Francijas Otrā republika
Francijas Otrā republika, oficiāli Francijas Republika (franču: République française), pastāvēja no 1848. gada 23. februāra revolūcijas uzvaras līdz 1852. gada 2. decembrim, kad Valsts prezidents Luijs-Napoleons Bonaparts pasludināja Francijas Otrās impērijas izveidošanu.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Izveidošana labot šo sadaļu
Republiku pasludināja 24. februārī pēc Jūlija monarhijas karaļa Luija Filipa I atteikšanās no troņa un bēgšanas uz Lielbritāniju. Par varu republikā sākumā cīnījās tradicionālās elites veidotā Pagaidu valdība, kas lietoja trikolora karogu, un radikālā Republikāniski-sociālistiskā partija, kas, līdzīgi kā 1830. gada Jūlija revolūcijas laikā, Parīzē izveidoja savu valdību un pacēla sarkano kaujas karogu.
Abas valdības vienojās par kompromisu. Revolucionāri nevēlējās atkārtot 1830. gada revolūcijas kļūdu, kad parlaments izvēlējās turpināt monarhiju, un visu varu pārņēma Pagaidu valdība, kuru veidoja republikāņi un sociālisti. 24. februāri Pagaidu valdība pasludināja vispārējas strādnieku "tiesības uz darbu", bet 8. martā Parīzes strādniekiem piešķīra ieročus. Pirmajās nedēļās Parīzes radikāļos valdīja cerība, ka izveidosies patiesi jauna republika, kas balstīsies sociālisma principos. Taču Pagaidu valdības lielākā daļa aprobežojās ar mērķi ieviest vispārējās vēlēšanu tiesības un nodot varu vēlētai Satversmes sapulcei, kuras vēlēšanas notika 23. aprīlī. Sociālisti vēlējās vēlēšanas veikt vēlāk, lai dotu laiku konservatīvajās provincēs un laukos nostiprināties republikānismam.
Valdība atcēla 1835. gadā ieviestos preses brīvības ierobežojumus, 27. aprīlī atcēla verdzību Francijas kolonijās, un nāvessodu politieslodzītajiem. Darba dienas garumu oficiāli saīsināja līdz 10 stundām. Bezdarbnieku nodarbināšanai izveido Nacionālās darbnīcas (les Ateliers nationaux).[1]
Satversmes sapulces vēlēšanas labot šo sadaļu
Republikas valdība piešķīra balsstiesības visiem vīriešiem, palielinot balsotāju skaitu no aptuveni 250 000 līdz gandrīz 10 miljoniem. Konservatīvajos tas izraisīja bailes par to, ka iedzīvotāji ievēlēs kreisos radikāļus, kuru mērķis ir demokrātiskas un sociālas republikas izveidošana, kamēr realitātē laukus joprojām kontrolēja konservatīvā aristokrātija un katoļu garīdzniecība, kas paziņoja par atbalstu republikai, īsti nepieņemot liberālās vērtības.
1848. gada 23. un 24. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās no 880 deputātu vietām 600 ieņēma republikāņi, 200 ieguva Viktora Igo vadītie konservatīvie, bet sociālistiski noskaņotie radikāļi saņēma 705 000 balsis un 80 vietas. 4. maijā Satversme sanāca uz pirmo sapulci un 9. maijā apstiprināja jaunu valdību - Izpildkomisiju, piecu cilvēku sastāvā.
Radikāļu sacelšanās labot šo sadaļu
Uzreiz pēc revolūcijas izveidotās, valsts finansētās nodarbinātības programmas daudzi strādnieki un kreisie politiķi uzskatīja par alternatīvu risinājumu kapitālistiskajai industrializācijai. Turīgās iedzīvotāju daļas bailēm par radikālā jakobīņu terora atgriešanos tagad pievienojās bailes par privātīpašumu zaudēšanu. Deputātu vairākums pārstāvēja turīgās šķiras, kas bija gatavas nepieļaut revolucionārā Parīzes pūļa varu.[2]
Vēlēšanu iznākums izraisīja tieši tādu Parīzes strādnieku reakciju, no kādas konservatīvie un mērenie deputāti bija baidījušies. 15. maijā Parīzē notika protesta demonstrācija, kurā piedalījās 150 000 cilvēku. Demonstranti iebruka Satversmes sapulces ēkā, pieprasot nekavējoties ieviest nodokli bagātniekiem, un darba kooperatīvu izveidošanu. Sekoja radikāļu un republikāņu politisko klubu slēgšana un sociālistu līderu aresti.
