Kurzemes cietoksnis

Par Kurzemes cietoksni jeb Kurzemes katlu (vācu: Kurland-Kessel, krievu: Курляндский котёл) dēvē vācu karaspēka ielenkumu Kurzemes pussalā Otrā pasaules kara laikā, kas izveidojās 1944. gada 9.—10. oktobrī, Sarkanajai armijai sasniedzot Baltijas jūru pie Mēmeles un nogriežot vācu karaspēka grupai ”Ziemeļi” atkāpšanās ceļu pa sauszemi. 1945. gada 15. janvārī karaspēka grupa ”Ziemeļi” tika pārdēvēta par karaspēka grupu ”Kurzeme”. Tā beidza karadarbību tikai pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā.

Kaujas Kurzemes cietoksnī
Daļa no Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā
Padomju spēku virzība no 1943. gada 1. septembra līdz 1944. gada 31. decembrim; Kurzemes katls ir baltā zona uz rietumiem no Rīgas līča.
Datums 1944. gada 31. jūlijs — 1945. gada 10. maijs Vieta Kurzemes pussala, Latvija 57°0′0″N 22°0′0″E Iznākums Padomju uzvara Vācu spēku Kurzemē kapitulācija pēc Galvenās Vācu armijas kapitulācijas
Karotāji
Trešais reihs	Padomju Savienība
Komandieri un līderi
Ferdinands Šerners Lotārs Renduličs Heinrihs fon Fītinghofs Karls Hilperts Valters Krīgers	Ovaness Bagramjans Andrejs Jerjomenko Leonīds Govorovs
Iesaistītās vienības
karaspēka grupa "Kurzeme"	Pirmā Baltijas fronte Otrā Baltijas fronte
Zaudējumi
1944. gada oktobris-1945. gada 8. maijs 117 871 nogalināti, ievainoti un pazuduši (39 537 1945. gada februāris-marts) 189 112 sagūstīti 1945. gada 9. maijā	Tikai Otrā Baltijas fronte: 1945. gada 16. februāris–8. maijs, 160 948 vīru (30 000 nogalināti, 130 000 ievainoti)

Frontes līnija Kurzemē 1944. gada oktobrī—1945. gada maijā

Militārpersonas un civiliedzīvotāji atstāj Ventspili

Priekšvēsture

Kurzemi, tāpat kā pārējo Latvijas teritoriju, 1941. gada jūnijā okupēja Vācijas karaspēka grupa ”Ziemeļi”. 1944. gada jūlijā sākās Sarkanās armijas iebrukums Latvijā. Oktobra sākumā Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūras krastu pie Klaipēdas, nošķirot karaspēka grupu ”Ziemeļi” no pārējiem vācu spēkiem, tādēļ vācu karaspēks atstāja Rīgu un novietojās Kurzemē. Tas izveidoja fronti uz līnijas: Jūrmalciems, Bārta, Vaiņode, Auce, Zebrus ezers, Maisakrogs, Vīksele, Klapkalnciems. 1945. gada 15. janvārī karaspēka grupu ”Ziemeļi” pārdēvēja par karaspēka grupu ”Kurzeme”.

Kurzemes ielenkumā atradās 32 Vērmahta divīzijas (tai skaitā Latviešu leģiona 19. divīzija) un apmēram 230 000 vietējo iedzīvotāju, tai skaitā 150 000 bēgļu.

Kaujas

Pirmā un otrā lielkauja (1944. gada 15. oktobrī—25. novembrī)

Pirmais uzbrukums Kurzemes cietoksnim iesākās 1944. gada 15. oktobrī. Padomju karaspēka trieciena pamatvirziens bija no Dobeles uz Džūksti. Sasniegtie panākumi bija niecīgi, vācu karaspēku izdevās atspiest tikai par 2 km. Tikpat nenozīmīgus rezultātus Sarkanā armija sasniedza arī otrajā lielkaujā, kura ar 10 dienu pārtraukumu ilga no 27. oktobra līdz 25. novembrim, un risinājās Priekules—Vaiņodes sektorā un pie Auces. Ciešot milzīgus zaudējumus, sarkanarmieši ieņēma Auci un ieguva 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules—Vaiņodes sektorā. Pēc vācu virspavēlniecības ziņām sarkanarmieši zaudēja 602 tankus un 239 lidmašīnas. Arī vācu puse cieta smagus zaudējumus. No 1. līdz 7. novembrim vācu kritušo un ievainoto skaits sasniedza 19 000.

