Mazsalacas vēsture

Mazsalacas vēsture aptver laika periodu no Mazsalacas draudzes novada izveidošanās līdz mūsdienām. Apdzīvotās vietas rašanos veicināja tās ģeogrāfiski izdevīgā atrašanās vieta, kurā pie Salacas pārceltuves krustojās Rūjienas—Ainažu un Valmieras—Pērnavas ceļi.

Tilts pār Salacu Mazsalacā (pirms 1912).

Mazsalacas draudzes novads (1798).

Skaņais kalns (vācu: Echo) pie Mazsalacas (Mas–Salaze, pirms 1914).

Livonijas periodā

Pēc Līvzemes dalīšanas līguma lībiešu Metsepoles zemi 1217. gadā iekļāva Livonijas bīskapijas sastāvā, bet pēc 1217. gada Svētā Matīsa dienas kaujas agrāk Metsepolei un Sakalai piederējušo Salacas augšteci pakļāva Tālavas leti un līvi. Pēc 1224. gada Tālavas dalīšanas līguma Tālavas valdnieka Ramekas zemi piešķīra Zobenbrāļiem. Laikam jau 14. gadsimta sākumā pie senā Salacas pilskalna (vācu: Salisburg) Livonijas ordeņa Rūjienas pilsnovada teritorijā uzcēla Svētās Marijas baznīcu, kas dokumentos minēta 1533. gadā, kurā kalpoja Rūjienas Sv. Bartolomeja baznīcas priesteri.

Uzturoties Rūjienas pilī, 1528. gadā Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs savam vasalim Vincam fon Stēnam (Vintzens von Stene) izlēņoja vairākus ciemus Mazsalacas draudzes novadā (Kirchspiel Salisburg) ar nosaukumiem Cain, Feverenz/Beverenz, Brever, Sylle/Sile, Sirzens/Parkuns, Balda, Pekuns/Perkuns, tāpat Indriķa Zukula vai Jēkaba Pautiņa (Hinrich Suckul oder Jakob Pautin) ciemu. 1547. gadā ordeņmestrs Hermans fon Brigenejs Mazsalacas muižu izlēņoja savam galma tiesnesim Balceram Falkenbergam, no kura uzvārda cēlies muižas un pagasta latviskais nosaukums Valtenberga.

Livonijas kara laikā 1575. gadā Krievijas caristes karaspēks nopostīja baznīcu un Mazsalacas draudzes novadu. Pēc Jamzapoļkas miera līguma noslēgšanas 1582. gadā novadu iekļāva Livonijas hercogistes Pērnavas prezidiāta sastāvā.

Zviedrijas un Krievijas lielvalstu pakļautībā

Pēc Poļu—zviedru kara 1629. gadā Mazsalacas novadu iekļāva Zviedru Vidzemes sastāvā, un 1631. gadā Mazsalacas muižu mantoja kapteinis Konrāds Falkenbergs, bet viņa dēls Gabriēls Falkenbergs 1674. gadā to par 3500 dālderiem pārdeva. 1678. gadā muižu iegādājās feldmaršals Kristers Horns, viņš piepirka vēl klāt Ibdenes un Blankfeldes muižas, bet muižu redukcijas laikā 1682.—1685. gadā tās visas pārvērta par Zviedrijas kroņa muižām. Ap 1697. gadu Mazsalacā uzcēla Sv. Annas luterāņu baznīcu.

Lielā Ziemeļu kara laikā sākās Lielais mēris. 1724. gadā Valtenberģa muižu ieguva Vidzemes galma tiesas viceprezidents landrāts Veinholds Georgs fon Felkerzāms, 1736. gadā kopīpašumus mantoja viņa dēls, kambarkungs un slepenpadomnieks, Saksijas kūrfirstes sūtnis Georgs Felkerzāms, kurš 1780. gadā uzcēla tagadējo muižas kungu māju.

