Mihailo Hruševskis
Mihailo Hruševskis (ukraiņu: Михайло Сергійович Грушевський, dzimis 1866. gada 29. septembrī [v.s. 17. septembrī] Helmā, miris 1934. gada 24. novembrī Kislovodskā) bija ukraiņu valstsvīrs, politiskais aktīvists, vēsturnieks, viens no ievērojamākajiem ukraiņu nacionālās atdzimšanas līderiem 20. gadsimta sākumā, pirmais Ukrainas Centrālās Radas priekšsēdētājs (1917—1918), kā arī vadoša personība Ukrainas PSR kultūrā 1920. gados.
| Mihailo Hruševskis Михайло Грушевський | |
|---|---|
 | |
| Ukrainas Tautas Republikas Centrālās Radas priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1917. gada 28. martā [v.s. 15. martā][1] — 1918. gada 29. aprīlis | |
| Priekštecis | Volodimirs Naumenko (iepriekš amats nebija nodibināts, pienākumu izpildītājs) |
| Pēctecis | Pavlo Skoropadskis (amats atcelts, Ukrainas hetmanis) |
| Ševčenko zinātniskās biedrības priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1897. gadā — 1913. gadā | |
| Priekštecis | Oleksandrs Barvinskis |
| Pēctecis | Stepans Tomašivskijs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1866. gada 29. septembris [v.s. 17. septembrī] Helma, Polijas Karaliste (1815—1915), Krievijas Impērija (tagad  Polija) |
| Miršanas dati |
1934. gada 24. novembrī (68 gadu vecumā) Kislovodska, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) |
| Apglabāts | Baikova memoriālā kapsēta Kijivā |
| Tautība | ukrainis |
| Politiskā partija | Ukraiņu sociālistu–revolucionāru partija |
| Tēvs | Serhijs Hruševskis |
| Māte | Glafira Okopova |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Marija Ivanna Hruševska |
| Bērni | Katerina Hruševska |
| Profesija | akadēmiķis, vēsturnieks |
| Augstskola | Kijivas Universitāte |
| Reliģija | pareizticība |
| Paraksts |
 |
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzīves sākums
labot šo sadaļuMihailo Hruševskis dzimis 1866. gada 29. septembrī dižciltīgā ukraiņu ģimenē Helmā, Polijas Karalistē, Krievijas Impērijā. Viņa māte Glafira Okopova dzimusi Podolijā, Sestrinivkas ciemā, kur viņas tēvs bija vietējais pareizticīgo mācītājs. Šajā ciematā viņa apprecējās ar Kijivas semināra skolotāju Sergiju Hruševski. Sergija Hruševska tēvs Fjodors bija augsti novērtēts ierēdnis, apgalvots ar diviem Svētās Annas ordeņiem un Bronzas krustu, kā arī ar muižniecības titulu. Fjodors Hruševskis bija beidzis Kijivas Svētā Vladimira Ķeizariskās universitātes vēstures nodaļu.
Kad piedzima Mihailo Hruševskis, viņa tēvs bija krievu valodas skolotājs grieķu-katoļu ģimnāzijā Helmā. Tēvs bija sarakstījis slāvu baznīcas valodas mācību grāmatu, ko bija apstiprinājusi Krievijas Impērijas Izglītības ministrija, un kas daudzkārt tika izdota atkārtoti. Autortiesības ģimenei deva stabilus ienākumus, kas vēlāk Mikhailo Hruševskim ļāva nodoties vēstures pētniecībai.[2]
Drīz pēc Mihailo piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Tiflisu. Hruševskis Tiflisā pabeidza ģimnāziju. 1885. gadā iestājās vēstures-filoloģijas fakultātē Sv. Volodimira universitātē Kijivā, kur mācījās pie profesora Vladimira Antonoviča. Profesora vadībā izstrādāja darbu par 16. gadsimta pirmās puses Dienvidkrievijas pilīm un darbu par Kijivas zemju vēsturi no Jaroslava nāves līdz 14. gadsimta beigām (Историю Киевской земли от смерти Ярослава до конца XIV века), par ko saņēma zelta medaļu.