14.—15. decembrī padomju aviācija veica spēcīgus gaisa uzbrukumus Liepājai. Vācu zenītartilērijai un iznīcinātājiem izdevās notriekt 76 pretinieku lidmašīnas.

Karadarbības apvidi (sarkanā krāsā) un Sabiedroto neieņemtās teritorijas (baltā krāsā) 1945. gada 1. maijā (ASV militārā karte, 1945)

Trešā lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas (1944. gada 21.—31. decembrī)

Trešā aizstāvēšanās kauja (saukta arī par Ziemassvētku kaujām) ilga no 1944. gada 21. decembra līdz 31. decembrim. Tā sākās Saldus apvidū, kur nepilnu 35 km garā frontē ofensīvu ievadīja 20 Sarkanās armijas divīzijas. Vēlāk sarkanarmieši pārgāja uzbrukumā visā Kurzemes frontē, ar smaguma punktiem Saldus, Vaiņodes un Dobeles sektoros. Par vienu no tās degpunktiem izvērtās 19. divīzijas un 21. vācu divīzijas (tās sastāvā atradās 106. latviešu pulks) aizstāvētais frontes iecirknis (starp Dobeli un Džūksti). Šajā kaujā Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām. Sarkanās armijas ieguvums šajās kaujā bija daži kvadrātkilometri, bet tā zaudēja 513 tankus un 257 lidmašīnas.

Ceturtā lielkauja (1945. gada 23. janvārī—3. februārī)

1945. gada 15. janvārī vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandierim Heincam Guderianam izdevās panākt atļauju izvākt no Kurzemes septiņas divīzijas, starp tām arī abas tanku divīzijas. Tādējādi 170 km garās frontes aizstāvēšanai bija palikušas 25 divīzijas. 23. janvārī sākās ceturtā kauja, padomju spēkiem mēģinot izlauzties uz Liepāju un Saldu. Liepājas virzienā uzbrūkošajiem padomju spēkiem izdevās izveidot priekštilta nocietinājumus Bārtas un Vārtājas krastos, bet jau februāra sākumā vācu pretuzbrukums tos likvidēja, un 3. februārī kauja pierima. Pēc Kurzemes virspavēlniecības ziņām sarkanarmieši zaudēja 541 tanku, ap 100 lidmašīnu un 45 000 kritušo.

Piektā lielkauja (1945. gada 12. februārī—14. martā)

Piektais Sarkanās armijas uzbrukums sākās 12. februārī Džūkstes—Irlavas virzienā. Pirmais uzbrukums tika atvairīts, bet pēc jaunu kājnieku un tanku vienību ievadīšanas kaujā sarkanarmiešiem izdevās ieņemt Džūksti un vēlāk arī Lesteni. 18. februārī 19. divīzijas 43. pulks pretuzbrukumā atguva Lesteni. 20. februārī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Liepājas virzienā ap 30 km platā iecirknī abpus Priekulei. Sīvās cīņās, kas ilga līdz 1. martam, sarkanarmiešiem izdevās atspiest vācu līnijas 1—2 km atpakaļ un ieņemt Priekuli. 5. martā sākās uzbrukums uz DA no Saldus, kurā iesaistījās 8 Sarkanās armijas kājnieku divīzijas un 2 tanku vienības. Šeit sarkanarmiešiem izdevās dziļāks iebrukums vācu pozīcijās austrumos no Saldus un vietām sasniegt Saldus—Liepājas lielceļu. 14. martā padomju uzbrukums atslāba. Sarkanās armijas zaudējumi bija 70 000 kritušie un ievainotie karavīri, 608 tanki un 178 lidmašīnas, bet ieguvums — neliela apvidus josla, ieskaitot Džūksti un Priekuli.

