Atvērt galveno izvēlni

Francijas Alžīrijas iekarošana

Francijas Alžīrijas iekarošana sākās 1830. gadā, un turpinājās gandrīz 25 gadus. Franču koloniālajai varai šajā laikā pakļāva mūsdienu Alžīrijas piekrastes zemes, kurās 1848. gadā izveidoja trīs Francijas departamentus. Iekšzemes teritorijas un Sahāra vēl ilgstoši atradās armijas pārvaldē un vietējo iedzīvotāju pretestība šeit turpinās visu 19. gadsimtu. Iekarošanas iemesli meklējami 1827. gadā, kad sens konflikts par kviešu piegādes parādu pārvērtās diplomātiskā konfliktā. Franču karaflote sāka Alžīrijas piekrastes ostu blokādi, un 1830. gada 5. jūlijā okupēja Alžīru, kurai sekoja citu piekrastes pilsētu okupācija.

Ņemot vērā politisko nestabilitāti pašā Francijā, iekarojumu gaita turpmākajos gados ir saistīta ar valsts iekšpolitikas un ārpolitikas mainīgajām interesēm. Lēmumu par iebrukumu pieņēma Burbonu dinastijas karalis Šarls X, kamēr teritorijas pakļaušana un aizvien aktīvāka kolonizācija notika Jūlija monarhijas, Otrās republikas un Otrās impērijas laikā, aizsākot Franču Alžīrijas vēsturi, kas turpinājās līdz neatkarības iegūšanai Alžīrijas neatkarības kara rezultātā.

Vēdekļa skandāls, 1827Labot

 
Alžīrijas piekraste 19.gs. sākumā.

19. gadsimta sākumā teritorija starp Marokas sultanātu un Tunisijas ejaletu formāli atradās Osmaņu impērijas sastāvā, taču reāli jau vairākus gadsimtus vara šeit atradās militārās janičāru elites rokās, kas ievēlēja vietējo pārvaldnieku – Alžīras deju, kam bija pakļauti trīs galveno provinču beji. Pusautonomo Ziemeļāfrikas teritoriju kā bāzi izmantoja vergu tirgotāji un pirāti, kas laupīja Vidusjūrā un Atlantijas okeānā. Iekšzemē vara piederēja berberu un arābu cilšu vadoņiem.

Franču tirgoņiem no Marseļas bija izveidojušies labi kontakti ar Ziemeļāfrikas piekrasti, kur tie uzturēja tirdzniecības punktus un noliktavas. 1798. gadā franču Direktorijas laikā Napoleona Bonaparta armija, dodoties karagājienā uz Ēģipti, bija iegādājusies kviešus no Alžīras tirgotājiem, taču nebija par graudiem samaksājusi. Parāda konflikts turpinājās gandrīz 30 gadus, līdz beidzot 1827. gada 29. aprīlī, kārtējo reizi tiekoties ar franču konsulu Pjēru Devālu, Alžīras dejs Huseins zaudēja savaldību un uzsita konsulam pa roku ar savu mušu vēdekli. Šarls X pieprasīja formālu atvainošanos par šādu diplomātiskā protokola pārkāpumu, un to nesaņēmis, nosūtīja karafloti bloķēt Alžīras ostu. Blokāde turpinājās trīs gadus, un primāri traucēja pašu franču tirgotājiem, pārtraucot viņu tirdzniecību, kamēr pirāti turpināja darboties no mazajām ostām. Uz franču mēģinājumu atjaunot sarunas 1829. gadā Huseins atbildēja ar lielgabala uguni franču karakuģu virzienā. 1829. gada oktobrī franči pieņēma lēmumu militāri iebrukt Alžīrā un uzsāka neveiksmīgas sarunas ar Ēģiptes vietvaldi Muhamedu Ali par Ziemeļāfrikas piekrastes teritoriju abpusēju sadalīšanu. 1830. gada 31. janvārī Francijas valdība pieņēma galīgo lēmumu par uzbrukumu.

