Rīgas licejs
Rīgas licejs jeb Kārļa licejs (latīņu: Schola Carolina) bija Zviedru Vidzemes laikā dibināta ģimnāzijas tipa skola pie Sv. Jēkaba katedrāles. Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas Impērijai to pārdēvēja par Rīgas Ķeizarisko liceju (vācu: Kaiserliches Lyceum zu Riga, krievu: Рижский Царский Лицей), 1802. gadā par Vidzemes guberņas ģimnāziju, bet Baltijas pārkrievošanas laikā 1890. gadā par Nikolaja I ģimnāziju. Šodien par abiem licejiem liecina piemiņas plāksnes Mazajā Pils ielā 4 un Pils laukumā.
Rīgas licejs | |
---|---|
Liceja ēkas atrašanās vieta līdz 1787. gadam | |
Atrašanās vieta |
Vēsture
labot šo sadaļuLai sagatavotu kvalificētus un zviedru valdībai uzticamus ierēdņus, papildus Rīgas akadēmiskajai ģimnāzijai 1675. gadā pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XI rīkojuma nodibināja otru Rīgas ģimnāziju — "Kārļa liceju". No Vācijas ataicinātais jaunais Vidzemes superintendents Johans Fišers lika sadalīt bijušo Jēkaba baznīcas Svētā Krusta kapelu ar starpgriestiem divos stāvos un ierīkot mācību telpas. Skolā mācīja ticības mācību, vēsturi, ģeogrāfiju, loģiku, retoriku, latīņu, grieķu, ebreju valodu. Liceja rektors parasti bija Jēkaba baznīcas virsmācītājs.[1] Liceja beidzēji varēja turpināt studijas Tērbatas un Upsālas universitātēs. Zviedru valdības uzturētais licejs pastāvēja līdz 1710. gadam, kad krievu karaspēka aplenkuma dēļ Lielā Ziemeļu kara laikā tā darbība tika pārtraukta.
Pēc liceja atjaunošanas 1733. gadā Krievijas Impērijas varas iestādes to pārdēvēja par Rīgas Ķeizarisko liceju. Par tā uzturēšanu bija atbildīgs Vidzemes gubernators, bet par skolotāju izvēli — Vidzemes ģenerālsuperintendents. No 1785. līdz 1787. gadam pēc arhitekta Matiasa Šonsa projekta Pils laukumā iepretī Rīgas pilij tika uzcelta jauna liceja ēka. Pēc 1802. gada Krievijas Impērijas izglītības reformas Ķeizarisko liceju Pils laukumā pārveidoja par Vidzemes guberņas ģimnāziju. 1890. gadā to pārdēvēja par Nikolaja I ģimnāziju un pārvietoja uz 1891. gadā pabeigto ēku tagadējā Kr. Valdemāra ielā 1c. Ēka būvēta pēc Rīgas mācību apgabala arhitekta A. Kīzelbaša projekta, pēc Pirmā pasaules kara tajā atradās Rīgas Valsts tehnikums.
Veco liceja ēku Mazajā pils ielā 1867. gadā daļēji nojauca, vietā uzceļot divas noliktavas, kuras vienu no otras atdalīja šaurs pagalms. Šajās noliktavās vēl daļēji saglabājušās vecā liceja ēkas gala sienas, it īpaši austrumu pusē.[2]
Rektori un skolotāji
labot šo sadaļu- Johans Upendorfs (1645—1698), rektors (1677—1698), grieķu un seno Austrumu valodu profesors
- Johans Loders (1687—1775), Jēkaba baznīcas mācītājs, liceja rektors līdz 1771. gadam
- Johans Gotfrīds Arnts (1713—1767), vēsturnieks, Indriķa hronikas tulkotājs vācu valodā (konrektors no 1747)
- Johans Kristiāns Frīdrihs Morics (1741—1795), Jēkaba baznīcas mācītājs, liceja rektors no 1780. līdz 1789. gadam
- Kārlis Gotlobs Zontāgs (1765—1827), liceja rektors no 1789. līdz 1793. gadam
- Johans Kristofs Broce (1742—1823), etnogrāfs un vēsturnieks, liceja skolotājs (no 1769), vēlāk rektors (no 1801)
- Augusts Albanuss (1765—1839), teologs, Vidzemes guberņas ģimnāzijas direktors (1804—1818)
- Kārlis Eduards Napjerskis (1793—1864), vēsturnieks, Vidzemes guberņas ģimnāzijas direktors (1829—1849)
Ievērojami skolnieki
labot šo sadaļu- Johans Bernhards Fišers (1685—1772) — Rīgas pilsētas ārsts, Krievijas Impērijas galvenais ārsts jeb arhiatrs (1735—1742)
- Johans Baltazars fon Kampenhauzens (1689—1758) — virsnieks Lielā Ziemeļu kara laikā, Somijas ģenerālgubernators (1742—1743)