Vēsturnieka darbs
labot šo sadaļuPēc maģistra disertācijas aizstāvēšanas 1894. gadā profesors Antonovičs rekomendēja Ļvivas Universitātei pieņemt Hruševski par jaundibinātās vēstures katedras profesoru. Hruševskis pārcēlās uz Ļvivu, kas tolaik bija Austroungārijas sastāvā. Tur viņš sāka darbu pie Ukrainas vēstures apraksta, atainojot ukraiņus kā atsevišķu tautu ar savu vēsturi, pretēji iepriekš dominējošam krievu vēsturnieku viedoklim, ka Krievijai bijusi noteicošā loma reģiona vēsturē un līdz ar to arī tiesības saukties par Kijivas Krievzemes pārmantotāju. Krievijas Impērijas vēsturnieki vērsās pret Hruševski, pasludinot viņu par separātistu. 1899. gadā situācija vēl saasinājās, kad Hruševskis pieprasīja arheoloģijai veltītajā kongresā Kijivā pieņemt referātus ukraiņu valodā. Tas tika noraidīts, un tādēļ Hruševskis un citi ukraiņu vēsturnieki no Austroungārijas kongresā nepiedalījās. 1906. gadā Harkivas Universitāte gan iedrošinājās piešķirt Hruševskim goda doktora nosaukumu krievu vēsturē, bet 1907. gadā viņa kandidatūra krievu vēstures katedrā Kijivas Universitātē tika noraidīta.[2]
Politiskā darbība
labot šo sadaļuVēl būdams Austroungārijā, Hruševskis uzsāka politisko darbību. 1899. gadā viņš aktīvi piedalījās Ukrainas nacionāli demokrātiskās partijas veidošanā. Tomēr viņa cerības uz partijas apvienojošo lomu zuda, kad šī partija ar laiku ieslīga savstarpējos ķīviņos. Pirms Pirmā pasaules kara Hruševskis izlēma atgriezties Kijivā. Tas bija sarežģīti, jo Austroungārijas policija viņu uzskatīja par krievu aģentu. Tādēļ viņš pārcēlās uz Itāliju, un no turienes caur Rumāniju uz Kijivu. Bet Kijivā viņu uzskatīja par austriešu aģentu un 1914. gadā arestēja. Pēc dažiem mēnešiem cietumā viņš bija spiests atstāt Ukrainu. Hruševskis tika izsūtīts uz Simbirsku. Vēlāk viņam atļāva doties uz Kazaņu un nodarboties ar zinātni.[3]
Par atļauju Hruševskim pārcelties uz Maskavu iestājās Vladimirs Vernadskis, kurš kopā ar citiem Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekļiem un Maskavas Universitātes mācību spēkiem nosūtīja vēstuli Iekšlietu ministram, un Hruševskim atļāva pārcelties uz Maskavu.[2] Maskavā Hruševskis nonāca Februāra revolūcijas laikā. Krievijas Impērijas nomalēs izplatījās idejas par autonomiju vai pat neatkarību. Tā notika arī Ukrainā. 1917. gada martā tika dibināta Ukrainas Centrālā Rada, kam bija nepieciešams līderis. Hruševskis tika uzaicināts uz Kijivu, un kļuva par Centrālās Radas priekšsēdētāju.[4] Hruševskis, kurš pirms revolūcijas pieturējās pie liberāldemokrātiskiem uzskatiem, domāja, ka jaunajā situācijā ir iespējams paātrināt nacionālā valstiskuma veidošanu, sākotnēji veidojot Ukrainas nacionāli teritoriālo autonomiju Krievijas sastāvā, kuru vēlāk varētu pārveidot par federāciju.
1917. gada aprīlī notika Ukraiņu sociālistu–revolucionāru partijas dibināšanas kongress, kurā Hruševskis bija viens no aktīvākajiem virzītājiem. Pēc tam notika Visukrainas nacionālais kongress, kura 900 dalībnieki ievēlēja 150 Ukrainas Centrālā Radas locekļus un jaunu prezidiju. Hruševskis tika vēlreiz apstiprināts par Centrālās Radas priekšsēdētāju, un tādā statusā piedalījās sarunās ar Krievijas Pagaidu valdību par Ukrainas autonomiju. Pēc Oktobra revolūcijas Petrogradā Ukrainas Centrālā Rada pēc Hruševska iniciatīvas pasludināja Ukrainas Tautas Republiku federatīvās valsts sastāvā. 1917. gada novembrī Hruševski ievēlēja par Viskrievijas Satversmes sapulces deputātu no Kijivas vēlēšanu apgabala. Kad šis varas orgāns revolūcijas gaitā tika atlaists, Ukrainas Centrālā Rada pasludināja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību.