Tikmēr, pasludinātās tiesības uz darbu nozīmēja, ka bezdarbnieki tika nodarbināti nevajadzīgā grāvju rakšanā vai vienkārši saņēma nelielu atalgojumu par neko. 22. jūnijā Satversmes sapulce paziņoja par Nacionālo darbnīcu slēgšanu. Bez darba palika 117 000 strādnieku un vēl 50 000, kas bija gaidījuši rindā uz vietu darbnīcās.[2]
Parīzē sākas strādnieku sacelšanās, Jūnija dienas, kuras 26. jūnijā asiņaini apspieda Nacionālās gvardes un armijas vienības. Satversmes sapulce izsludināja ārkārtas stāvokli, atlaida Izdpildkomisiju un par pagaidu diktatoru iecēla ģenerāli Kavinjaku (Cavaignac). Sacelšanās apspiešanas laikā nogalināja 1500 dumpiniekus, vēl 12 000 aizdomās turēto dumpinieku tika arestēti un 4300 izsūtīti uz Alžīriju. Savas varas beigās Kavinjaks pieņēma virkni lēmumu, kas atkal palielināja preses kontroli, ierobežoja politiskās brīvības un pagarināja darba dienas ilgumu.[1]
Politiskā reakcija labot šo sadaļu
Pēc Parīzes sacelšanās apspiešanas pat liela daļa republikāņu sāka atbalstīt stingro kursu, sākās politisko un preses brīvību ierobežošana un sapnis par sociālu republiku nepiepildījās. Tas nebija populārs zemnieku vidū, kas sūdzējās par jaunajiem nodokļiem, un buržuāzijas vidū, kurai nebija pieņemams sociālistu radikālisms. Bailes no sociālistu radikālisma radīja labu augsni politiskajai reakcijai un vēlmei pēc stingras varas atjaunošanās, ko drīz izmantoja Luijs-Napoleons.
1848. gada 4. novembrī pieņemtā konstitūcija pasludināja demokrātisku republiku, vispārējas vīriešu balsstiesības un varu atdalīšanu, kurā pastāv vienpalātas parlaments ar 750 deputātiem, ko ievēl uz trīs gadiem, Valsts Padome un parlamentam atbildīgs Valsts Prezidents, ko ievēlē tautas balsojumā uz vienu četrus gadus ilgu termiņu. Līdzīgi kā Jūlija monarhijā, valdības ministrus ieceļ prezidents, un tie neatbild parlamentam. Prezidentam arī piešķir tiesības atlaist parlamentu. Izveidojas pusprezidentāla republika, kurā valda monarhisti.
Luija-Napoleona prezidentūra labot šo sadaļu
Revolūcijas un republikas redzamāko līderu neveiksmes un asās cīņas noveda pie tā, ka vēl tikai dažus gadus iepriekš politiski nenozīmīgais Luijs-Napoleons kļuva aizvien populārāks sabiedrības slāņos, kas valstī vēlējās stabilitāti un drošību no sociālistu uzvaras. Jau 28. februārī Luijs-Napoleons no Londonas ieradās Parīzē, no kuras viņu uzreiz izraidīja jaunā republikas valdība. Taču 4. jūnija papildvēlēšanās viņam izdodas iegūt vietu Satversmes sapulcē. Politisko un ekonomisko problēmu plosītajā valstī Luijs-Napoleons atdzīvina mītu par Pirmās impērijas mieru un kārtību. Lai izvairītos no iesaistīšanās Parīzes politiskajos nemieros, Luijs-Napoleons atsakās no deputāta krēsla, un atgriežas Londonā, izvairoties no Jūnija dienām. 18. septembra papildvēlēšanās viņu atkal ievēl Satversmes sapulcē. Viņa augošās popularitātes ietekmē pat republikāņu vadoņi kļūst par Luija-Napoleona atbalstītājiem.