Sestā lielkauja (1945. gada 17. martā—3. aprīlī)

Pēdējais Sarkanās armijas uzbrukums risinājās no 17. marta līdz 3. aprīlim abpus Saldum. Uzbrukums rietumos no Saldus tika atvairīts, taču austrumos — Pilsblīdenes virzienā sarkanarmiešiem izdevās sasniegt Liepājas dzelzceļu rietumos no Blīdenes stacijas. 21. martā sarkanarmieši sāka uzbrukumu uz ziemeļiem no Dobeles, Saldus virzienā un 24. martā arī Liepājas telpā abpus Vārtājas upei. Šo uzbrukumu vācu vienības atvairīja. Turpmākajās dienās zem Sarkanās armijas spiediena Kurzemes frontes vidus daļa tika pakāpeniski atvilkta un 4. aprīlī nostabilizējās uz līnijas: Jūrmalciems, Priekule (padomju rokās), Pampāļi, Saldus, Grenči, Radziņciems, Klapkalnciems (vācu rokās). Sarkanarmieši šajā kaujā zaudēja vismaz 21 000 kritušo. Pēc šīs kaujas aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās.

Kapitulācija

Kapitulācijas parakstīšanas vieta Latvijas—Lietuvas robežas muitas mājā

L. Govorova ultimāts karaspēka grupas "Kurzeme" ģenerāļiem, virsniekiem un karavīriem, solot nogādāšanu dzimtenē pēc padošanās

1945. gada 7. maija agrā rītā PSRS Sarkanās armijas Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs parakstīja ultimātu ar prasību 24 stundu laikā nodot ieročus, ko nosūtīja vācu armiju grupas «Kurzeme» vadībai. Nākamajā rītā vācu puse atbildēja, ka pieņem kapitulāciju, jo jau zināja par Vācijas Bruņoto spēku kapitulācijas aktu Reimsā un 1945. gada 8. maijā Vācijas vadītājs un prezidents Kārlis Dēnics pavēlēja pēdējam armiju grupas komandierim — ģenerālpulkvedim Kārlim Hilpertam, kapitulēt. Pretinieku radiosarunu laikā abas puses vienojās no tās pašas dienas plkst. 14.00 ievērot pamieru. 8. maija pēcpusdienā Saldus novada Ezeres pagasta Ezermaļos armiju grupas «Kurzeme» pārstāvis ģenerālmajors Oto Rauzers parakstīja kapitulācijas noteikumus. Tie noteica miera iestāšanos plkst. 24.00 pēc vietējā laika.

9. maijā Hilperts, viņa personīgais štābs un 3 vācu armiju štābi padevās maršalam Leonīdam Govorovam. Padomju komisija Peilē sāka pratināt armiju grupas Kurzeme kareivjus un sākās apcietināšanas. 1945. gada 10. maijā Latvijas Centrālās padomes vārdā notika pārrunas ar vācu virspavēlniecību par pretošanās turpināšanu un neatkarības atjaunošanu. Tās beidzās nesekmīgi, bet vācieši atļāva latviešu karavīriem nekapitulēt. Pirmais raksts padomju presē, kurā pieminēta Kurzeme, parādījās tikai 12. maijā. Pēdējā vācu karaspēka daļa, kura mēģināja izlauzties uz Austrumprūsiju (VI Waffen-Armeekorps der SS), tika ielenkta un iznīcināta 22. maijā, bet sadursmes ar atsevišķām karaspēka vienībām turpinājās arī vēlāk. Pēc solījuma „atlaist mājās” Sarkanajai armijai gūstā padevās 137 000 Vērmahta karavīru un 9000 latviešu leģionāru. 4000 leģionāru izlēma turpināt cīņu pret padomju okupantiem, iesaistoties nacionālo partizānu vienībās.

Pretinieki

Sarkanā armija

Līdz 1945. gada 24. februārim 1. Baltijas fronte (1-й Прибалтийский фронт, komandieris armijas ģenerālis Ovaness Bagramjans), līdz 1. aprīlim 2. Baltijas fronte (2-й Прибалтийский фронт, komandieris maršals Leonīds Govorovs). 1945. gada 1. aprīlī izformēto 2. Baltijas fronti pievienoja Ļeņingradas frontei, izveidojot Kurzemes karaspēka grupu (Курляндская группа войск) maršala Leonīda Govorova vadībā.

