Kārlis Starcs

Kārlis Starcs (1897—1953) bija latviešu botāniķis, dendrologs, fitopatologs, herbārija kolektors, jaunībā aizrāvās ar ornitoloģiju.

Kārlis Starcs Foto no LU Muzeja fonda Personīgā informācija Dzimis 1897. gada 18. maijā Lubejas pagasts, Līderes "Kalna Pumpos", tagad Madonas novads Krievijas impērija (tagad Latvija) Miris 1953. gada 2. februārī (55 gadi) Indianapolisa, Indiāna, ASV Tautība Latvietis Vecāki Jānis Starcs, Katrīne Starca, dzim. Niedrīte Brāļi Pēteris Starcs (1887 - 1968), Jānis Starcs, Jēkabs Starcs Dzīvesbiedre Marta Elīza Starca (1900—1935) Helēna Starca (1912—2005) Bērni Gunārs Starcs (1929—1952) Jānis Starcs (1943)

Zinātniskā darbība Zinātne Botānika, dendroloģija, fitopatoloģija, ornitoloģija Zinātniskais grāds Mg. biol. Darba vietas Latvijas Augu aizsardzības institūts Alma mater Latvijas Universitāte Pasniedzēji Nikolajs Malta

Dzīves gājums

Kārlis Starcs dzimis 1887. gada 18. maijā Lubejas pagasta Līdērē "Kalna Pumpos" (tagad Madonas novadā) Jāņa Starca un viņa sievas Kristīnes (dzim. Niedrītes) ģimenē, kur auga četri dēli. Jaunākais, Kārlis mācījās Tolkas pagastskolā, kur tolaik par skolotāju strādāja viņa vecākais brālis Pēteris Starcs (1887—1968). 1911. gadā K. Starcs iestājās Madonas proreālskolā. 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, nomira tēvs, brāļus Jāni un Jēkabu iesauca armijā. Vecākais brālis Pēteris atradās Petrogradā un mācījās Augstākajos Lauksaimniecības kursos. Sīkais zemes īpašums tika iznomāts. No 1914. gada 12. decembra līdz 1915. gada 2. janvārim K. Starcs uzrakstīja 3 vēstules vietējam baronam Haraldam fon Loudonam, tolaik slavenam ornitologam, ar lūgumu atbalstīt viņa interesi par ornitoloģiju. Barons šos lūgumus noraidīja un katru reizi, kad Starcs mēģināja publicēt rakstus par putniem, tos asi kritizēja. 1915. gadā K. Starcam izdevās atsākt mācības Petrogradā, A. S. Čerņajeva reālskolā, kuru viņš beidza 1918. gadā un atgriezās Latvijā. No 1919. gada līdz 1936. gadam ar pārtraukumiem K. Starcs studēja LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē un beidza to ar Dabaszinātņu kandidāta grādu (1939. gadā, nostrificēts maģistra grāds — Mg. biol.).

Savas darba gaitas K. Starcs sāka Bio-entomoloģiskajā stacijā Priekuļos, kuru vadīja Jānis Bickis, vēlāk darbu turpināja Zemkopības ministrijas Meliorācijas pārvaldē kā tehniķis—botāniķis. 1923. gadā viņš atgriezās Latvijas Bio-entomoloģiskajā stacijā, kas bija pārcēlusies uz Rīgu. Iestāde vairākkārt mainīja nosaukumus. K. Starcs tajā izveidoja un vadīja Nezāļu un ziedaugu pētīšanas sekciju, bet kopš 1937. gada kļuva par šīs iestādes (tobrīd Latvijas Augu aizsardzības institūta) vadītāja palīgu, veica arī Latvijas Lauksaimniecības Kameras botāniķa pienākumus. Papildus parastajam darbam Augu aizsardzības institūtā, K. Starcs kā privātbotāniķis intensīvi vāca dažādu sistemātisko grupu augu, sēņu un ķērpju herbāriju.

