Latvijas poļi
Latvijas poļi ir viena no vēsturiskajām Latvijas mazākumtautībām. Vairums Latvijas poļu dzīvo gan Daugavpils (10 064, 12,8%), Rīgas (10 068, 1,7%) un Jelgavas (876, 1,6%) pilsētās, gan arī Augšdaugavas novadā (2533, 10,2%), Krāslavas novadā (1096, 5,4%).
 Poļu procentuālais sastāvs Latvijas novados un republikas pilsētās (2010) | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
| 39 939 (2023) | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
| Krāslavas novads, Augšdaugavas novads, Daugavpils, Jelgava, Rīga | |
| Valodas | |
| krievu, latviešu, poļu (mazākums) | |
| Reliģijas | |
| katoļticība | |
| Radnieciskas etniskas grupas | |
| baltkrievi, ukraiņi | |
Vēsture labot šo sadaļu
Poļu priekšteči Latvijā kopš 17. gadsimta ieceļoja no Polijas-Lietuvas kopvalsts un līdz pat 20. gadsimta sākumam pat grūti nosākama konkrētu personu etniskā piederība pie poļiem vai lietuviešiem. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā poļi (65 056 cilvēki) veidoja 3,4% no iedzīvotāju kopskaita, apmēram puse no viņiem dzīvoja agrākajā Poļu Livonijas administratīvajā centrā Daugavpilī un Latgales laukos un miestos, pārējie Ilūkstes apriņķī — 11 380, Rīgā — 13 415, Liepājā — 6015). Atbilstoši tā laika uzskaitei, Latvijas poļiem bija augsts muižnieku kārtas īpatsvars (Latgales šļahta), taču vairums no viņiem neieņēma augstu sociālo stāvokli un viņus vienoja piederība katoļu baznīcai. Industrializācijas dēļ līdz Pirmajam pasaules karam poļu īpatsvars Latvijas lielajās pilsētās vēl vairāk pieauga, taču pēc kara, neatkarīgajā Latvijā, atkal samazinājās. Poļi Latvijas Republikā veidoja apmēram 3% no iedzīvotāju kopskaita, taču viņu pārstāvji aktīvi piedalījās valsts politiskajā (Latvijas Poļu savienības deputāti bija visās pirmskara Saeimās) un sabiedriskajā dzīvē. Darbojās poļu skolas un biedrības. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas poļi tika atstāti bez savām izglītības iestādēm un pakļauti straujai pārtautošanai.
Poļu sabiedriski aktīvākā daļa noteikti atbalstīja latviešu tautas cīņu par neatkarības atjaunošanu un ir pilnībā aktīvi iekļāvušies valsts un sabiedrības dzīves jomās, turklāt aktīvi piedaloties savas nacionālās dzīves (skolu, biedrību) veidošanā.[1]
Poļu skaita izmaiņas Latvijā (1897—2023) pēc tautas skaitīšanu datiem:
| Deklarētā tautība | 1897 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2000 | 2011 | 2023 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| poļi | 65 088 | 52 244 | 51 143 | 59 374 | 48 949 | 59 774 | 63 045 | 62 690 | 60 416 | 59 505 | 44 772 | 39 939 |
2023. gadā Latvijas poļi bija ceturtā lielākā mazākumtautība:
Poļi latvju dainās labot šo sadaļu
Krišjāņa Barona "Latvju dainās" apkopoti 173 tautasdziesmu varianti ar leksēmu "poļi", bet Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras fondu materiālos atrodamas 205 poļu (poļaku) tematikas tautasdziesmu varianti, pie kam visvairāk dziesmu nākušas no Latgales (43%) un Kurzemes (26%). Ne viemēr leksēma poļi nozīmē etnisko piederību, bet dažreiz apzīmē Latgales (t. s. poļu Inflantijas) latviešus.[3]
Daļa latviešu tautasdziesmu par poļiem radušās kā atmiņas par poļu-krievu kariem vai kā apdziedāšanās dziesmas:
|
Bijām poļi, bijām krievi, |
Es naīšu pi poļaka, |
Kad es būtu zinājus(i) |
Vai, poļak, poļaciņ, |
Nevienama tas nebija, |
Poļaks gāja pa celeņu, |
Precē mani pieci poļi, |
Skatīt arī labot šo sadaļu
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Poļu un lietuviešu minoritātes nozīme Latvijas vēsturē Arhivēts 2018. gada 8. martā, Wayback Machine vietnē. Ēriks Jēkabsons, Providus domnīca 08.06.2006.
- ↑ Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.01.2023.
- ↑ Jānis Rozenbergs. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga: Zinātne, 2005. — 75 lpp.