Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls
Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls (vācu: Otto von Vietinghoff genannt Scheel; 1722. 3. decembris - 1792. 24. jūnijs) bija slavens Vidzemes politiķis un mecenāts, Rīgas pirmā pastāvīgā teātra izveidotājs, Krievijas Impērijas slepenpadomnieks, "Medicīnas kolēģijas" ģenerāldirektors Pēterburgā, kas atbilst mūsdienu Krievijas Veselības ministrijai. Savu labo sakaru dēļ vēsturē pazīstams kā „Vidzemes pusķēniņš”.
| ||||||||||||||||||||||
Fītinghofu dzimta Livonijā bija ietekmīga jau 14. gadsimtā. Kad 1342. gadā Alūksnes ezera salā pabeidza Marienburgas ordeņa pils būvniecību, par tās pirmo komturu kļuva Arnolds fon Fītinghofs.[1] Vēlākos gados dzimta zaudēja savu ietekmi un varenību, kuru atkal atjaunoja un nostiprināja Oto Hermanis fon Fītinghofs. Marienburgas pilsnovadu Oto Hermanis savā īpašumā nopirka 18. gadsimta vidū, pēc tam, kad 1750. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete to uzdāvināja kancleram grāfam Voroncovam.[1]
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Oto Hermanis fon Fītinghofs piedzima 1722. gada 3. decembrī[2] Rīgā Krievijas Impērijas slepenpadomnieka Hermaņa Frīdriha fon Fītinghofa (1670-1746) un viņa sievas Elizabetes Helēnas, dzimušas fon Helmersenas (1684-1745) ģimenē. Savu karjeru viņš uzsāka agrā jaunībā kā Krievijas Impērijas armijas ģenerāļa Pētera Lasī adjutants karagājienā pret Persiju. Ģenerāļa Lasī vadībā viņš piedalījās arī Septiņgadu karā pret Zviedriju un Prūsiju. 1757. gadā, sasniedzot 35 gadu vecumu, Oto Hermanis atvaļinājās no dienesta armijā un darbojās valsts dienestā kā Vidzemes valsts padomnieka sekretārs Rīgā. 1756. gadā Oto Hermanis apprecējās ar piecpadsmitgadīgo grāfieni Annu Ulriku Minihu[3] (1741-1811).
Rīgā Oto Hermanis fon Fītinghofs nostrādāja 30 gadus (1757-1787).[4] Neskatoties uz savu piederību dižciltīgai un senai vācu dzimtai, Oto Hermanis fon Fītinghofs bija kosmopolīts, tipisks Apgaismības laikmeta intelektuālis.
65 gadu vecumā Oto Hermanis fon Fītnghofs pārcēlās uz Pēterburgu, kur arhitektam Džakomo Kvarengi pasūtīja sava Pēterburgas nama celtniecību.[5] Ēkas izstrādāto projektu Oto Hermanis parādīja savam draugam arhitektam no Livonijas Johanam Krauzem, kurš bija apciemojis Oto Hermani Pēterburgā. Par projektu Krauze raksta "...tikai aplūkojot šo projektu, es beidzot sapratu, ko nozīmē grezna guļamistaba. Tā bija ieprojektēta rotondā, gultai bija paredzēta īpaša niša, telpu greznoja logi un milzīgi spoguļi atbilstoši telpas formām. Tualete atradās beletāžā." 1791. gadā Pēterburgas namā apmetās Oto Hermaņa dēls Burhards Kristofs fon Fītinghofs-Šēls, kurš Pēterburgas Petrovkas baznīcā 1791. gada 6. oktobrī salaulājās ar grāfieni Katrīnu Elizabeti Šarloti fon Līvenu, kas bija Katrīnas II galma dāma.[4]
