Pavlo Skoropadskis (ukraiņu: Павло Петрович Скоропадський; 1873—1945) bija ukraiņu ģenerālleitnants un politiķis, Ukrainas Valsts hetmanis (1918).

Pavlo Skoropadskis
Павло Скоропадський
Hetmanis Pavlo Skoropadskis
Ukrainas hetmanis
Amatā
1918. gada 29. aprīlī — 1918. gada 14. decembrī
Priekštecis amats izveidots
Mihailo Hruševskis (Centrālās Radas prezidents)
Pēctecis amats atcelts
Volodimirs Vinničenko (Direktorijas galva)

Dzimšanas dati 1873. gada 15. maijā
Vīsbādene, Vācijas Impērija (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1945. gada 26. aprīlī (71 gada vecumā)
Metene, Bavārija, Trešais reihs (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Apglabāts Friedhof kapsēta, Obersdorfa, Bavārija, Karogs: Vācija Vācija
Tautība ukrainis
Dinastija Skoropadski
Tēvs Petro Skoropadskis
Māte Marija Skoropadska
Dzīvesbiedrs(-e) Oleksandra Durnovo
Bērni Marija, Jelizaveta, Petro, Danilo, Pavlo, Olena
Profesija militārpersona, politiķis
Augstskola Pēterburgas pāžu skola
Reliģija pareizticība
Paraksts

|- |

Militārais dienests
Dienesta pakāpe
ģenerālleitnants (1916)
Dienesta laiks Krievijas Impērija (1891-1917)
Ukrainas Tautas Republika (1917-1918)
Ukrainas Valsts (1918)
Valsts Krievijas Impērija Ukrainas Tautas Republika Ukrainas Valsts
Struktūra Krievijas Impērijas armija
Ukrainas Brīvie kazaki→
Ukrainas Valsts bruņotie spēki
Vienība kavalērija
Kaujas darbība Krievu-japāņu karš
Pirmais pasaules karš
Ukrainas brīvības cīņas
Apbalvojumi Svētā Jura ordenis (1914)
Svētā Vladimira ordenis
Svētās Annas ordenis
Svētā Staņislava ordenis

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1873. gada 3. maijā Vīsbādenē atvaļināta pulkveža Petro Skoropadska ģimenē. Mācījās Pēterburgas Pāžu korpusā (1886—1893), pēc tam dienēja Kavaliergardu pulkā (1893—1904). Piedalījās Krievu — japāņu karāgrāfa Kellera adjutants, pēc viņa nāves bija ģenerāļa Nikolaja Lineviča adjutants. Pēc kara beigām turpināja dienestu Kavaliergvardu pulkā, 1910. gadā kļuva par 20. Somijas dragūnu pulka komandieri, 1911. gadā par leibgvardes kavalērijas pulka komandieri, 1912. gadā paaugstināts ģenerālmajora pakāpē un ieskaitīts Krievijas imperatora Nikolaja II svītā.

Pirmā pasaules kara laikā komandēja 1. gvardes kavalērijas divīzijas brigādi (1914) un 5. kavalērijas divīziju (1915). 1916. gada janvārī paaugstināts par ģenerālleitnantu un 1. gvardes kavalērijas divīzijas komandieri, 1917. gada janvārī par 34. armijas korpusa komandieri.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada augustā ģenerālis Skoropadskis sadarbojās ar Ukrainas Centrālo Radu un pēc Ukrainas autonomijas pasludināšanas savu korpusu pārveidoja par 1. Ukraiņu korpusu. Visukrainas Brīvo kazaku kongresā 6. oktobrī viņu ievēlēja par ģenerālo atamanu, novembrī viņam pakļautās ukraiņu karaspēka daļas novērsa lielinieku uzbrukumu Kijivai. Pēc konflikta ar Ukrainas Centrālo Radu viņš 29. decembrī atkāpās no Ukrainas armijas vadības.

Pēc tam, kad pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Vācijas un Austroungārijas karaspēki okupēja Ukrainu, 1918. gada 29. aprīlī Visukrainas zemturu kongresā ģenerāli Skoropadski ievēlēja par visas Ukrainas hetmani. Viņš veica valsts apvērsumu, atlaida Ukrainas radu un pasludināja Ukrainas Valsts nodibināšanu.

Pēc Novembra revolūcijas un Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembrī Simona Petļuras vadītās Ukrainas direktorijas karaspēks ieņēma Kijivu un Skoropadskis 14. decembrī atteicās no varas. 1919. gada sākumā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju un dzīvoja Berlīnē,[1] kur darbojās ukraiņu emigrantu organizācijās.

Otrā pasaules kara beigās bēga no Berlīnes uz Bavāriju, kur 1945. gada 16. aprīlī vilciena bombardēšanas laikā pie Rēgensburgas tika ievainots un 26. aprīlī mira Metenes klostera slimnīcā.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XX. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 39 143. sleja.

Ārējās saites labot šo sadaļu