Alžīras ieņemšana, 1830Labot

Šarla X karam pret Alžīru bija vairāki mērķi, no kuriem galvenais bija karaļa nepieciešamība ātri celt savu rūkošo popularitāti ar uzvaru nesošu karu 1830. gadā, kad notika parlamenta vēlēšanas. Diplomātiskais skandāls ar Alžīras deju un pirātisma apspiešana bija tikai oficiālie iemesli karadarbības uzsākšanai.

Sekojot jau Napoleona I laikā 1808. gadā izstrādātam desanta plānam, Tulonas ostu Kara ministra, ģenerāļa Luija de Burmona vadībā 16. maijā atstāja 600 kuģi ar 37 000 kareivju, kas 1830. gada 14. jūnijā izsēdās 27 kilometrus no Alžīras. Dejs Huseins pret frančiem nosūtīja 7000 janičārus un ap 36 000 vietējo karavīru no visām piekrastes provincēm. 19. jūnijā franči šo armiju sakāva un 5. jūlijā iegāja Alžīrā. Huseins padevās, saglabājot savas bagātības un kopā ar harēmu devās trimdā uz Neapoli, pēc dažiem gadiem mirstot Aleksandrijā. Janičāru kareivjus un turku pārvaldes darbiniekus evakuēja uz Osmaņu teritorijām.

Lai arī franči bija apņēmušies respektēt vietējās tradīcijas, jau uzreiz sākās privātā un valsts īpašuma izlaupīšana, kā arī vietējo iedzīvotāju slepkavības. Beidzoties pat minimālajai turku pārvaldes sistēmai, sākas cilšu pretestība franču okupācijai. Tikmēr Francijā Šarlu X gāza Jūlija revolūcija un uzveidojās Jūlija monarhija, kuras pirmo valdību veidoja Alžīras kara pretinieki. Alžīras okupācijas armijas komandieris bija Šarla X lojālists, un plāno izmantot šo armiju karaļa varas atjaunošanai. Sazvērestību atklāja, un de Burmons bēga uz Spāniju. Tā kā Alžīras okupācija bija populāra tautā, valdība Alžīrā tomēr atstāja daļu armijas un sāka teritorijas militārās administrācijas veidošanu.

Pārējos piekrastes reģionos drīz izveidojās divi pretestības centri – austrumos Ahmeda beja spēki, kas koncentrēti berberu apdzīvotajā Konstantīnē, un rietumos Abdalkadera, Maskaras emīra vadītie spēki.

Pēdējo piekrastes rajonu, Kabiliju, kura pakļaušana sākās 1851. gadā, galīgi pakļāva 1856-57. gadā.[1]

Konstantīnas ieņemšanaLabot

Pēc Alžīras deja padošanās, austrumos esošā Konstantīnas reģiona vietvaldis Ahmeds bejs atteicās pakļauties frančiem un sāka veidot savu neatkarīgu valsti. 1836. gada novembrī franči sāka uzbrukumu ar 7400 kareivjiem, bet neveiksmīgajā karagājienā dzīvības zaudēja 1000 kareivji. Pēc jauna komandiera iecelšanas, 20 000 lielai franču un vietējo kareivju armijai pēc asiņainas kaujas 1837. gada 13. oktobrī izdevās ieņemt Konstantīnu.

AbdelkadersLabot

 
Abdelkaders, 1860
 
Abdelkadera emirāts

Vietējie iedzīvotāji šajā laikā bija organizēti ciltīs un islama reliģiskajās sektās. Rietumu Maskaras reģionā ietekmīgās sektas vadoņa dēls, 24 gadus vecais Abdalkaders 1832. gada septembrī kļuva par komandieri armijai, kas sāk džihādu pret iebrucējiem. 1834. gadā līgums ar frančiem atzina viņa varu pār rietumu teritorijām. 1835. gada jūnijā viņš sakāva 2000 kareivju lielu franču vienību, kas noveda pie franču papildspēku nosūtīšanas uz Ziemeļāfriku.