Oto Hermaņa pienākumos ietilpa visu Krievijas Impērijas slimnīcu un aptieku uzraudzīšana, ārstu honorāru un pārējā medicīnas personāla apmaksas noteikšana. Fītnghofs ierosināja un Katrīna II pieņēma viņa plānu, izveidot Medicīnas ķirurģijas akadēmiju Pēterburgā, uzņemot 120 studentus. Tomēr senators nesagaidīja akadēmijas celtniecības pabeigšanu un atklāšanu, jo nomira no ilgstošas slimības pirms viņa lielais projekts tika pabeigts. Viņš mira savas mīļotās meitas Barbaras Juliānas rokās, kas tajā laikā jau bija kļuvusi par Krievijas Impērijas sūtņa Burharda Alekseja fon Krīdenera sievu. Miris 1792. gadā 24. jūnijā Sanktpēterburgā, apglabāts Sanktpēterburgā.[4]
Dzīve Zolitūdes muižā labot šo sadaļu
Jaunā ģimene apmetās uz dzīvi Zolitūdes muižā pie Rīgas, kuru Oto Hermanis bija mantojis no sava tēva Hermaņa Frīdriha fon Fītinghofa.[4] Zolitūdes muižu apciemoja Daniels Bernulli, un 1788. gadā viņš rakstīja "...tā ir kārtīga saimniecība, kuras saimnieks slepenais padomnieks pilsētai piegādā dārzeņus, pienu un krējumu. Viņš muižā ir izveidojis brīnišķīgu viesu namu, kurā saviem viesiem rīko piknikus. Muižā ir izveidots brīnišķīgs gan brīvā, gan regulārā plānojuma parks ar alejām, dīķiem un zālieniem. Parkā ir trīs nelieli izpriecu namiņi, un vienā no tām abos spārnos ir izveidotas oranžērijas. Oranžērijas grezno marmora statujas un krūšutēli. Viena no statujām ir Venera. Paviljonus grezno arī gleznas, kuras gan nav vērtīgas." Bernulli piemin, ka viņš gribētu redzēt fon Fītinghofa pilsētas nama gleznu kolekciju, kurā esot daudz labu darbu, tie esot kopijas un oriģināli, kas atvesti no Itālijas. Un slepenpadomnieks "atstājot iespaidu kā cilvēks ar labu gaumi."[4]
Oto Hermaņa fon Fītinghofa īpašumi labot šo sadaļu
Vasarās Oto Hermaņa ģimene pārcēlās uz Marienburgu (Alūksni), un karstos vasaras mēnešus pavadīja pie Alūksnes ezera. Kopumā Oto Hermanim fon Fītinghofam piederēja vairāk kā 30 Livonijas muižu, kas atrodas mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās. Viņš savās muižās ražoja ne tikai tradicionālos lauksaimniecības izstrādājumus, bet uzsāka arī vīna ražošanu un bija pirmais vīna piegādātājs Livonijas pilsētām. Oto Hermaņa muižās tika pārstrādāts lins un apstrādāta āda. Viņam piederēja vairākas spirta fabrikas, austuves un ādu miecētavas. Daudzās viņa muižās tika uzbūvētas jaunas ēkas, kuras tika pasūtītas tā laika labākajiem vietējiem arhitektiem. Celtniecībai Oto Hermanis Fītinghofs naudu nežēloja. Netālu no Marienburgas pils glabājās milzīgi granīta akmeņi. Viņš noorganizēja akmeņkaļu darbnīcu, kurā apmācīja savus dzimtcilvēkus apstrādāt granītu. Drīz vien darbnīca viņa muižām izgatavoja kvalitatīvus granīta pakāpienus, grīdas plāksnes, tiltiņu detaļas, kolonnas, skulptūru pamatnes un strūklaku kausus.[4] Marienburgas akmeņkaļu darbnīca izgatavoja lielāko daļu granīta apdares detaļu Alūksnes baznīcas celtniecībai (1781-1788). Par jaunās Marienburgas baznīcas arhitektu tika uzaicināts slavenais Rīgas arhitekts Kristofs Hāberlands.