1918. gada janvārī boļševiki sarīkoja Kijivā sacelšanos, bet Radai uzticīgie spēki to apspieda. Dažas nedēļas vēlāk Kijivu ieņēma Sarkanā armija, un Centrālā Rada bija spiesta bēgt. Tūlīt pēc tam daži Radas pārstāvji parakstīja separātisku Brestas miera līgumu ar Vāciju un Austroungāriju, kā rezultātā Ukrainu okupēja vācu un Austroungārijas spēki. 2018. gada 29. aprīlī šie spēki atbalstīja Ukrainas hetmaņa Pavlo Skoropadska apvērsumu, kā rezultātā tika atlaista Centrālā Rada.
Emigrācijā
labot šo sadaļuBūdams emigrācijā Austrijā, Hruševskis Vīnē nodibināja Ukrainas Socioloģisko institūtu. Pamazām viņa uzskati tuvinājās boļševiku idejām. Kopā ar citiem Ukraiņu sociālistu—revolucionāru partijas biedriem viņš izveidoja partijas Ārzemju delegāciju, kas aizstāvēja domu par izlīgums ar boļševiku režīmu. Lai arī grupa bija kritiski noskaņota pret boļševiku veikto centralizāciju un represijām, tomēr uzskatīja boļševikus par starptautiskās revolūcijas līderiem. Hruševskis kopā ar grupas biedriem aicināja Ukrainas PSR valdību legalizēt Ukraiņu sociālistu—revolucionāru partiju un atļaut tās Ārzemju delegācijas biedriem atgriezties Ukrainā. Ukrainas PSR to neatbalstīja un 1921. gadā Ārzemju delegācija beidza pastāvēt. Tomēr tās biedri pamazām atrada iespēju atgriezties Ukrainā.
Darbs Ukrainas PSR
labot šo sadaļuHruševskis atgriezās 1924. gadā, kad Ukrainas Centrālā izpildkomiteja atļāva viņam atgriezties, lai strādātu pie tolaik praktizētās ukrainizācijas teorētiskā pamatojuma. Viņš kļuva par Ukrainas Valsts universitātes vēstures profesoru, ievēlēts par Visukrainas zinātņu akadēmijas akadēmiķi, akadēmijas vēstures-filoloģijas nodaļas vadītāju, vadīja akadēmijas arheogrāfisko komisiju. 1929. gadā Hruševski ievēlēja par PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.
Pēc kampaņas padomju presē 1931. gadā Hruševski arestēja, apsūdzot par kontrrevolucionāru darbību, piedēvējot viņam Ukrainas nacionālā centra vadīšanu. Represijas skāra arī viņa līdzstrādniekus, ar kuriem kopā viņš bija strādājis 1920. gados. Pēc atbrīvošanas Hruševskis strādāja Maskavā.
1934. gadā Hruševskis aizbrauca ārstēties uz Kislovodsku, kur pēkšņi mira pēc vienkāršas ķirurģiskas operācijas.
1930. gadu beigās Hruševska darbi PSRS bija aizliegti, vairāki viņa radinieki tika represēti, tai skaitā viņa meita vēsturniece Katerina Hruševska. Pret ģimenes locekļiem tika izmantotas Hruševska bijušā skolēna un NKVD ziņotāja Konstantīna Štepa liecības.
Piemiņa
labot šo sadaļu
Hruševska piemiņai veltīti muzeji Kijivā, Ļvivā un Sestrinivkas ciemā. Kijivā un Ļvivā atrodas arī pieminekļi Hruševskim. Viņa vārdā nosauktas ielas Kijivā, Odesā un Dņeprā. Viņa portrets ir uz 50 hrivnu naudaszīmes, kā arī uz vairākām piemiņas minētām..
Ukrainas zinātņu akadēmija iniciējusi Hruševska kopoto darbu izdošanu 50 sējumos.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «1917 - засідання Української Центральної Ради, яке очолив Михайло Грушевський». Український інститут національної пам’яті.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Михаил Грушевский - первый президент Украины?». proza.ru.
- ↑ «Научная и политическая деятельность М.С.Грушевского в Казани в 1915 - 1916 гг.: проблема цивилизационного выбора». Русская народная линия.
- ↑ «Так незвичайно і більш ніж скромно відбувся мій поворот …». immh.kiev.ua. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 22. septembrī. Skatīts: 2020. gada 13. aprīlī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mihailo Hruševskis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Краткая библиографическая справка runivers.ru
- Hrushevsky, Mykhailo Encyclopedia of Ukraine
- Mykhailo Hrushevsky Canadian Institute of Ukrainian Studies press
- Famous Ukrainians of all times Sociological group "RATING"
- Невідома Україна. "Михайло Грушевський". Фільм 86 Kyivnaukfilm, 1993