1848. gada 10. decembra prezidenta vēlēšanās Luijs-Napoleons uzvar, saņemot 5 miljonus (74%) balsu un izveido konservatīvu valdību. Viņa ievēlēšana par Valsts prezidentu nozīmē, ka republika ilgi nepastāvēs, jo viņa mūža mērķis ir Bonapartu dinastijas atjaunošana. Savu programmu viņš definē šādi: "Napoleona vārds pats par sevi ir programma. Iekšpolitikā tas nozīmē kārtību, varas autoritāti, reliģiju un cilvēku labklājību; aiz valsts robežām tas nozīmē nacionālu pašcieņu. Šo politiku, kas sākās ar manu ievēlēšanu, es turpināšu vadīt, ar Nacionālās sapulces un cilvēku atbalstu, līdz tās galīgai uzvarai."[2]
Politiķi, kas viņu uzskatīja par nepieredzējušu un viegli vadāmu, drīz pārliecinājās, ka Prezidents īsteno savu politiku. 1848. gada 20. decembrī Luijs-Napoleons izveido pirmo valdību, kurā dominē monarhisti un konservatīvie politiķi. Viņš izmanto konstitūcijā noteikto ministru pakļautību prezidentam, lai panāktu tikai sev pakļāvīgu ministru iecelšanu.
Satversmes sapulce savu darbu beidz 1849. gada 29. janvārī un nosaka jaunas parlamenta vēlēšanas uz 13.-14. maiju. Luijs-Napoleons līdz vēlēšanām nav izveidojis spēcīgu Bonapartistu partiju, un parlamentā viņa ietekme joprojām ir ļoti vāja. No 705 deputātu vietām jaunajā Nacionālajā sapulcē 450 iegūst konservatīvie spēki no tā dēvētās "Kārtības partijas", 180 iegūst demokrātiskie sociālisti un tikai 75 vietas iegūst iepriekš dominējošie republikāņi. Skaidri iezīmējas labā un kreisā spārna ietekme. Lai arī konservatīvie deputāti bija Luija-Napoleona politiskie pretinieki, visi tradicionālie spēki valstī bija vienoti bailēs no demokrātisko sociālistu pieaugošās ietekmes, kas bija uzrādījusies vēlēšanu rezultātos ne tikai lielajās pilsētās, bet arī lauku reģionos.
1850. gada marta un aprīļa Nacionālās asamblejas papildvēlēšanās negaidītus panākumus gūst demokrātiskie sociālisti un sākas konservatīvo reakcija. 31. maijā tiek pieņemts jauns Vēlēšanu likums, ar kuru vēlētājam jāpierāda vismaz trīs gadu dzīvesvieta vienā adresē, tā samazinot strādnieku un zemnieku balsotāju skaitu par gandrīz 30%. Parīzē balsstiesīgo skaits saruka no 225 192 uz 80 894.[2]
16. jūlija Preses likums ievieš drošības naudu iemaksu, lai nepieļautu "nepieņemamu uzvedību". Politisko klubu un savienību likums tiek izmantots, lai ierobežotu republikāņu klubu darbību.