-
-
Pēc Oto Hermaņa fon Fītinghofa pasūtījuma uzbūvētā Alūksnes luterāņu baznīca
_(2).jpg)
Ģimene labot šo sadaļu
Oto Hermanim fon Fītinghofam bija laimīga laulība ar glīto un labsirdīgo Annu Ulriku Minihu. Viņa bija grāfa Ernsta Johanna Miniha un Annas Dorotejas (dzimusi baronese fon Mengdena) meita un slavenā ģenerālfeldmaršala grāfa Burharda Kristofora Miniha mazmeita.[4] Kad ķeizariene Elizabete vērsās pret ģenerālmaršalu un izsūtīja viņu uz Vologdu, viņam līdzi devās arī Annas Ulrikas vecāki. Bet mazo Annu tikai pusgadu vecu pieņēma un uzaudzināja viņas otrā vecmāmiņa baronese Mengdena, kas dzīvoja Krimuldas-Pēterupes draudzes novada Jērkules muižā.
Viņu laulībā piedzima 7 bērni: Oto Ernsts, Burhards Frīdrihs, Doroteja Frederika Helēna, Barbara Juliāna, Kristofs Burhards, Anna Margareta un Georgs Arnolds. Vecāko dēlu 22 gadu vecumā nošāva dueļa laikā Pēterburgā, meita Doroteja bija kurlmēma, viņa iemācījās gan lasīt, gan rakstīt, gan nedaudz runāt īpašā skolā Vācijā, mira Hamburgā neprecējusies. Par O. H. Fītinghofa mantinieku kļuva Burhards Kristofs fon Fītinghofs, kas turpināja tēva iesāktos darbus Alūksnē. Meita Barbara Juliāna fon Krīdenere kļuva par vienu no ietekmīgākajām sievietēm Eiropā, ietekmējot ķeizaru Aleksandru izveidot Svēto Savienību, kuras galvenie principi savukārt mūsdienīgā veidā kļuvuši par ANO izveidošanas pamatprincipiem.[6] Toties meita Anna Margareta studēja mūziku pie Ludviga van Bēthovena, un esot kļuvusi par iedvesmas avotu vairākiem Bēthovena darbiem. Slavenais komponists ir veltījis vairākus darbus gan Annai Margarētai, gan arī viņas vīram grāfam Braunam (ģenerālgubernatora Brauna dēls).[4]
Anna Ulrika bija saimnieciska un mācēja vairot muižu ienākumus, atrodot laiku daudzajiem viesiem un bērniem. Viņa bieži pavadīja savu vīru ceļojumos, kas reizēm bija mēneša garumā un ilgāk. Ģimene 1770. gados bieži brauca uz ārzemēm, apmeklējot Vāciju, Holandi, Angliju, Franciju un Itāliju. No bērniem līdzi tika ņemti Barbara Juliāna un Kristofs Burhards. No saviem ceļojumiem Oto Hermanis pārveda mājās dažādus, vērtīgus mākslas priekšmetus. Parīzē 1777. gadā Oto Hermanis pasūtīja savu marmora krūšutēlu ievērojamam tā laika māksliniekam Žanam Antuānam Odonam. Krūšutēls tika pabeigts 1791. gadā. Mūsdienās krūšutēls glabājas Bodes muzejā Berlīnē, bet no 1945. līdz 1958. gadam tas kā kara trofeja atradās PSRS. Kādā no ceļojumiem 1781. gadā nezināms mākslinieks no balta papīra izgrieza Oto Hermaņa, viņa sievas Annas Ulrikas, septiņpadsmitgadīgās Juliānas un sešpadsmitgadīgā Burharda siluetus. Kad Krievijā pie varas nāca Katrīna II, viņa apžēloja Annas vectēvu ģenerālfeldmaršalu Minihu un ļāva tam atgriezties Pēterburgā. Katrīna || atzinīgi novērtēja fon Fītinghofu ģimenes uzticību ģenerālfeldmaršalam un iecēla Annu Ulriku par galma dāmu. Katrīna II ievēroja Oto Hermaņa lielo enerģiju, spējas organizēt un strādāt radoši un 1788. gadā uzaicināja Fītinghofu uz Sanktpēterburgu par Medicīnas kolēģijas ģenerāldirektoru. Atstājot ģimeni Rīgā, Oto Hermanis fon Fītinghofs pārcēlās uz Pēterburgu. Anna Ulrika ar bērniem palika Rīgā un turpināja Oto Hermaņa iesākto viesmīlīgo dzīves veidu līdz savai nāvei 1811. gadā. Anna Ulrika fon Fītinghofa ir apglabāta Rīgā Jēkaba kapos.[4]
