Jākobs Florentīns Lundbergs

Jākobs Florentīns Lundbergs; Jacob Florentin Lundberg
Personīgā informācija
Dzimis	1782. gada 28. oktobrī ; Rīga, Rīgas guberņa; ( Latvija)
Miris	1858. gada 14. jūnijā (75 gadi); Birži, Kurzemes guberņa; ( Latvija)
Tautība	vācbaltietis
Vecāki	tēvs - Benjamins Lundbergs (drēbniekmeistars no Karlskrūnas)
Dzīvesbiedre	Karolīne Elizabete (dzimusi Rozenplentere, apprecējušies 1808. gadā)

Jākobs Florentīns Lundbergs (vācu: Jacob Florentin Lundberg; dzimis 1782. gada 28. oktobrī, miris 1858. gada 14. jūnijā) bija zviedru izcelsmes vācbaltiešu luterāņu mācītājs un rakstnieks, vācu apgaismības laikmeta literatūras tulkotājs latviešu valodā. Latviešu literārās biedrības ("Lettisch-Literärische Gesellschaft") dibinātājs (1824) un tās vadītājs (1838-1845).

Dzīves gājums

Dzimis 1782. gada 17.(28.) oktobrī Rīgā. Mācījās Rīgas licejā un Domskolā, pēc tam Tērbatas Universitātē studēja teoloģiju (1802-1805). Pēc tam visu mūžu bija Biržu un Salas draudzes mācītājs Sēlijā.

1724. gadā Lundbergs piedalījās Latviešu literārās biedrības dibināšanā, 1825. gadā viņš pieņēma savā draudzē par ķesteri un ērģelnieku apdāvināto jaunekli Ansi Līventālu, kuru mudināja pievērsties literārai darbībai. 1827. gadā tika publicēta Lundberga tulkotā Šillera "Dziesma no pulksteņa" (Das Lied von der Glocke).

Kopš 1835. gada viņš bija Sēlpils diecēzes prāvests, no 1838. gada Latviešu literārās biedrības vadītājs. Kopā ar Līventālu viņš nodibināja grāmatu apgādu un nodarbojās ar to izplatīšanu latviešu zemniekiem. Lielākā daļa no Lundberga rakstiem tika publicēti laikrakstā "Latviešu Avīzes" un "Latviešu Ļaužu Darbā", vēlāk apkopoti divās grāmatās — "Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums" un "Stāstu dziesmas". Lundbergs savos tulkojumos centās lietot tautā parastos teicienus un vārdus.^[1]

Miris 1858. gada 2.(14.) jūnijā Biržos. Pie Biržu baznīcas viņam un Ansim Liventālam uzstādīts piemiņas akmens.

Darbi

Biržu baznīca, kurā sprediķoja Lundbergs.

"Tā dziesma no tā pulksteņa" iznāca atsevišķi (Šillera dzejoļa tulkojums, 1827)
"Ciems, kur zeltu taisa" (pēc H. Cšokes, 1830), panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu, ja ļaudis iemācās: 1) neiet krogā, 2) ne bārties, ne lamāt, ne lādēt, ne melot, 3) Dievu lūgt rītos un vakaros, 4) netaisīt jaunus parādus, 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības, 6) gādāt, ka laukos nav zāļu, istabās — netīrumu, 7) miesu turēt tīru
"Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca" (pēc K. Šmita, 1834),
"Pēteris jauns vientulis" (1836)
"Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums" (1850) — ziņģes, pasakas, mīklas, mācības, dziesmiņas, stāsti,
"Stāstu dziesmas" (1862) — Šillera balāžu tulkojumi.

Atsauces

↑ Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture

Ārējās saites

[1] Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture

[1]