Francijas Otrā impērija

Francijas Otrā impērija, oficiāli Francijas Impērija (franču: Empire Français) bija no 1852. gada 2. decembra līdz 1870. gada 4. septembrim Napoleona III vadīta Bonapartu dinastijas monarhija Francijā, kas izveidojās Francijas Otrās republikas prezidentam Luijam Napoleonam sagrābjot varu, un beidza pastāvēt pēc smagām sakāvēm franču-prūšu karā, kas noveda pie Trešās republikas izveidošanas.

Empire français Francijas Impērija ←   ← 1852 – 1870 →   →   → Karogs Ģerbonis Himna Partant pour la Syrie Location of Impērija Francija 1861. gadā Pārvaldes centrs Parīze Valoda(s) franču Reliģija Katoļticība Valdība Unitāra absolūtā monarhija (1852–1869) Unitāra parlamentārā monarhija (1869–1870) Imperators  - 1852–1870 Napoleons III Premjerministrs  - 1870 Emīls Olivjē  - 1870 Šarls Kuzēns Mantabāns Likumdevējs Parlaments  - augšpalāta Senāts  - apakšpalāta Likumdevēja iestāde Vēsture  - Pasludināta impērija 1852. gada 2. decembrī  - Proklamēta republika 1870. gada 4. septembrī Nauda Francijas franks

Napoleons III atjaunoja 1815. gadā sagrautās Pirmās impērijas pārvaldes sistēmu un simbolus. Lai arī monarhija, visiem vīriešiem bija balsstiesības un valstī regulāri notika režīma kontrolētas vēlēšanas, kurās opozīcija pakāpeniski guva aizvien lielākus panākumus. Imperators savu varu balstīja tautā, regulāri izsludinot referendumus par politiski svarīgiem jautājumiem. Impērijas pastāvēšanas pirmo gadu politisko oponentu aresti un apspiešana pakāpeniski vājinājās, līdz 1870. gada maija referendumā pieņēma jaunu, liberālu konstitūciju, kas gan nepaguva stāties spēkā. Pēc vairākām militārām un politiskām uzvarām varas pirmajos gados, impērijas pēdējie desmit gadi nesa neveiksmes, kuras pastiprināja imperatora aizvien sliktākais veselības stāvoklis.

Panākumu gadi

Valdīšanas sākumā Napoleons III pasludināja, ka Otrā impērija būs miera, nevis kara impērija, un necentīsies atkārtot Napoleona I Eiropas iekarojumus. Napoleons III nežēloja naudu Parīzes pārbūvei par spožu galvaspilsētu. Tika izbūvēti Parīzes bulvāri, pilsētas centrs ieguva pašreizējo izskatu. 1855. un 1867. gadā Parīzē notika vispasaules izstādes.

Līdz 1860. gadam impēriju varēja raksturot kā autoritāru diktatūru, kurā Napoleons vienpersonīgi pieņēma svarīgākos lēmumus, un opozīcija netika pieļauta. Reģionus kontrolēja imperatora iecelti prefekti un armija. 1852. gada vēlēšanās opozīcija ieguva 8, bet 1857. gadā 12 no 267 deputātu vietām. Napoleons nostiprināja katoļu baznīcas ietekmi valstī, pretī saņemot baznīcas atbalstu savam režīmam. Strādnieku lojalitāti režīms centās panākt, veicinot un attīstot industrializāciju, kuras mērķis bija veicināt labāk apmaksātu darbavietu pieejamību. Tika izveidota vadošo industriālistu, baņķieru un valsts ierēdņu padome, kas vienojās par attīstības projektiem, kuru finansēšanai valsts veica banku sektora reformu. Telegrāfa līniju garums 1870. gadā sasniedza 40 000 km. Dzelzceļa līniju garums pieauga no 3250 km 1851. gadā līdz 17 000 km 1870. gadā. Parīzē atvērās pirmie universālveikali. Starpvalstu tirdzniecībā tika samazināti vai likvidēti muitas tarifi, kas veicināja franču produktu eksportu, vienlaikus radot problēmas nozarēm, kas nespēja konkurēt ar Lielbritānijas ražotājiem.