• 
  Armijas ģenerālis Ovaness Bagramjans
• 
  Maršals Leonīds Govorovs

• • 1. triecienarmija (1-я ударная армия, komandieris ģenerālleitnants Vladimirs Razuvajevs).
  • 4. triecienarmija (4-я ударная армия, komandieris armijas ģenerālis Pjotrs Mališevs). Piedalījās kaujās pie Auces un Saldus, 1945. gada 2. februārī iekļauta 2. Baltijas frontes sastāvā, bet 1. aprīlī Ļeņingradas frontes sastāvā.
  • 6. gvardes armija (6-я гвардейская армия, komandieris ģenerālpulkvedis Ivans Čistjakovs). Piedalījās kaujās pie Vaiņodes, 1945. gada 2. februārī iekļauta 2. Baltijas frontes sastāvā, bet 1. aprīlī Ļeņingradas frontes sastāvā.
  • 10. gvardes armija (10-я гвардейская армия, komandieris ģenerālleitnants Mihails Kazakovs). Piedalījās kaujās pie Auces un Saldus, 1945. gada aprīlī iekļauta Ļeņingradas frontes sastāvā.
  • 22. armija (22-я армия, komandieris G. Korotkovs). Piedalījās kaujās pie Džūkstes.
    • 130. latviešu strēlnieku korpuss, komandieris ģenerālleitnants Detlavs Brantkalns (43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija un 308. latviešu strēlnieku divīzija) piedalījās kaujās pie Lestenes (23.—28. decembrī) un pie Saldus (4.—13. martā un 17.—29. martā).
  • 42. armija (42-я армия, komandieris ģenerālleitnants Vladimirs Sviridovs).
  • 51. armija (51-я армия, komandieris armijas ģenerālis Jakovs Kreizers) 1944. gada jūlijā cieta sakāvi kaujās pret Vērmahta 3. tanku armiju pie Auces.

Vērmahts

Kurzemē lietota pastmarka 1945. gads

Karaspēka grupa „Ziemeļi” (Heeresgruppe Nord), 1945. gada janvārī pārdēvēta par Karaspēka grupu "Kurzeme", tās komandieris no 1945. gada 30. janvāra bija ģenerālpulkvedis Heinrihs fon Fītinghofs, no 13. marta ģenerālpulkvedis Lotārs Renduličs, no 25. marta ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts.

• 
  Ģenerālpulkvedis Heinrihs fon Fītinghofs
• 
  Ģenerālpulkvedis Lotārs Renduličs
• 
  18. armijas komandieris ģenerālis Ērenfrīds Bēge (kritis gūstā, līdz 1955. gadam gūstekņu nometnēs)
• 
  16. armijas komandieris ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts (kritis gūstā, 1947. gadā izpildīts nāvessods Maskavā)