1780.—1785. gadā Mazsalacas draudzes mācītājs bija Gustavs Bergmanis, kurš 1782. gadā iekārtoja Mazsalacas grāmatu spiestuvi savā mācītālmuižas ēkā. 1781. gadā viņš rakstīja, ka draudzē bija saglabājušās vairākas upuru vietas zem svētajiem ozoliem un citiem dižkokiem. 1783. gadā pēc zibens spēriena nodega Mazsalacas koka baznīca, kuru nākamajā gadā atkal uzbūvēja no jauna. 1803. gadā muižu mantoja Georga Felkerzāma meita Juliāna, kura apprecējās ar majoru Fītinghofu. 1808. gada holēras epidēmijā nomira 856 draudzes locekļi.

1819. gada martā notika dzimtbūšanas atcelšana, 1824. gadā sākās uzvārdu došana, māju saimnieki gandrīz vienmēr izvēlējās savu māju vārdus: Čukurs, Daugulis, Kaktiņš, Kundziņš, Niguls, Nurmiks, Ore, Peida, Roska, Šķoba, Talcis, Tīliks u.c.

1826. gadā nodibināja draudzes skolu, 1838. gadā mācītājs Gūleke, Sēļu muižas īpašnieks landrāts Engelharts un 90 draudzes locekļu nodibināja pretalkohola "Sātības biedrību". 1841. gadā notika zemnieku nemieri un sākās pāriešana pareizticībā.

Mazsalacas draudzes skolas ēkas 19. gadsimtā.

1858.—1864. gadā pēc Valtenberģu muižas īpašnieka Kārļa Arnolda Fītinghofa nāves sākas "Mērnieku laiki", kad zemniekiem par dzimtu iemērīja un iznomāja apbūves gabalus. 1861. gadā Mazsalacā sākās miesta namu celtniecība, šajā laikā uzcēla arī pirmo tiltu pār Salacu. Pēc Janvāra sacelšanās Polijā sākās pastiprināta zemnieku dēlu (rekrūšu) iesaukšana Krievijas impērijas armijā.

1864. gadā Vidzemes guberņas valdība aizliedza turpmāk slēgt klaušu līgumus, tomēr galīgi tie izbeidzas tikai ar 1868. gada 23. aprīli. 1864. gadā muižnieks Arnolds Fītinghofs pārdeva visu savu zemnieku vaku jeb klaušu zemi, 135 ciematus, par grunts īpašumu. Mājas iepirka gandrīz visi to līdzšinējie saimnieki, izņemot 14, kuriem uzteica kontraktus uz 1865. gada 23. aprīli, kad tiem mājas bija jāatstāj. Uz 1866. gada pagastu pašvaldību likuma pamata ievesa no muižas pilnīgi neatkarīgu pagasta pašvaldību, pagasts valdi un pagasta tiesu, 1867. gadā uzcēla jaunu pagastnamu.

Pirmos 42 Mazsalacas miesta gruntsgabalus līdz 1867. gadam iemērīja ap Prāmja krogu, Salacas labajā krasta zemajā sengultnē, kā arī augstajā krasta daļā, trīsstūrī ap ceļiem no prāmja uz baznīcu, no prāmja uz muižas aleju, no alejas uz baznīcu. 1868. gadā prāmja vietā pār Salacu uzcēla pirmo tiltu ar koka virsdaļu uz akmens stabiem, pārbraukšanai pār tiltu ņēma tilta naudu.

1873. gada Pirmajos Latviešu vispārīgos dziesmu svētkos Mazsalacas dziedāšanas biedrības vīru koris ieguva 1. godalgu un lielu sudraba karoga kāta līru.

1874. gadā ievesa vispārīgu kara klausību ar 6—4 gadus ilgu dienesta laiku, senās rekrūšu došanas vietā, ko agrāk izdarīja muižas valdība pēc sava ieskata un varas. 1887. gadā Baltijas pārkrievošanas laikā valsts iestādēs un skolās vācu valodas vietā ieviesa krievu valodu.

1898. gadā iesvētīja Skulberģu (Skaņkalnes) pareizticīgo baznīcu. 1890. gadā uzcēla pašreizējo Svētās Annas baznīcu.

