Francijas—Prūsijas karš

Francijas—Prūsijas karš jeb Francijas—Vācijas karš (vācu: Deutsch-Französischer Krieg), Francijā bieži tiek saukts arī par 1870. gada karu (franču: Guerre franco-allemande de 1870), bija konflikts starp Franciju un Prūsijas Karalisti (1870. gada 19. jūlijs—1871. gada 10. maijs), kuru izprovocēja Prūsijas kanclers Oto fon Bismarks un formāli uzsāka Napoleons III, beidzās ar Francijas Impērijas sakāvi. Prūsija izveidoja Ziemeļvācu Savienību, kas pārtapa par Vācijas Impēriju.

Francijas—Prūsijas karš
Daļa no Vācijas apvienošanas
Datums 1870. gada 19. jūlijs — 1871. gada 10. maijs Vieta Francija un Reinzeme Iznākums Vācu uzvara, Vācijas apvienošana. Tiek proklamēta Vācijas Impērija. Elzasa-Lotringa nonāk Vācijas sastāvā
Karotāji
Līdz 1871. gada 18. janvārim: Ziemeļvācu Savienība Prūsija Saksija Bavārija Virtemberga Bādene Hesene Pēc 1871. gada 18. janvāra: Vācijas Impērija	Līdz 1870. gada 4. septembrim: Francijas Impērija Pēc 1870. gada 4. septembra: Francijas Republika Ārzemju brīvprātīgie
Komandieri un līderi
Vilhelms I Oto fon Bismarks	Napoleons III Patriss de Makmahons Luijs Žils Trošū

Francija atteicās no Elzasas un Lotringas un samaksāja Vācijai kontribūciju.

Miera līgums

Okupētā Francijas teritorija

Neraugoties uz vairākiem smagiem zaudējumiem un vispārēji nelabvēlīgo kara gaitu, Francijai joprojām bija spēja turpināt pretošanos. Kopumā Francijas valdība kontrolēja 2/3 valsts teritorijas. Tai bija pārliecinošs pārsvars arī jūrā, un tā varēja organizēt Prūsijas jūras blokādi, tomēr, neraugoties uz ierobežotajiem pasākumiem, tā radīja ievērojamas grūtības Vācijas tirdzniecībai ne tikai Ziemeļjūrā, bet arī Baltijas jūrā.

Kopumā pasaules sabiedriskās domas simpātijas sliecās uz Francijas pusi. Prasības anektēt Francijas Elzasas un Lotringas provinces kopā ar milzīgām kontribūcijām, kā arī karadarbības veidi no Prūsijas puses (ķīlnieku sagrābšana un nošaušana, ciematu dedzināšana) liecināja par kara netaisnīgumu. Piemēram, slavenā brīvības cīnītāja Džuzepe Garibaldi ierašanos Francijā un aktīvu piedalīšanos karā var uzskatīt par pasaules sabiedriskās domas simpātiju izpausmi.

Tomēr visiem šiem apstākļiem bija nepieciešams laiks, lai izpaustos. Jūras blokādes organizēšana saskārās ar Lielbritānijas iebildumiem, Krievija ar kanclera Gorčakova vispārējām simpātijām pret Francijas nostāju atteicās tieši iejaukties konfliktā.

Vienojoties ar Prūsijas pusi, 1871. gada 8. februārī visā Francijā notika Nacionālās asamblejas vēlēšanas, kurās uzvaru guva tūlītēja miera atbalstītāji. Jaunizvēlētais parlaments 12. februārī sanāca Bordo un nedēļu vēlāk par Francijas prezidentu tika ievēlēts Adolfs Tjērs, kas bija praktiski vienīgais zināmais politiķis, kurš 1870. gada vasarā iebilda pret Francijas sasteigto iesaistīšanos karā un par to tika apsūdzēts valsts nodevībā, pēc notikušajām vēlēšanām kļuva par de facto jauno valsts vadītāju.

26. februārī Versaļā tika parakstīts provizorisks miera līgums. 28. februārī Nacionālā asambleja Bordo apstiprināja miera noteikumus, ar pārliecinošu deputātu vairākumu (546 — par, 107 — par, 23 deputāti atturējās).

1. martā Prūsijas karaspēks ienāca Parīzē un ieņēma daļu pilsētas, 3. martā tas atkāpās. Noslēguma miera līgums tika parakstīts Frankfurtē 10. maijā.

Francija zaudēja Elzasu un Lotringu, kā ar tai bija jāmaksā 5 miljardu franku iemaksa. Prūsijas karaspēks palika Francijas teritorijā līdz samaksai, Francijai bija jāsedz arī tā uzturēšanas izmaksas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francijas—Prūsijas karš.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)