• • 16. armija (16. Armee) . Komandieri: ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts (3. septembris — 10. marts), kājnieku ģenerālis Ernsts Antons fon Krozigs (Ernst-Anton von Krosigk, 10.—16. marts†), ģenerālis Frīdrihs Jobsts Folkamers fon Kirhenzitenbahs (Volckamer von Kirchensittenbach, 16. marts—8. maijs)
    • 6. SS korpuss (VI. SS-Freiwilligen-Armeekorps (lettisches), komandieris obergrupenfīrers Valters Krīgers)
      • 19. latviešu SS-grenadieru divīzija (19. SS-Grenadier-Division (lett.), komandieris grupenfīrers Bruno Štrekenbahs)
      • 24. kājnieku divīzija (24. Infanterie-Division, komandieris ģenerālmajors Haralds Šulcs)
      • 12. tanku divīzija (12. Panzer-Division, komandieris ģenerālleitnants Erpo fon Bodenhauzens, ab 14. aprīļa ģenerālmajors Horsts fon Uzedoms)
    • 16. armijas korpuss (XVI. Armeekorps)
      • 81. kājnieku divīzija (81. Infanterie-Division)
      • 300. kājnieku divīzija (300. Infanterie-Division z.b.V.)
      • 21. gaisa desanta divīzija (21. Luftwaffen-Feld-Division)
    • 38. armijas korpuss (XXXVIII. Armeekorps, komandieris artilērijas ģenerālis Kurts Hercogs)
      • 122. kājnieku divīzija (122. Infanterie-Division)
      • 290. kājnieku divīzija (290. Infanterie-Division)
      • 329. kājnieku divīzija (329. Infanterie-Division)
    • 43. armijas korpuss (XXXXIII. Armeekorps, komandieris ģenerālis Kurts Ferzoks)
      • Ventspils cietokšņa komendants (Festung-Kommandant Windau)
      • 121. kājnieku divīzija (121. Infanterie-Division)
  • 18. armija (18. Armee, komandieris kājnieku ģenerālis Ērenfrīds Bēge).
    • 1. armijas korpuss (I. Armeekorps, komandieris ģenerālis Frīdrihs Fangors, no 21. aprīļa ģenerālleitnants Kristiāns Uzingers)
      • 218. kājnieku divīzija (218. Infanterie-Division)
      • 132. kājnieku divīzija (132. Infanterie-Division)
    • 2. armijas korpuss (II. Armeekorps, komandieris ģenerālis Johaness Maijers, no 1. aprīļa generālleitnants Alfreds Gauze)
      • 263. kājnieku divīzija (263. Infanterie-Division)
      • 563. kājnieku divīzija (563. Infanterie-Division)
    • 10. armijas korpuss (X. Armeekorps, komandieris ģenerālis Zigfrīds Tomaški)
      • 30. kājnieku divīzija (30. Infanterie-Division)
      • 87. kājnieku divīzija (87. Infanterie-Division)
      • 126. kājnieku divīzija (126. Infanterie-Division)
    • 50. armijas korpuss (L. Armeekorps, komandieris Frīdrihs Jobsts Folkamers fon Kirhenzitenbahs)
      • 11. kājnieku divīzija (11. Infanterie-Division)
      • 205. kājnieku divīzija (205. Infanterie-Division)
      • 225. kājnieku divīzija (225. Infanterie-Division)
      • 14. tanku divīzija (14. Panzer-Division)

Luftwaffe

• 54. iznīcinātāju eskadriļa (Jagdgeschwader 54)

Kara flote

Ievainoto transportkuģis "Tsingtau" (Cjindao)

ātrlaiva (Schnellboot)

• 9. Marine-Sicherungsdivision
• 1. Minensuchflottille, 3. Minensuchflottille, 25. Minensuchflottille, 31. Minensuchflottille
• 1. Räumbootsflottille, 17. Räumbootsflottille
• 3. Vorpostenflottille, 9. Vorpostenflottille, 17. Vorpostenflottille
• 3. Sicherungsflottille, 14. Sicherungsflottille
• 13. Landungsflottille, 21. Landungsflottille, 24. Landungsflottille
• 3. U-Bootsjagdflottille, 11. U-Bootsjagdflottille
• 2. Schnellboot-Schulflottille ar kuģi Tsingtau

Literatūra

• Artūrs Silgailis „Latviešu leg̓ions: dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules karā”. — Junda, Rīga 2001. ISBN 998401035X
• Osvalds Freivalds „Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā. Dokumentu un atmiņu krājums. 5.sējums — Kaujas Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē”. Västerȧs 1977
• Osvalds Freivalds „Kurzemes cietoksnis: dokumenti, liecības un atmiņas par latviešu tautas likteņiem 1944/1945. gadā”. — Avots, Jelgava 2007. ISBN 9984975851
• Visvaldis Lācis „Kurzeme (1944—1945): latviešu gara un patvēruma cietoksnis”. — Jumava, Rīga 2010. ISBN 9984387984
• Arnolds Šiņķis „Kurzemes cietoksnis”^{[novecojusi saite]}. — Junda, Rīga 1998. ISBN 9984010260
• Daina Bleiere „Latvija Otrajā pasaules karā: (1939—1945)”. — Jumava, Rīga 2008. ISBN 9984384365
• Franz Kursowski "Todeskessel Kurland: Kampf und Untergang der Heeresgruppe Nord, 1944/45". — Podzun-Pallas, Friedberg 2000. ISBN 3790907162

Saites

• Trešā māsa atgriežas
• Бой после Победы.
• Именной список безвозвратных потерь 423 стрелкового полка 166 стрелковой дивизии за период с 18 по 28 мая 1945 года. стр1, стр2
• Боевой путь 166-й Краснознаменной стрелковой дивизии (2-го формирования)