Napoleons III labprāt izmantoja karus, lai sasniegtu savus politiskos mērķus un nostiprinātu Francijas prestižu pasaulē. Francija aktīvi iesaistījās Krimas karā pret Krievijas Impēriju. Lai vājinātu Austrijas Impēriju un savas Itālijā pavadītās jaunības dēļ, viņš atbalstīja Itālijas apvienošanās karu, taču franču katoļu ietekmes dēļ uzturēja Romā franču garnizonu, kas sargāja Pāvesta valsts neatkarību un sadusmoja itāļus, anektējot Savoju un Nicu.

Koloniālās impērijas veidošanās

Pirmajos impērijas pastāvēšanas gados Francijas armija turpināja Alžīrijas iekarošanu un iedzīvotāju pretestības apspiešanu. 1858. gadā Napoleons III izveidoja īpašu Alžīrijas un koloniju ministriju, teritorijas pārvaldi nododot civilajai administrācijai. Tika nostiprinātas eiropiešu kolonistu tiesības, vietējos arābus un berberus centās pievērst franču kultūrai un zemes privātīpašuma sistēmai. Pēc personīga apmeklējuma 1860. gadā imperators atjaunoja Alžīrijas militāro pārvaldi.

Aizstāvot kristiešu intereses, 1860. gadā Francija nosūtīja armiju uz Osmaņu impēriju, lai aizstāvētu maronītu kristiešus, un izveidoja pusautonomu kristiešu Libānas kalnu mutašerifātu. Kristiešu interešu aizstāvēšana kļuva arī par ieganstu iekarojumiem Tālajos austrumos, kur 1857. gadā franču flote un armija kopā ar spāņiem sāka karu Vjetnamas dienvidos katoļu misionāru aizsardzībai. Vjetnamas dienvidus izdevās pakļaut 1865. gadā, iesākot Franču Indoķīnas veidošanu. Franči kopā ar angļiem piedalījās Taipinu sacelšanās apspiešanā Ķīnā, 1860. gadā iebrūkot un izpostot Pekinu. Sākās Franču koloniālās impērijas otrais posms, frančiem iegūstot jaunas kolonijas attālos pasaules nostūros.

Meksika

Meksikas impērija

Pēc ilgstoša pilsoņu kara 1857. gadā par Meksikas prezidentu kļuva liberālais Benito Huaress. Viņa politiskie pretinieki vērsās pie Francijas pēc militāras palīdzības. Situācijai labvēlīgs bija ASV Pilsoņu karš, kura dēļ ASV nevarēja iejaukties konfliktā. Iebrukumam par pamatu kalpoja nenokārtotie Meksikas parādi, un 1861. gada decembrī Lielbritānija, Spānija un Francija nosūtīja armiju uz Meksiku. Kā pretstats ASV ekspansijai Ziemeļamerikā 1864. gadā franču aizsardzībā tika pasludināta Meksikas impērija ar Austrijas Maksimiliānu I tronī. Napoleons III cerēja, ka Maksimiliāna iecelšana tronī uzlabos Itālijas neatkarības karā sabojātās attiecības ar Austrijas Impēriju. Projekts sabruka 1867. gadā, kad pēc franču armijas izvešanas meksikāņi atguva kontroli un sodīja Maksimiliānu I ar nāvi.

Veco ēku nojaukšana, lai pavērtu skatu uz jauno Operas ēku

Sabrukums

Iekšpolitikā aizvien lielākas problēmas radīja opozīcija, kas kritizēja valsts ārpolitiku un pieprasīja lielākas politiskās brīvības. Imperators politiski piekāpās opozīcijai, ieceļot liberālu ministru valdību un 1870. gada maijā apstiprinot jaunu konstitūciju. Troņa stabilitāte šķita nodrošināta.