- Jakobs Benjamins Fišers (1731—1793) — aptiekārs un dabaszinātnieks, grāmatas Versuch einer Naturgeschichte von Livland (1771) autors
- Justs Kristiāns fon Loders (1753—1832) — ārsts, medicīnas organizators
- Liborijs fon Bergmanis (1754—1823) — luterāņu mācītājs, vēsturnieks, rakstnieks
- Gustavs Reinholds fon Klots (1780—1855), luterāņu mācītājs, Latviešu literārās biedrības dibinātājs un pirmais vadītājs
- Jākobs Florentīns Lundbergs (1782—1858) — luterāņu mācītājs un rakstnieks, vācu apgaismības laikmeta literatūras tulkotājs latviešu valodā. Latviešu literārās biedrības dibinātājs (1824) un tās vadītājs (1838—1845)
- Kārlis Kristiāns Ulmanis (1793—1871) — luterāņu mācītājs, Tērbatas Universitātes profesors un rektors (1839—1841). Sarakstījis daudz skolu mācībgrāmatu latviešu valodā
- Hermanis Treijs (1794—1849) — luterāņu mācītājs, avīzes "Tas Latviešu Ļaužu Draugs" izdevējs (1832—1846).
- Kārlis Hieronīms Širrens (1796—1848) — luterāņu mācītājs, Rīgas Latviešu Jāņa skolas dibinātājs
- Alberts Holanders (1796—1868) — pedagogs, Bērzaines ģimnāzijas dibinātājs un pirmais vadītājs
- Kristiāns Jāks Petersons (1801—1822) — dzejnieks, viens no igauņu literatūras pamatlicējiem
- Silvestrs Teodors Tīlings (1818—1871) — ārsts un botāniķis
- Kārlis Kristiāns Širrens (1826—1910), vēsturnieks un publicists, cīnītājs pret Baltijas pārkrievošanu
- Roberts Auniņš (1834—1914) — luterāņu mācītājs un latviešu mitoloģijas pētnieks
- Kārlis Augusts Līventāls (1844—1900) — Rīgas Politehniskās augstskolas profesors un direktors
- Ādolfs fon Bergmanis (1855—1922) — ķirurgs, Rīgas pilsētas slimnīcas virsārsts
- Hermanis Ernsts Adolfi (1863—1919) — Tērbatas Universitātes anatomijas profesors
- Augusts Lēbers (1865—1948) — jurists, Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāns, Latvijas Senāta
- Oskars Voits (1866—1959), ārsts un diplomāts
- Jānis Kalacis (1868—1947) — jurists, Latvijas Senāta augstākās disciplinārtiesas priekšsēdētājs, Tiesu palātas tiesnesis
- Baldvins Disterlo (1869—1937) — jurists, Latvijas Senāta senators, Latvijas tieslietu ministrs
- Gustavs Zemgals (1871—1939) — otrais Latvijas Valsts prezidents
- Voldemārs Roberts Zāmuels (1872—1948) — Latviešu pagaidu nacionālās padomes priekšsēdētājs (1917—1918), Latvijas Ministru prezidents (1924).
- Ringolds Kalnings (1873—1940) — Latvijas finanšu ministrs, pirmais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs
- Roberts Krimbergs (1874—1941) — fiziologs un bioķīmiķis, Latvijas Universitātes profesors
- Pēteris Sniķers (1875—1944) — dermatovenerologs, ģenerālis, Latvijas Universitātes profesors
- Jānis Asars (1877—1908) — rakstnieks, revolucionārs, literatūrkritiķis un publicists
- Aleksandrs Būmanis (1881—1937) — jurists, Latvijas Universitātes civiltiesību profesors, tulkotājs, dziesmu autors (“Skroderdienas Silmačos”)
- Ādams Krieviņš (1889—1951) — Latvijas darba ministrs un Rīgas pilsētas galva
- Nikolajs Vanadziņš (1892—1978) — ērģelnieks un mūzikas pedagogs
- Reinholds Sniķers (1893—1953) — ārsts, Latvijas Universitātes profesors
- Eduards Šturms (1895—1959) — senvēsturnieks un arheologs, Baltijas Universitātes profesors, universitātes prezidents (1949).
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Ein Abiturszeugnis von 1790 — Das kaiserliche Lyzeum Riga und die Familie Poelchau». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 28. martā. Skatīts: 2012. gada 13. janvārī.
- ↑ «Sv. Jēkaba katedrāle». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. janvārī. Skatīts: 2012. gada 13. janvārī.