1944. gadā Kārlis Starcs kopā ar savu sievu Helēnu Starcu (1912—2005), dēlu no pirmās laulības Gunāru (1929—1952) un nesen dzimušo Jāni (1943) devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur 1945. gadā ieguva pagaidu glabātāja darbu Kārļa Haussknehta herbārijā (Herbarium Haussknechti) Veimārā. No 1946. līdz 1947. gadam K. Starcs strādāja par vecāko asistentu un pasniedzēju dendroloģijā un fitopatoloģijā Minhenes Universitātē. Lai turpinātu karjeru botānikā, viņš mēģināja pārcelties uz Zviedriju, kur plānoja dabūt darbu Botānikas muzejā, taču darba atļauju nesaņēma. 1950. gada decembrī K. Starcs pieņēma uzaicinājumu strādāt par dārznieka palīgu privātā parkā Indianapolisā (Indianas štatā ASV), uz kurieni viņš pārcēlās kopā ar ģimeni, līdzi ņemot Vācijā savākto herbāriju. Apmēram 2 tonnas smagā herbārija transportēšanai viņš saņēma līdzekļus no Starptautiskās bēgļu organizācijas. Amerikā K. Starcs meklējis saiknes ar zinātniskajām iestādēm, botāniķiem un biedrībām, cerībā turpināt savu privātpraksi sistemātiskajā botānikā.

1952. gada 6. jūlijā autoavārijā gāja bojā viņa dēls Gunārs.

K. Starcs miris 1953. gada 2. februārī 55 gadu vecumā. Viņš tika apbedīts blakus savam dēlam Indianapolisas kapsētā (Floral Park Cemetery).

Zinātniskā darbība

Savos jaunības gados K. Starcs aizrāvās ar ornitoloģiju, putnu novērošanu un olu kolekcionēšanu. Mācoties reālskolā Pēterburgā, 1915. gadā viņš publicējis trīs rakstus: "Baltijas putnu saraksts", Journal "Ornithologie et Aviculture." Année VI. Hvr. L, p. 1-24. Moskou, 1915. Selection de Ornithologie de la Société Impériale d'Acclimatation des Animaux et des Fiantes; "Ziemojošie putni Līdērē un apkārtnē". Turpat, p. 25-27.; "Par Turdus pilaris L. bioloģiju Cēsu apriņķī, Vidzemē." Turpat, Année VII.

Tomēr ornitoloģiju viņš atstājis un, uzsākot studijas Latvijas Universitātē, pievērsies botānikai, floristikai, augu sistemātikai un dendroloģijai. Par savu darbu "Priekšdarbi un materiāli Latvijas kārklu (Salix L.) ģints monogrāfijai" 1936. gadā viņš saņēma Studentu darbu II godalgu un LU beidza ar dabaszinātņu kandidāta grādu. K. Starcs pētījis ceriņus, filadelfus, bērzus, priedes un kārklus. Sarakstījis "Koku un krūmu noteicēju" (1925). Lai izpētītu pundurbērza izplatību Latvijā, viņš iesaistījis sabiedrību — skolotājus, mežkopjus u.c. novērojumu vākšanā. Viņš uzsācis arī Latvijas vaskulāro augu floras sugu saraksta sastādīšanu un to izplatības aprakstīšanu. 1934. gadā K. Starcs saņēmis Kultūras fonda pabalstu 600 Ls. floristisko materiālu pētīšanai. Pēc izcilā botāniķa Jāņa Bicka nāves K. Starcs piedalījās Latvijas augu noteicēja 4. izdevuma (1935) rediģēšanā un papildināšanā.

Strādādams Augu aizsardzības institūtā, viņš publicējis populārus, izskaidrojošus rakstus par nezālēm, invazīvām sugām un to apkarošanu "Latvijas Lauksaimniekā", "Zemkopī", institūta izdotajās skrejlapās u.c. Šeit publikāciju sarakstā minēti tikai viņa zinātnisie raksti.

K. Starcs bija profesionāls herbārija kolektors (vācējs). Jau 1922.—1923. gadā viņš sastādījis herbārija komplektus kā mācību līdzekļus Lauksaimniecības skolām. 1931. gadā sastādīti 60 komplekti "Bērzu dzimtas eksikāta" (I daļa) un izdots to pavadošs herbārija lapu saraksts "Schedae ad Betulaceae exicatae" fasc.I. Rīga, 1931. No 1937. līdz 1944. gadam kopā ar A. Ķiruli izdotas 4 sērijas eksikāta "Latvijas kultūraugu slimības" prof. M. Eglīša redakcijā.

Pēc LU nodibināšanas 1919. gadā prof. N. Malta aktīvi iegādājās materiālus universitātes herbārijam (starptautiskai herbārija kods RIG). K. Starcam divreiz tika piešķirts Kultūras fonda pabalsts 5000 Ls apmērā herbārija vākšanai un sagatvošanai (50 Ls par 100 eksemplāriem).