Prūsijas Karaliste kļuva par lielāko spēku vācu zemēs, 1866. gadā sakaujot Austrijas Impēriju, izmainot spēka balansu Centrāleiropā un kļūstot par potenciālu Francijas pretinieci. 1870. gada jūlijā sākās Francijas konflikts ar Prūsiju, kuras valdošās Hoencollernu dinastijas pārstāvis Leopolds bija pieņēmis uzaicinājumu ieņemt vakanto Spānijas troni. Francija Spāniju uzskatīja par savu senu ietekmes sfēru un nevarēja pieņemt tās nonākšanu Prūsijas ietekmē. Stingro līniju Spānijas jautājumā aizstāvēja arī imperatore Eižēnija, kas bija spāniete. Par spīti Leopolda kandidatūras atsaukšanai, attiecības starp abām valstīm bija saasinājušās tiktāl, ka abas puses vēlējās militāru konfliktu.

1870. gada 19. jūlijā Francija oficiāli pieteica karu Prūsijai. Napoleons bija pārliecināts par franču armijas spēku, kā arī cerēja, ka Austrija vai Krievija izmantos iespēju uzbrukt Prūsijai, taču abas valstis nebija gatavas karam un uzskatīja Francijas novājināšanu par vēlamu savām interesēm. Sākās Francijas-Prūsijas karš, kurā franči cieta virkni sakāvju, kas izraisīja politisko krīzi Parīzē. Smagi slimais Napoleons III jau no augusta sākuma nekontrolēja situāciju galvaspilsētā, jo atradās frontē ar armiju un 1. septembrī padevās vāciešiem. Uzzinot par imperatora sagūstīšanu, opozīcijas politiķi 4. septembrī pasludināja republikas izveidošanu.

Svarīgāko notikumu hronoloģija

• 1852. 7. novembrī parlaments aicināja atjaunot impēriju, ko apstiprināja 21.-22. novembra referendums. Impērijas pasludināšana notika 2. decembrī.
• 1853. 20. janvārī notika Napoleona III kāzas ar Eižēniju.
• 1854. 27. martā Francija pieteica karu Krievijai un iesaistījās Krimas karā. 26. jūnijā tika izsēdināts franču-angļu desants Grieķijas Karalistē.
• 1855. septembrī krita Sevastopole.
• 1856. 16. martā dzima troņmantinieks.
• 1857. gadā notika parlamenta vēlēšanas, kā arī franču-angļu iebrukums Ķīnā.
• 1859. gada februārī notiks Saigonas ieņemšana. Sākās Suecas kanāla rakšana. Maijā sākās karš pret Austrijas Impēriju Itālijā.
• 1860. gadā tirdzniecības līgums ar Lielbritāniju atvēra tirgu angļu ražojumiem. Martā Nica un Savoja kļuva par Francijas daļu. Franču desants Libānā un Sīrijā.
• 1861. decembri sākās karš Meksikā.
• 1863. 11. aprīlī Kambodža kļuva par protektorātu.
• 1864. gadā - streiku legalizācija.
• 1864. gadā vienošanās ar Itālijas Karalisti par franču garnizona izvešanu no Romas.
• 1866. augustā Napoleons pieprasīja Reinas kreisā krasta zemes un Luksemburgu. Decembrī franču karaspēks atstāja Romu.
• 1867. gads - Meksikas impērijas sabrukums. Starptautiskā izstāde Parīzē. Franču karaspēks atgriezās Romā.
• 1868. Arodbiedrību legalizācija un preses cenzūras atvieglošana.
• 1869. Opozīcijas panākumi parlamenta vēlēšanās maijā. Politiskās reformas valstī. Suecas kanāla atklāšana novembrī.
• 1870. Liberāļu valdības iecelšana janvārī. Jauna konstitūcija aprīlī, ko apstiprinAja 8. maija referendumā. Krīze ar Prūsiju un kara sākums jūlijā. Republikas pasludināšana 4. septembrī.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francijas Otrā impērija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)