Livonijas vietvalži

Livonijas vietvalži jeb Livonijas administratori (vācu: Statthalter von Livland, baltkrievu: намеснік караля у Інфлянтах), oficiāli "Viņa majestātes Polijas karaļa vietvaldis un gubernators Livonijā" bija Livonijas hercogistes pārvaldnieki pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1562. gada 5. martā līdz karaļa Stefana Batorija nāvei 1586. gada 12. decembrī, kad Georgs Radvils pārtrauca pildīt savus Livonijas hercogistes administratora pienākumus.

No 1566. gada Livonijas vietvaldi sauca par Livonijas hetmani un ģenerāladministratoru. Pēc Livonijas kara beigām 1582. gadā tika izdota Livonijas satversme (Constitutiones Livoniae), kas regulēja Livonijas hercogistes valsts iekārtu, paredzot, ka iekšējās lietas izlems Livonijas landtāgs. Province tika sadalīta trīs prezidijos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas), kurus pārvaldīja prezidenti, kas pakļāvās Livonijas vietvaldim.

Gothards Ketlers (1562–1566)

Gothards Ketlers, Polijas karaliskās majestātes vietvaldis un gubernators Livonijā.

Nikolajs Radivils, Rīgas arhibīskapijas administrators.

1557. gadā Livonijas ordenis Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību karā pret Krieviju. 1558. gadā, sākoties Livonijas karam ordeņa mestra koadjūtors Gothards Ketlers devās uz Viļņu, kur veda sarunas par protekcijas līguma noslēgšanu ar Lietuvas dižkunigaiti un Polijas karali Sigismundu II Augustu. 31. augustā tika noslēgts padošanās līgums, kurā ordenis ieķīlāja Lietuvai Bauskas, Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils, Sēlpils cietokšņus. 1560. gadā Krievijas caristes karaspēks sakāva ordeņa karaspēku Ērģemes kaujā un ieņēma Cēsu un Pērnavas cietokšņus.

1561. gadā pēdējais Livonijas ordeņa meistars Ketlers Viļņā parakstīja ordeņa likvidācijas paktu (Viļņas ūniju), bet Gothards Ketlers kļuva par Livonijas vietvaldi un gubernatoru. 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa meistars un pavēlnieki ratificēja Viļņas ūniju. Kā atlīdzību par savu uzticību G. Ketlers un viņa pēcnācēji saņēma mantojumā Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša un Polijas karaļa vasaļi. Oficiāli viņš 1562. gada 5. martā Rīgas pils kapitula zālē atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no dotā zvēresta un ordeņa mestra regālijas nodeva Lietuvas kancleram Nikolajam Radvilam Melnajam, pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni.

No 1562. gada G. Ketlers sevi titulēja kā: "No Dieva žēlastības mēs, Gothards, Kurzemes un Zemgales kungs Livonijā, Polijas karaliskās majestātes vietvaldis un gubernators Livonijā" (vācu: von gottes gnaden wir Gothartt in Lieffland zu Curlandt und Semigalien Herr der königlichenn majestedt zu Poln über Liefflandt stadthalter und gubernator). Par savu rezidenci hercogs izvēlējās Rīgas pili, pēc tam Sēlpili.

Nikolajs Radvils (1563—1565)

1562. gada janvārī Lietuvas kanclers Nikolajs Radvils Melnais ieradās Rīgas pilī, lai organizētu Livonijas ordeņa likvidāciju. Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers 1562. gada 5. martā Rīgas pils kapitula zālē atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no dotā zvēresta un ordeņa mestra regālijas nodeva Nikolajam Radvilam, pretī saņemot Kurzemes un Zemgales hercoga kroni.

Pēc arhibīskapa Vilhelma nāves 1563. gadā sākās Lietuvas cīņa ar Zviedriju, kas beidzās ar Lietuvas uzvaru un N. Radvila kļūšanu par Rīgas arhibīskapijas administratoru.

Jānis Hodkevičs (1566–1578)

Jānis Hodkevičs, Livonijas hetmanis un ģenerāladministrators.