1837. gada maijā franči ar Abdelkaderu noslēdza Tafnas līgumu, atzīstot viņa varu franču neiekarotajos reģionos, un koncentrējās uz Konstantīnas ieņemšanu. Šajā laikā Abdelkadera armija bija palielinājusies līdz 50 000 karotāju. 1839. gadā Abdelkaders izsludināja karu pret frančiem un iebruka piekrastes rajonos.

1840. gada decembrī par okupēto zemju ģenerālgubernatoru iecēla maršalu Bužo (Thomas Robert Bugeaud), kura amata laikā līdz 1847. gadam franču armija pieauga no 60 000 līdz 107 000 kareivju, kurus papildināja 100 000 vietējo karotāji, un notika nežēlīga cīņa pret Abdalkadera karotājiem, kurā visvairāk cieta civiliedzīvotāji. Sākotnējo minimālo kolonizācijas politiku nomainīja uzsvars uz jebkādas pretestības apspiešanu. Bužo pastiprināja zemju atņemšanu vietējiem iedzīvotājiem, atdodot to franču kareivjiem un kolonistiem. 1841. gada sākumā franču vienības no Mostaganemas, Medeas un Orānas ieņēma Abdalkadera galvenos atbalsta centrus un turpmākās cīņas notika par kalnāju kontroli. 1843. gada maijā franči ieņēma Abdelkadera militāro apmetni un viņš aizbēga uz Marokas sultanātu, no kura turpināja uzbrukumus frančiem, taču 1844. gadā un atkārtoti 1845. gadā cieta sakāvi. 1847. gada 23. decembrī viņš beidzot padevās frančiem, un palika apcietinājumā līdz 1852. gadam, kad tika atbrīvots un viņš pārcēlās uz dzīvi Damaskā, kur saņēma ikgadēju franču pensiju.

Kolonijas izveidošanāsLabot

 
Trīs piekrastes departamenti
 
Alžīrijas iekarošanas gaita

Ja arī Šarla X valdībai bija kādi konkrēti plāni attiecībā uz Alžīras nākotni, tad tie mainījās līdz ar Jūlijas monarhijas izveidošanos. Iekarotās teritorijas atdošana Osmaņu pārvaldē nebija iedomājama, un militārajā kampaņā iztērēto naudu varēja atgūst, pārņemot kontroli pār auglīgajām piekrastes zemēm un Vidusjūras tirdzniecību.

Iekarotās teritorijas sākumā atradās armijas pārvaldē un armijas spēku papildināšanai sākās vietējo karotāju algošana, paralēli nodibinot Franču Ārzemnieku leģionu. 1834. pirmā militārās pārvaldes fāze beidzās iekarotās teritorijas oficiāli anektējot, un teritorijai ieceļot ģenerālgubernatoru, kas bija pakļauts Kara ministram.

Franču ģenerālgubernatori bieži mainījās, taču pakāpeniski pārsvaru guva pilnīgas iekaroto teritoriju pakļaušanas un aneksijas piekritēji. Augstākie militārās pārvaldes vadītāji bija personīgi ieinteresēti Francijas varas nostiprināšanā, jo paši ieguva plašus zemes īpašumus auglīgajā, zemkopībai piemērotajā piekrastē.

Bužo varas gados izveidojās pārvaldes modelis, kurā piekrastes pilsētas un kolonistiem piešķirtās zemes attīstījās pēc franču civilās pārvaldes modeļa, kamēr arābu un berberu apdzīvotā iekšzeme joprojām atradās armijas pārvaldē. 1848. gadā nodibināja Orānas, Alžīras un Konstantīnes departamentus, kas nosūtīja vēlētus deputātus uz Francijas Otrās republikas parlamentu.

1834. gada 10. augusta likums sāka Francijas likumdošanas ieviešanu Alžīrā. Lai limitētu tradicionālo islāma tiesnešu varu, tos turpmāk iecēla franču pārvalde un tie drīkstēja izskatīt tikai lietas, kurās iesaistīti musulmaņi. 1841. un 1842. gada likumi vēl vairāk ierobežoja arābu un ebreju reliģisko tiesnešu varu, ieviešot franču likumdošanu krimināllietu izskatīšanā. No 1859. gada franču civillikums pilnībā aizvietoja islāma likumus franču civilajā pārvaldē esošajos apgabalos.

