Pagājušo gadu vēsture

Pagājušo gadu vēsture arī Nestora hronika vai Pagājušo laiku stāsts (baznīcslāvu: Повѣсть времяньныхъ лѣтъ) ir senkrievu hronika par notikumiem Senajā Krievzemē un apkārtējās valstīs no 852. līdz 1117. gadam.

„Pagājušo laiku stāsta” lapa ar 13. gs. ilustrāciju no t.s. Radzivila hronikas.

Mūka Nestora skulptūra monumentā „Tūkstošgadīgā Krievija” Novgorodā (1862).

Tapšana

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Pagājušo gadu vēstures autors ir Kijevas Pečoru klostera mūks Nestors, un tāpēc to historiogrāfijā dēvēja par Nestora hroniku. Vēlāk noskaidrots, ka Nestors tikai apkopojis un rediģējis vairākas senākas hronikas. Šo darbu viņš veicis ap 1113. gadu, izmantojot Kijevas Pečoru klosterī glabājušos 1093. gadā sastādītu senāku hroniku — tā saukto Pirmhroniku (Начальная летопись), kā arī citus senās Krievzemes un Bizantijas rakstītos avotus. Senākās daļas sastādīšanai Nestors izmantojis bizantiešu autora Georgija Hamartolas hroniku, kas senkrievu valodā pārtulkota jau 10.—11. gadsimtā, 10. gadsimta krievu—bizantiešu līgumus, 11. gadsimtā senkrievu valodā pārtulkoto bizantiešu hronogrāfu (vēsturisku apcerējumu krājumu), kas papildināts ar faktiem par Krievzemes vēsturi, svēto dzīves aprakstus un citus materiālus. Rakstīto avotu ziņas Nestors papildinājis arī ar mutvārdu tradīcijā atrodamajām ziņām. Hronika sastādīta labvēlīgi toreizējam Kijevas kņazam Svjatopolkam Izjaslavičam.

Hronikas pārveidošana

Vēlākie kņazi centās hroniku pārveidot atbilstoši savām politiskajām interesēm. 1116. gadā Kijevas lielkņaza Vladimira Vsevolodoviča Monomaha uzdevumā hroniku pārstrādāja Mihailovskas Vidubickas klostera igumens Silvestrs. Divus gadus vēlāk tika sagatavota vēl trešā hronikas redakcija. Šīs senākās, tāpat kā vēlākās hronikas redakcijas nav saglabājušās.

Sākotnējā hronikas teksta restaurēšanai galvenokārt izmantotas divas 14. gadsimta hronikas — Laurentija hronika (Лаврентьевская летопись) un Hipatija hronika (Ипатьевская летопись). Mūks Laurentijs vadīja Suzdaļas kņaza Dmitrija Konstantinoviča uzdevumā izveidotu pārrakstītāju grupu, kura 1377. gadā hroniku pārrakstīja no kāda 1305. gadā izgatavota noraksta. Savukārt Hipatija hronika savu nosaukumu ieguvusi no Hipatija klostera Kostromā, kurā šis noraksts glabājies. Tās sarakstīšanas laiks ir 15. gadsimta sākums. Savukārt 13. gadsimtā tapušo Radvilu hroniku 15. gadsimtā pārrakstījis kāds Lietuvas dižkunigaitijas pareizticīgais mūks.

Nozīme Latvijas vēsturē

No Latvijas vēstures viedokļa darbs ir interesants ar to, ka Nestora hronika, blakus Rimberta („Svētā Ansgara dzīve”) un Bartolomeja Angļa vēstījumiem, ir viens no hronoloģiski senākajiem avotiem, kas sniedz ziņas par tagadējo Latvijas teritoriju un to apdzīvojušo cilšu uzskaitījumu — zemgaļi, kurši, latgaļi un līvi (lībieši). Tāpat būtiska ir norāde, ka daļa šo tautību atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem. Tas ir vienīgais rakstu avots, kas uzrāda iespaidīgo Polockas kņaza sakāvi Zemgalē, kas bija lielākie Maskavijas kņazu zaudējumi kaujā līdz pat 13. gadsimtam.

Informācijas avoti

• Pagājušo gadu vēsture, Historia.lv

Ārējās saites

• Повесть Временных лет (krieviski)