Māksla un mūzika labot šo sadaļu
Lai arī Oto Hermanis bieži ceļoja un apbraukāja savus īpašumus, viņa galvenā dzīves vieta bija Rīga. Viņš bija guberņas otrā persona uzreiz aiz ģenerālgubernatora grāfa Brauna. Pateicoties savai spilgtajai personībai, augstajam stāvoklim sabiedrībā, sakariem Pēterburgā, viņa nams kļuva par Rīgas sabiedriskās dzīves centru. Viņš labi pārzināja un interesējās par mākslu un mūziku. 1780. gadā Oto Hermanis pasūtīja arhitektam Hāberlandam sava Vecrīgas pilsētas nama projektu (Kaļķu iela 22), kas pēc uzbūvēšanas kļuva par greznāko un bagātāko Rīgas namu. Pēc Hāberlanda projekta 1781. - 1782. gadā tika uzbūvēts arī teātra nams, ko sauca par Muses namu, kas bija pazīstams kā viens no labākajiem vācu teātriem. Jaunā teātra telpās Oto Hermanis nodibināja teātra biedrību, kas mitinājās teātra ēkas augšējā stāvā. Uz teātra nama atklāšanas izrādi Lesinga "Emīlija Galoti" 1782. gadā 15. novembrī tika uzaicināti atpazīstami aktieri no vācu zemēm. Zālē bija 500 skatītāju vietas. 1782. gada rudenī Oto Hermanis kļuva arī par teātra nama vadītāju. Rīgas namā bieži skanēja mūzika, jo Fītnghofu ģimene par saviem līdzekļiem uzturēja 24 mūziķu simfonisko orķestri, kas bija pirmais Latvijas simfoniskais orķestris mūsdienu izpratnē. Uz koncertiem pulcējās visa Rīgas augstākā sabiedrība. 1777. gadā par Oto Hermaņa bērnu mūzikas skolotāju tika nolīgts vācu mūziķis Johans Augusts Feige, kurš strādāja Fītinghofu ģimenē līdz 1791. gadam. Par koncertu un operu koncertmeistaru un diriģentu uzaicināja Konrādu Feigi, kurš iestudēja izrādes ne tikai Rīgā, bet arī Pēterburgā, Rēvelē un Tērbatā. Kad 1788. gadā Fītinghofs pārcēlās uz Pēterburgu, par Muses direktoru kļuva aktieris Meierers. Viņš teātra ēku tajā pašā gadā izīrēja Muses biedrībai. 1815. gadā biedrība ēku atpirka no Fītinghofu ģimenes.[4]
Sabiedriskā darbība labot šo sadaļu
Rīgas ložas "Ziemeļzvaigzne" pirmais pārraugs (pirms 1765), Rīgas ložas „Zur kleinen Welt” goda loceklis (1791).
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Alūksnes novads[novecojusi saite]
- ↑ Dažos informācijas avotos kā dzimšanas gads tiek norādīts arī 1720. gads
- ↑ Süddeutsche Patrizier
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 «Otto Hermann von Vietinghoff». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. augustā. Skatīts: 2011. gada 28. februārī.
- ↑ «Дом губернских присутственных мест». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. decembrī. Skatīts: 2011. gada 1. martā.
- ↑ Николай фон Крейтор. КРИЗИС ОРГАНИЗАЦИИ ОБЪЕДИНЕННЫХ НАЦИЙ