Pēc Rīgas arhibīskapijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas ("Sigismunda Augusta privilēģija") 1566. gadā Livonijas Pārdaugavas daļa tika nosaukta par "Livonijas hercogisti". Pēc N. Radvila nāves 1566. gadā Sigismunds II Augusts par Livonijas hetmani un ģenerāladministratoru iecēla Žemaitijas ģenerālstārastu Jāni Hodkeviču.^[1] Pēc tam, kad 1566. gada beigās Lietuvas Seimā Grodņā tika noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija,^[2] 10. decembrī viņš Vidzemes landtāgā Cēsīs vienojās ar provinces kārtām par šīs ūnijas ratificēšanu. 1566. gada 26. decembrī Livonijas hercogistei piešķīra jaunu ģerboni: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts). Šis ģerbonis kļuva par pamatu Hodkeviču dzimtas ģerbonim. Par J. Hodkeviča rezidenci kļuva agrākā Livonijas ordeņa maršalu Siguldas pils.

1569. gadā Ļubļinā tika parakstīta reālūnija starp Poliju un Lietuvu un izveidota Polijas-Lietuvas kopvalsts, kurai atteicās pievienoties Rīgas brīvpilsēta. Šajos apstākļos daļa Pārdaugavas Livonijas augstmaņu sāka atbalstīt domu pāriet Krievijas protekcijā. Vidzemes muižnieki Taube un Krūze Maskavā izkārtoja, ka Krievijas cars Ivans IV (Jānis Briesmīgais) piedāvāja Kurzemes un Sāmsalas bīskapam Magnusam kļūt par Livonijas karali. Magnuss šo piedāvājumu pieņēma un 1570.-1579. gadā lietoja titulu Magnus, Divine Gratia Rex Livoniae Dominus Esthoniae et Littia (Magnuss, Livonijas ķēniņš, igauņu un latviešu zemju kungs). Tādējādi krievu varā esošajā Livonijas teritorijā nodibinājās Livonijas karaliste.

Georgs Radvils (1578–1586)

Georgs Radivils, Livonijas hercogistes administrators, kardināla tērpā.

Pēc panākumiem Livonijas karā Stefans Batorijs 1578. gadā par Livonijas hercogistes administratoru iecēla Georgu Radvilu, tomēr pie savu pienākumu pildīšanas viņš varēja ķerties vienīgi pēc kara beigām 1582. gadā.

1582. gadā tika izdota Livonijas satversme (Constitutiones Livoniae), kas regulēja hercogistes valsts iekārtu, paredzot, ka iekšējās lietas izlems Livonijas landtāgs. Province tika sadalīta trīs prezidijos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas), kurus pārvaldīja prezidenti, kas pakļāvās gubernatoram. Līvu un latviešu apdzīvotās teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas tika iekļautas Pērnavas prezidijā. 1583. gadā tika atjaunota katoliska Livonijas bīskapija ar centru Cēsīs, jo Rīga aktīvi pretojās pretreformācijai. Pēc pēdējā Kurzemes bīskapa Magnusa nāves 1583. gadā G. Radvils lika pievienot Kurzemes bīskapiju Livonijas hercogistei, izraisot Polijas-Lietuvas karu ar Dāniju (Piltenes mantojuma karš). Rekatolizēšanas mēģinājumi izraisīja Kalendāra nemierus (1584-1589).

1583. un 1584.-1586. gada muižu revīzijas apspriešanai Georgs Radvils sasauca Livonijas seimeli (provincialis conventus), lai paziņotu, ka apstiprinās agrākos Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa lēņus, bet ne tos plašos dāvinājumus, kurus Livonijas kara juku laikā piešķīris arhibīskaps Vilhelms Brandenburgs vai administrators Jānis Hodkevičs.^[3] 1586. gada 14. jūlijā Georgu Radvilu svinīgi iesvētīja par Romas katoļu baznīcas kardinālu. Pēc karaļa Stefana Batorija nāves 1586. gada 12. decembrī viņš pārtrauca pildīt savus Livonijas hercogistes administratora pienākumus.

1598. gadā Livonijas prezidiji tika pārdēvēti par vaivadijām, atbilstoši provinču nosaukumiem visā kopvalstī. Par pirmo Cēsu vaivadu iecēla Jirgenu fon Fārensbahu.

Atsauces

↑ Privilegium administrandi ducatus Livoniae datum Ioanni Chodkiewicz 25 Aug. 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 62.
↑ Diploma unionis Livoniae cum Litvania 25 et 26 Decembris 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 64.
↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500 – 1600. Daugava, 1964. - 265 lpp.

[1] Privilegium administrandi ducatus Livoniae datum Ioanni Chodkiewicz 25 Aug. 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 62.

[2] Diploma unionis Livoniae cum Litvania 25 et 26 Decembris 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 64.

[3] Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500 – 1600. Daugava, 1964. - 265 lpp.

[1]

[2]

[3]