1905. gada revolūcijas laikā 1905. gada septembrī noorganizēja Mazsalacas Rīcības komiteju ar sēdekli pagasta namā, kas vada mītiņus un sapulces, izdod dažādus rīkojumus, vāc naudu ieročiem un noorganizē vietējo miliciju, izsludina visas valsts iestādes par atceltām un atbruņo vietējo kārtībnieku. 23. decembrī no Rūjienas ieradās soda ekspedīcijas ar 60 kazākiem un diviem lielgabaliem, kurus novietoja otrpus Salacas, uz Sniedzēnu kalna, lai pretošanās gadījumā šautu uz pūli un pilsētu. Nošāva divus nemierniekus, apcietināja ap 20. Draudzes skolas skolotājam Reinim Cukuram izdevās aizbēgt uz Rīgu un tālāk uz Šveici. Pārnakšņojusi Mazsalacas muižā, soda ekspedīcija devās uz Valmieru, Aloju un Limbažiem. 27. decembrī nemiernieki atriebības dēļ nodedzināja Valtenberģu muižas kungu māju. Muižas īpašnieks Arnolds fon Fītinghofs nomira Rīgā un to mantoja Alūksnes muižas īpšnieks Oskars Fītinghofs.

1919. gadā Mazsalaca cieta Neatkarības kara laikā - igauņu spēki aizsardzības nolūkos iznīcināja tiltu pār Salacu.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas

Mazsalacas pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Mazsalacas pilsētas galva Nikolajs Daugulis.

Pēc 1920. gada zemes reformas Oskars Fītinghofs saglabāja vienīgi nelielu neatsavināmo muižas zemi Salacas labajā krastā starp atsavināto muižas kungu māju un pilsētas zemi. Pēc viņa nāves 1935. gadā to mantoja viņa dēls, kurš dzīvoja Ķīles pilsētā Vācijā.

Mazsalacas miestiņa iedzīvotāju skaits 1918. gadā sasniedza 1100 cilvēku, tie apdzīvoja 80 namus. Pēc Latvijas brīvības cīņām 1920. gadā bija palikuši 906 iedzīvotāji, 1925. gadā 1214, bet 1927. gadā iedzīvotāju skaits pieauga līdz 1210 cilvēkiem, savukārt namu skaits sasniedza 87.

1925. gada 30. janvārī Valtenbergu pagastu pārdēvēja par Mazsalacas pagastu. 1928. gada 11. februārī Mazsalacas miestam piešķīra pilsētas tiesības.

1937. gadā caur Mazsalacu atklāja dzelzceļa līniju Rīga—Rūjiena.

Okupāciju laiks

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada jūnijā Mazsalacā nodibinājās padomju okupācijas režīms, bet pēc gada - vācu okupācijas režīms. PSRS karaspēks Mazsalacā atkal ienāca 1944. gada 25. septembrī, atkāpjoties vācieši nopostīja dzelzceļu. PSRS varas iestāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta daudzi Mazsalacas iedzīvotāji.

Pēc Otrā pasaules kara Mazsalaca turpināja pastāvēt kā tipiska mazpilsēta. Te nebija patstāvīgu uzņēmumu, bet tikai to filiāles, kurām ir ļoti ierobežotas izaugsmes iespējas, jo galvenie finansu resursi atradās pamatuzņēmumos. 1970. - 1980. gados Mazsalacas lauku teritorijā attīstījās liela mēroga lauksaimniecība. 1977. gadā atjaunoja dzelzceļa līniju (atkal slēgta 1996. gadā).

1988. gada rudenī izveidojas Latvijas Tautas Frontes Valmieras rajona nodaļas Mazsalacas grupa, kurā bija vairāk nekā 300 biedri. Pēc gada sāka iznākt LTF Mazsalacas grupas un LNNK grupas laikraksts "Mazsalacas Vēstis".

Pēc neatkarības atjaunošanas pilsētā notika ražošanas uzņēmumu privatizācija un uz kolhozu bāzes izveidojās jaunas zemnieku saimniecības.