Klaušas

Klaušas (latīņu: Angaria, franču: Corvée, poļu: Pansczyzna, vācu: Fron, Frondienst) ir regulāri pienākumi atkarīgajam pret zemes kungu, visbiežāk, normēts darbs zemes kunga lielsaimniecībā, ko veic atkarīgais zemnieks jeb dzimtcilvēks ar savu inventāru, tā maksājot par tiesībām dzīvot un strādāt tam piešķirtajā saimniecībā, kā arī par kunga aizgādību, rūpēm un palīdzību.

Zemnieki pilda savas noteiktās klaušas pret saimnieku (Anglija, 14. gs.)

Vēsture

Klaušas pastāvēja jau Senajā Romā kā pienākuma darbs valsts labā. Rietumeiropā izplatījās kā feodālās rentes paveids. Pēc 13. gadsimta to pamazām sāka nomainīt produktu un naudas rente. Austrumeiropā klaušas pastāvēja līdz 19. gadsimta otrajai pusei, bet Krievijas impērijā pilnībā to atcēla 1882. gadā.

Latvijā

Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās ziņas avotos par klaušām nāk no 13. gadsimta, kad bez naturālajām nodevām jeb nodevām graudā iedzīvotāji tika aplikti ar publiskajām klaušām. Tām pārsvarā bija militārs raksturs, Livonijas iedzīvotājiem bija jāpiedalās zemes kungu karos, tāpat bija jāpiedalās piļu, ceļu, tiltu un baznīcu būvē. Piemēram, 1267. gada Ordeņa un kuršu līgumā bija noteikts, ka katram kursim jāstrādā ordenim 4 dienas gadā savā novadā, 2 vasarā un 2 ziemā. 1272. gada līgumā ar zemgaļiem tika nolemts, ka viņiem arī jāpilda 2 klaušu dienas vasarā un 2 ziemā, kurās ietilpst viens brauciens šķūtīs, un visiem darba spējīgiem zemgaļiem jānāk pļaut sienu, cirst un nest malku.

Sākot ar 14. gadsimtu kara klaušas samazinājās, jo mazinājās piļu celtniecības dinamika, bet 15. gadsimtā arī karu skaits — kara klaušu vietā pieauga lauksaimniecības klaušas. Muižu veidošanās 15. gadsimta otrajā pusē izsauca tendenci palielināties arī klaušu apjomam, lai gan kopumā ziņas par tā laika klaušām ir ļoti fragmentāras. Piemēram, vasalis Tīzenhauzens 1486. gadā prasīja no saviem ļaudīm deviņas klaušu dienas gadā, no kurām sešās pļaut un ievākt sienu, bet trijās pļaut rudzus.

Livonijas ordenis 1492. gadā Zemgalē zemniekiem noteica, ka vasarā muižas darbos jāiet pēc vīru skaita, bet ziemā pēc sētu skaita. Savukārt Kursā 1500. gadā saimniekam muižā jau bija jānostrādā 32 dienas gadā. Acīmredzot klaušu apjoma palielināšana notika uz līguma pamata, ko zemes kungs vai muižnieks noslēdza ar zemnieku pārstāvjiem. Juridiski līgums bija brīvprātīgs, taču zemniekiem no tā bija grūti atteikties. Par papildu klaušām, kuras gan vēl dēvēja par talkām, muiža rīkoja dzīres ar alu, mūziku un dejām. 15. gadsimtā parādījās arī kordu jeb kārtnieku darbi. Šīs klaušas deva viss pagasts kolektīvi. Atsevišķi ciemi sūtīja uz muižu ganus, lauksargus, muižu sargus un citus.

Dažos novados 16. gadsimta vidū jau bija izplatītas diendienā pildāmās klaušas, piemēram, Vidzemē no katras ½ vai ¼ arkla saimniecības uz muižas tīrumiem augu gadu no pirmdienas līdz piektdienai bija jāsūta viens cilvēks un viens zirgs un vasarā vēl viens darbinieks bez zirga. Steidzamiem ārkārtas darbiem jeb liecībām muižās rīkoja talkas.

18. gadsimtā ieviesa riežas un klaušu apjomu reglamentēja muižu tiesībās. Kurzemes kroņa muižās, saskaņā ar H.Stroda grāmatu “Kurzemes kroņa zemes un zemnieki”, klaušas dalījās kā kārtējās klaušas (zirdzinieku un kājnieku), korda klaušas (riežas) un ārkārtējās klaušas (liecības).

Skatīt arī

• Verdzība