Latvijas Valsts prezidentu uzskaitījums

Latvijas Valsts prezidentu uzskaitījumā apkopoti Latvijas valsts vadītāji no 1918. gada 18. novembra, kad tā ieguva neatkarību no Krievijas un Vācijas.^[1] Latvijas Valsts prezidents kopš 1922. gada 14. novembra ir augstākā amatpersona Latvijas Republikā.

Vēsture

Latvijas brīvības cīņu (1918—1920) laikā valsts vadītāju funkcijas pildīja Latvijas Pagaidu valdības vadītāji.^[2] No 1920. gada 1. maija valsts vadītāja funkcijas pildīja Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste.

Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā tika izveidota Latvijas PSR (1940—1990) un Latvijas ģenerālapgabals (1941—1944) okupējušo lielvaru sastāvā. Latvijas Centrālās padomes ievēlēti Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītāji trimdā bija Pauls Kalniņš (1944—1945),^[a] Jāzeps Rancāns (1947—1969).^[b] Periodā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no 1990. gada 4. maija līdz 1993. gada 7. jūlijam valsts vadītāja funkcijas pildīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Latvijas Valsts prezidentu saraksts

Pamatraksts: Latvijas Valsts prezidents

Politiskās partijas

Demokrātiskais Centrs

Latviešu zemnieku savienība

Latvijas Zemnieku savienība

Zaļo un Zemnieku savienība

Citas frakcijas

bezpartijisks

#		Vārds, uzvārds (Dzimis—miris)	Pilnvaru termiņš	Vēlēšanas	Partija
Latvijas brīvības cīņu (1918—1920) laikā valsts vadītāju funkcijas pildīja Latvijas Pagaidu valdības vadītāji.^[c] No 1920. gada 1. maija valsts vadītāja funkcijas pildīja Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste.
	1.	Jānis Čakste (1859—1927)	1922. gada 14. novembris — 1927. gada 14. marts	1922 1925	Demokrātiskais Centrs
	2.	Gustavs Zemgals (1871—1939)	1927. gada 8. aprīlis — 1930. gada 9. aprīlis	1927	Demokrātiskais Centrs
	3.	Alberts Kviesis (1881—1944)	1930. gada 9. aprīlis — 1936. gada 11. aprīlis	1930 1933	Latviešu zemnieku savienība
	4.	Kārlis Ulmanis^[d] (1877—1942)	1936. gada 11. aprīlis — 1940. gada 21. jūlijs	—	bez partijas
Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā tika izveidota Latvijas PSR (1940—1941; 1944—1990) un Latvijas ģenerālapgabals (1941—1944) okupējušo lielvaru sastāvā. Latvijas Centrālās padomes ievēlēti Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītāji trimdā bija Pauls Kalniņš (1944—1945),^[e] Jāzeps Rancāns (1947—1969).^[f] Periodā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no 1990. gada 4. maija līdz 1993. gada 7. jūlijam valsts vadītāja funkcijas pildīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.
	5.	Guntis Ulmanis (1939)	1993. gada 7. jūlijs — 1999. gada 7. jūlijs	1993 1996	Latvijas Zemnieku savienība
	6.	Vaira Vīķe-Freiberga (1937)	1999. gada 8. jūlijs — 2007. gada 7. jūlijs	1999 2003	bez partijas
	7.	Valdis Zatlers (1955)	2007. gada 8. jūlijs — 2011. gada 7. jūlijs	2007	bez partijas
	8.	Andris Bērziņš (1944)	2011. gada 8. jūlijs — 2015. gada 7. jūlijs	2011	Zaļo un Zemnieku savienība (Nepārstāv nevienu no ZZS veidojošām partijām)
	9.	Raimonds Vējonis (1966)	2015. gada 8. jūlijs — 2019. gada 7. jūlijs	2015	Zaļo un Zemnieku savienība
	10.	Egils Levits (1955)	2019. gada 8. jūlijs — 2023. gada 7. jūlijs	2019	bez partijas
	11.	Edgars Rinkēvičs (1973)	2023. gada 8. jūlijs — pašlaik	2023	bez partijas (Vēlēšanu brīdī bija apvienības "Jaunā Vienotība" biedrs, bet izstājās no tās pirms pilnvaru termiņa^[5])

