Johans Baltazars fon Kampenhauzens

Johans Baltazars fon Kampenhauzens (vācu: Johann Balthasar von Campenhausen; 1689. gada 30. jūnijs, Stokholma — 1758. gada 28. februāris, Pēterburga) bija Zviedrijas, pēc tam Krievijas armijas virsnieks Lielā Ziemeļu kara laikā, Vidzemes landrāts, Somijas ģenerālgubernators (1742–1743).

Johans Baltazars fon Kampenhauzens (1763. gada gleznojums)

Dzīvesgājums

Cēlies no Kampenhauzenu dzimtas. Dzimis Stokholmā 1689. gada 30. jūnijā Zviedrijas armijas pulkveža un Rīgas cietokšņa komandanta Johana Hermaņa fon Kampenhauzena (1641–1705) un viņa sievas Agneses Margarētas, dzimušas fon Gildenhofas (1653–1703) ģimenē. Bērnību Baltazars pavadīja tēva mājā Rīgas citadeles Kristīnes bastionā. 1700. gadā viņš vienpadsmit gadu vecumā piedalījās Lielā Ziemeļu kara kaujā pie Narvas. Līdz 1704. gadam viņš mācījās Rīgas licejā, pēc tam iestājās Zviedrijas karadienestā un 1705. gada vasarā pēc uzvarētās Mūrmuižas kaujas bija spiests padoties aplenktajā Jelgavas pilī. Pēc tēva nāves viņš 1706. gadā piedalījās karadarbībā Lēvenhaupta pulka sastāvā, kur 1707. gadā tika paaugstināts par leitnantu. Pēc Ļesnajas kaujas 1708. gadā, kur viņu smagi ievainoja galvā, Kampenhauzens tika paaugstināts par majoru un kļuva par karaļa Kārļa XII trabantu (pavadoni). Pēc Poltavas kaujas viņš kopā ar Kārli XII devās bēgļu gaitās un bija viens no dažiem simtiem zviedru karavīru, kas kopā ar karali sasniedza Benderas cietoksni Osmaņu impērijas kontrolētajā Moldovas teritorijā.

1710. gada sākumā Kārlis XII Kampenhauzenu kā ziņnesi ar slepenām vēstulēm nosūtīja meklēt sabiedrotos nākamajām kara kampaņām. Pa ceļam viņš apciemoja savu brāli Johanu, kas bija iestājies Lietuvas dižkunigaitijas karaspēkā un Viļņas gubernators Potzejs (Potzei) pierunāja arī viņu pieņemt pulkveža-letnanta pakāpi un pāriet lietuviešu pusē. Pēc Vidzemes bruņniecības kapitulācijas 1710. gada jūlijā un Igaunijas bruņniecības kapitulācijas tā paša gada oktobrī Kampenhauzens pārgāja Krievijas armijas dienestā. 1712. gadā viņu paaugstināja par pulkvedi un šajā gadā viņš apprecējās ar vēlākās Krievijas ķeizarienes Katrīnas I galmadāmu Margarētu Liliengrēnu (1679-1733). 1712.-1717. gadā Kampenhauzena komandētais grenadieru pulks piedalījās kaujās Polijā, Pomerānijā un Mēklenburgā. Pēc Lielā Ziemeļu kara beigām 1721. gadā, kad Pēteris I pēc Nīštates miera noslēgšanas apstiprināja Vidzemes autonomiju, Vidzemes landtāgs Kampenhauzenu ievēlēja par landrātu un pārstāvi Pēterburgas galmā. 1725. gadā viņš piedalījās imperatora Pētera I bērēs. 1726. gadā viņš tika paaugstināts par ģenerālmajoru un 1727. gadā ieguva savā dzimtas īpašumā Ungurmuižu.

Pēc ķeizarienes Annas nākšanas pie varas ģenerālis Kampenhauzens nonāca nežēlastībā, 1730. gada oktobrī iesniedza atlūgumu un ar pilnu sparu ķērās pie Ungurmuižas kungu mājas celtniecības. Pēc sievas nāves viņš 1736. gadā otro reizi apprecējās ar Helēnu Juliānu fon Štrēlbornu (1703-1775).

Kampenhauzena atraitnes celtā dzimtas kapliča, kurā 1760. gadā viņš tika pārapglabāts.

1740. gadā Kampenhauzens kā Vidzemes bruņniecības pārstāvis piedalījās Krievijas ķeizarienes Elizabetes kronēšanas ceremonijā. Krievijas-Zviedrijas kara (1741-1743) laikā Kampenhauzenu 1742. gadā paaugstināja par ģenerālleitnantu un iecēla par okupētās Somijas ģenerālgubernatoru Turku pilsētā. Šajā gadā viņu beidzot uzņēma Vidzemes bruņniecības matrikulā.

Pēc miera līguma noslēgšanas ar Krieviju, kurā Zviedrija atguva Somiju, 1744. gadā Zviedrijas karalis Frederiks viņam piešķīra brīvkunga (barona) titulu, bet Krievijas ķeizariene iedāvināja Lenču muižu. Miris 1758. gada 28. februārī Pēterburgā, viņa līķis pārvests uz Vidzemi un apglabāts Straupes baznīcā, bet 1769. gadā pārapglabāts šim nolūkam uzceltajā Ungurmuižas kapličā.