Uz jauno koloniju no Francijas sāka sūtīt politiski neuzticamos režīma pretiniekus, galvenokārt republikāņus, kā arī nabadzīgos zemniekus no Francijas dienvidiem un Korsikas, kas te varēja veidot saimniecības. Pēc Francijas 1871. gada miera līguma ar Vācijas impēriju, uz Alžīriju pārcēlās vairāki tūkstoši elzasiešu, kas nevēlējās dzīvot vācu pakļautībā. Papildus frančiem, lielākās eiropiešu grupas nāca no Spānijas un Itālijas, kuru nabadzīgie zemnieki šeit meklēja labākas dzīves iespējas. Jau no sendienām šeit dzīvojošie ebreji 1830. gadā veidoja ap 25 000 lielu grupu, kura labprāt sadarbojās ar frančiem, kas nodrošināja viņiem ticības brīvību.[2]

1848. gada februārī krita Jūlija monarhija un izveidojās Francijas Otrā republika, kurā pie varas nostiprinājās Luijs-Napoleons, Otrās impērijas izveidotājs. Viņš paziņoja, ka nav gatavs alžīriešus nolemt ASV indiāņu liktenim. Viņa uzskatā, valstij ir jāveicina arābu labklājības un izglītības pieaugums, un jāievēro franču un arābu līdztiesība. 1858. gadā Napoleons III izveidoja Alžīrijas un koloniju ministriju, kas palielināja civilās administrācijas varu Alžīrijā. 1860. gadā Napoleons III apmeklēja Alžīriju, izlēma likvidēt Alžīrijas un koloniju ministriju un atjaunot ģenerālgubernatora posteni, kas būtu pakļauts tieši viņam. 1863. gadā Napoleons III saniknoja kolonistus, paziņojot, ka Alžīrija ir arābu karaliste, kurā viņš vienādi aizstāv eiropiešus un islāmticīgos. 1865. gadā Napoleons III pavadīja mēnesi apceļojot Alžīriju un apliecināja savu vēlmi uzlabot vietējo iedzīvotāju dzīvi, izbeigt asimilāciju un piešķirt viņiem lielākas tiesības.[3] Kā piemēru viņš min senos gallus, kuri tikai ieguva no romiešu veiktās iekarošanas.

1865. gada jūlijā vietējiem iedzīvotājiem tika dota iespēja iegūt Francijas pilsonību, kuras iegūšanai viņiem bija jāpieņem franču civilā tiesa un jāatsakās no islāma tiesas. Šo iespēju, kas tika uzskatīta par līdzvērtīgu ticības nodošanai, izmantoja neliels skaits vietējo iedzīvotāju — franču valdīšanas laikā pilsonībai pieteicās tikai 6000 arābu un berberu. Automātiska pilsonības piešķiršana vietējiem iedzīvotājiem nozīmētu arī balsstiesību piešķiršanu un kolonistu politiskās varas beigas. 1886. gadā Alžīrijā dzīvoja 219 071 franči, 203 154 citi eiropieši un 3 767 100 musulmaņi.[4]

Līdz ar Otrās impērijas sabrukumu 1870. gadā samazinājās arī armijas loma kolonijas pārvaldē. Trešās republikas politika bija ieviest un nostiprināt sekulāro likuma varu. Turpmāk kolonijas attīstību kontrolēja eiropiešu kolonisti, kuru interesēs bija savu privilēģiju nostiprināšana un piekrastes teritoriju pārveidošana par neatņemamu Francijas sastāvdaļu. 1881. gadā piekrastes departamentus iekļāva Francijas administratīvajā sistēmā. Lai nodrošinātu savu kontroli pār Alžīriju, Francija 1881. gadā pasludināja protektorātu Tunisijā un 1912. gadā Marokā.

AtsaucesLabot