Skatīt arī

Piezīmes

↑ Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. [..]”^[3]
↑ „Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši — pirmais — 1945. gada 27. augustā un otrais — 1945. gada 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” Eslingenā, 1947. gada 26. aprīlī.^[4]
↑ Pēc Novembra revolūcijas Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs 1918. gada 7. decembrī nodeva savas pilnvaras Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Baltijas hercogistes Reģentu padome pārtrauca savu darbību 1918. gada 28. novembrī. Līdztekus no 1918. gada 17. decembra līdz 1920. gada 13. janvārim Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas daļā pastāvēja Latvijas SPR valdība, ko vadīja Komisāru padomes priekšsēdētājs Pēteris Stučka.
↑ Apšaubāma leģitimitāte, jo pēc 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, beidzoties Alberta Kvieša pilnvarām, par prezidentu sevi iecēla pats.
↑ Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. [..]”^[3]
↑ „Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši — pirmais — 1945. gada 27. augustā un otrais — 1945. gada 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” Eslingenā, 1947. gada 26. aprīlī.^[4]

Atsauces

↑ Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada 3. martā Padomju Krievijas valdība atteicās no starptautiski atzītajām tiesībām uz agrākās Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas teritoriju, kurai jau 1917. gada 14. decembrī bija pievienoti Latgales apriņķi.
↑ Pēc Novembra revolūcijas Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs 1918. gada 7. decembrī nodeva savas pilnvaras Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Baltijas hercogistes Reģentu padome pārtrauca savu darbību 1918. gada 28. novembrī. Līdztekus no 1918. gada 17. decembra līdz 1920. gada 13. janvārim Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas daļā pastāvēja Latvijas SPR valdība, ko vadīja Komisāru padomes priekšsēdētājs Pēteris Stučka.
↑ ^3,0 ^3,1 «Latvijas Centrālā Padome www.historia.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. februārī. Skatīts: 2017. gada 8. janvārī.
↑ ^4,0 ^4,1 Ādolfs Šilde. Valstsvīri un demokrāti. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1985, 227. lpp.
↑ «Rinkēvičs jau nosūtījis iesniegumu par izstāšanos no "Jaunās Vienotības"». Latvijā (latviešu). 2023-06-01. Skatīts: 2023-06-01.

Ārējās saites

Latvijas Valsts prezidents

[4] Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. [..]”^[3]

[6] „Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši — pirmais — 1945. gada 27. augustā un otrais — 1945. gada 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” Eslingenā, 1947. gada 26. aprīlī.^[4]

[7] Pēc Novembra revolūcijas Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs 1918. gada 7. decembrī nodeva savas pilnvaras Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Baltijas hercogistes Reģentu padome pārtrauca savu darbību 1918. gada 28. novembrī. Līdztekus no 1918. gada 17. decembra līdz 1920. gada 13. janvārim Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas daļā pastāvēja Latvijas SPR valdība, ko vadīja Komisāru padomes priekšsēdētājs Pēteris Stučka.

[8] Apšaubāma leģitimitāte, jo pēc 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, beidzoties Alberta Kvieša pilnvarām, par prezidentu sevi iecēla pats.

[9] Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. [..]”^[3]

[10] „Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši — pirmais — 1945. gada 27. augustā un otrais — 1945. gada 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” Eslingenā, 1947. gada 26. aprīlī.^[4]

[1] Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada 3. martā Padomju Krievijas valdība atteicās no starptautiski atzītajām tiesībām uz agrākās Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas teritoriju, kurai jau 1917. gada 14. decembrī bija pievienoti Latgales apriņķi.

[2] Pēc Novembra revolūcijas Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs 1918. gada 7. decembrī nodeva savas pilnvaras Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Baltijas hercogistes Reģentu padome pārtrauca savu darbību 1918. gada 28. novembrī. Līdztekus no 1918. gada 17. decembra līdz 1920. gada 13. janvārim Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas daļā pastāvēja Latvijas SPR valdība, ko vadīja Komisāru padomes priekšsēdētājs Pēteris Stučka.

[historia.lv-3] 3,0 ^3,1 «Latvijas Centrālā Padome www.historia.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. februārī. Skatīts: 2017. gada 8. janvārī.

[ReferenceA-5] 4,0 ^4,1 Ādolfs Šilde. Valstsvīri un demokrāti. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1985, 227. lpp.

[11] «Rinkēvičs jau nosūtījis iesniegumu par izstāšanos no "Jaunās Vienotības"». Latvijā (latviešu). 2023-06-01. Skatīts: 2023-06-01.

[1]

[2]

[a]

[b]

[c]

[d]

[e]

[f]

[5]

[3]

[4]