Paša Starca dažādu sistemātisko grupu herbārijs (apm. 100 000 eksemplāru) 1936. gadā tika nodots Augu Aizsardzības institūtam un pēc Otrā pasaules kara nonāca LU Botāniskajā dārzā. 1990. gadā to pārveda uz LU herbāriju (starptautiskais kods RIG).

K. Starcs aktīvi turpināja herbārija vākšanu arī trimdā Vācijā. Viņš izceļoja uz ASV ar 2 tonnām herbārija. K. Starca herbārijs bez Latvijas ir nonācis daudzos pasaules herbārijos ASV, Kanādā, Jaunzēlandē, Vācijā, Zviedrijā, Igaunijā.

K. Starcs bija aktīvs sabiedriskajā dzīvē. Latvijas Augstskolas Dabaszinātņu nodaļas studentu pulciņa pirmajā sēdē 1920. gada 25. februārī K. Starcu ievēlēja par priekšsēdētāju. 1921. gadā viņš iestājās studentu korporācijā Lettonia. 1925.—1926. mācību gadā K. Starcs bija viens no studentu pārstāvjiem LU Padomē. No 1926. līdz 1930. gadam viņš piedalījies žurnāla "Daba" redakcijas darbā.

1925. gadā K. Starcs kļuva par Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedru, palīdzēja ornitologam Nikolajam fon Tranzē veidot putnu nosaukumus latviešu valodā. Kopumā dzīves laikā viņš bijis 22 zinātnisko biedrību biedrs Vācijā, ASV un Latvijā.

Apbalvojumi

K. Starcs 4 reizes apbalvots ar Krišjāņa Barona balvu:

• Pirmo reizi 1926. gadā par "Krūmu un koku noteicēju";
• Pēdējo reizi 1935. gadā par Darbu Nr. 15.

Darbi

1. Priedes (Pinus L.) un to kultūras izredzes Latvijā. Rīga, 1920.
2. Cerines (Syringa L.) Dārzkopības raksti. 2., Rīga, 1924.
3. Latvijas pavasaraugu noteicējs. I — VII. Rīga, Cēsis, 1924. — 1927.
4. Koku un krūmu noteicējs. Rīga, 1925.
5. Neīstie jasmīni (Philadelphus L.). Dārzkopības kalendārs'26. Rīga, 1925.
6. Dažas jaunas pundurbērza atradnes Latvijā. Botāniskā Dārza Raksti, I. Rīga, 1926.
7. Nezāles. Lauksaimniecības rokasgrāmata, 1926.
8. Piezīmes par rasaspodiņu (Alchemilla vulgaris L. spec.coll.) sīksugu izplatību Latvijā. Daba, 1/2. Rīga, 1926.
9. Übersicht über die Arten und Formen der Gattung Syringa L. Mltteihingen der Deutachen Dendrologischen Gesellschaft, 40. Jahrg. Bonn, 1928.
10. Einiges über die Verbreitung und Formenkreise der Pteridophyten in Lettland. Botāniskā Dārza Raksti, IV. Rīga, 1929.
11. Über die Verbreitung und Formenkreise der Gymnospermen und Monocotyledonen Lettlands. Bototāniskā Dārza Raksti, V. Rīga 1930.
12. Dažas jaunas pundurbērza (Betula nana L. em Gunnarss) atradnes Latvijā. Turpat.
13. Latvijas linu nezāles. Latvijas linkopība 10 gados. Rīga, 1930.
14. Kampf gegen die Berberitze und Kreuzdorn in Lettland. Mitteilungen der Deutchen Dendrologischen Gesellschaft. Bonn, 1932.
15. Beitrage zur Kenntnis der Verbreitung und Formenkreise der Dicotyledonen Lettlands I (Salcaceae — Papaveraceae). Botāniskā Dārza Raksti, 9/10. Rīga, 1934.
16. Elodejas (Helodea canadensis Michx.) simts gadi Eiropā. Daba un Zinātne.
17. Moehringia lateriflora (L.)Fenzl — jauns augs Latvijai. Daba un Zinātne, Nr.6. Rīga. 1936.
18. Jauna pundurbērza (Betula nanaL.) rastuve. Daba un Zinātne, Nr.1. Rīga, 1937.
19. Herbārija augu vākšana, žāvēšana un uzglabāšana. Daba un Zinātne.

Avoti

• Vairis Kalniņš Botānikas mag.rer.nat. Kārļa Starca piemiņai. Universitas, Nr. 1 (01.04.1078)
• Enciklopēdija Latvijas Daba, 6.sēj. Rīga, 1998.