Ja Luijs-Napoleons šajā laikā cer tikai uz savas prezidenta varas nostiprināšanu, tad Asamblejā pastiprinās monarhisti, kas vēlas monarhijas atjaunošanu. Bailēs no “sarkano” uzvaras 1852. gada vēlēšanās, viņi sāk sarunas par monarhijas atjaunošanu,
1850. gada rudenī Luijs-Napoleons apceļo reģionus ar runām, kurās ierosina konstitūcijas izmaiņas, lai panāktu savu ievēlēšanu uz otro termiņu. Viņš veic izmaiņas valdībā un armijā, nostiprinot savu kontroli. Saasinās Asamblejas un Prezidenta konflikts. Prezidents apvaino parlamentu savu pilnvaru ierobežošanā un aizstāv vispārējo balsstiesību atjaunošanu. 1851. gada 19. jūlijā Asambleja noraida Luija-Napoleona konstitūcijas izmaiņu plānu un 20. augustā Prezidents sāk apvērsuma plānošanu. 14. oktobrī Asambleja atkārtoti noraida vispārējo balsstiesību atjaunošanu un 13. novembrī atkal noraida piedāvātās konstitūcijas izmaiņas.
Varas sagrābšana labot šo sadaļu
Luijs-Napoleons iegūst armijas uzticību, kad 1851. gada 26. novembrī armijas ģenerāļi slepeni zvēr uzticību Prezidentam. Lai arī viņu lielākā daļa ir vecās monarhijas un nevis Bonaparta atbalstītāji, vēl vairāk viņiem nepatīk politiķi un Nacionālā asambleja. Naktī uz 1851. gada 2. decembri Luijs-Napoleons īsteno valsts apvērsumu - atlaiž Asambleju, atjauno vispārējās vēlēšanu tiesības, arestē visu partiju vadītājus un pasludina mērķi pārveidot valsts iekārtu. Parlamentārieši nobalso par Luija-Napoleona atcelšanu no amata, taču paši tiek arestēti. Protestos pret apvērsumu Parīzē tiek nogalināti ap 200 cilvēku, pretestība izceļas arī reģionos, kur demokrātisko sociālistu atbalstītāju grupas izrāda pretestību, taču nesaņem norādes no centra. Armijai ieviešot kārtību valstī, 26 000 cilvēku arestē, 9530 deportē uz Alžīriju un 250 nosūta uz cietumu Kajennā. 32 valsts departamentos ievieš karastāvokli.
Luija-Napoleona turpmāko varu raksturo regulāri referendumi, kuru pozitīvajos rezultātos valdnieks balstīja savu leģitimitāti. Jau 1851. gada 20.-21. decembrī notiek referendums, kas piešķir Prezidentam plašākas pilnvaras un tiesības veidot jaunu konstitūciju. Tā balstās uz Napoleona I konstitūciju un to pieņem 1852. gada 14. janvārī. Konstitūcija atzīst franču revolūcijas sasniegumus, prezidentam ievieš 10 gadu pilnvaru termiņu, ar tiesībām nominēt pēcteci. Prezidents ir atbildīgs tikai tautai, kuras atbalstu viņš gūst referendumos. Prezidentam pieder izpildvara un likumdevēja vara.
1852. gada 29. februārī un 14. martā notiek jaunas Likumdošanas sapulces vēlēšanas kurās, ņemot vērā partiju aizliegumu, 253 vietas iegūst Bonapartisti, 7 monarhisti un 3 republikāņi. 1852. gada janvārī tiek pieņemta jauna konstitūcija, kurā prezidenta termiņš tiek noteikts uz 10 gadiem ar tiesībām tikt pārvēlētam.
Impērijas izveidošana labot šo sadaļu
Lai arī impērija vēl nav pasludināta, Luijs-Napoleons 10. maijā armijai piešķir jaunus karogus ar imperiālajiem ērgļiem. 9. oktobrī uzstājoties ar runu Bordo viņš beidzot pasludina, ka ir izlēmis atjaunot impēriju, taču vēlas to nevis kā militāri karojošu, bet uzņēmējdarbības attīstības impēriju.
1852. gada 7. novembrī parlaments maina konstitūciju, atjaunojot impēriju un pasludina Luiju-Napoleonu par Napoleonu III. 21. un 22. novembra referendums apstiprina Bonapartu impērijas atjaunošanu un Otrā impērija oficiāli tiek izveidota 2. decembrī.[2]