Vikipēdija

Augu aizsardzības institūts

Augu aizsardzības institūts bija zinātniska iestāde, kas tika izveidota pēc Latvijas lauksaimnieku inicitīvas jau 1913. gadā, lai ar zinātniski pamatotām augu aizsardzības metodēm varētu iegūt un saglabāt maksimāli augstas ražas. Laika gaitā tā vairākkārt mainījusi nosaukumu un pakļautību.

Vēsture labot šo sadaļu

Periods līdz Pirmajam pasaules karam labot šo sadaļu

19. gadsimta 70. gados latviešu lauksaimnieki sāka veidot lauksaimniecības biedrības, lai apvienotu zemkopībā uzkrāto pieredzi un zināšanas, kā arī, lai ieviestu jaunākos zinātniskos sasniegumus un tehnoloģijas. 1906. gadā, apvienojoties šādām biedrībām, nodibināja Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrību (RLC), pirmo lauksaimniecības biedrību savienību toreizējā Krievijā. 1909. gadā RLC ieguva Priekuļu muižas zemi, kur izveidoja lauksaimniecības skolu un vēlāk vairākas izmēģinājumu iestādes.[1] Augu aizsardzības pētniecības iestādes veidošanas priekšdarbi tika sākti 1910. gadā. Baltijas Zemkopības departaments 1911. gadā piešķīra nelielu finansējumu iestādes vadītāja sagatavošanai. Priekuļu lauksaimniecības skolas skolotājs agronoms Jānis Bickis 1911. un 1912. gadā papildināja zināšanas Kijivas entomoloģiskajā stacijā un Pēterburgā.

1913. gada 4. februārī tika apstiprināti Baltijas Kultūraugu kaitēkļu apkarošanas stacijas statūti. Par stacijas vadītāju ar 1. aprīli tika nozīmēts J. Bickis. Tās darbībai bija jāaptver visa Vidzemes guberņa. Paziņojumu par šādas stacijas dibināšanu un mērķiem izplatīja četrās valodās: latviešu, igauņu, krievu un vācu.[2]

Statūtos noteikti pētnieciskās darbības uzdevumu trīs virzieni:

  • sistemātiska un zinātniska kultūraugiem kaitīgo organismu pētīšana;
  • zinātniski pamatotu praktiski pielietojamu augu aizsardzības pasākumu izstrādāšana;
  • propaganda un informācijas izplatīšana par nepieciešamajiem augu aizsardzības pasākumiem lauksaimniecībā.

1914. gadā iestāde nosaukta par Baltijas Bio-entomoloģisko staciju, tajā strādāja jau pieci zinātniskie darbinieki. Pirmā pasaules un Pilsoņu kara laikā stacijas darbība sašaurinājās, it īpaši 1917.-1919. gadā, kad tika daļēji iznīcināts ne vien iestādes inventārs, bet arī dokumentācija.

 
Rīga, Baznīcas iela 4a. Arhitekts K. Pēkšēns, 1901.

Neatkarīgajā Latvijā labot šo sadaļu

1920. gadā iestāde atsāka darbību kā Latvijas Bio-entomoloģijas stacija. 1922. gadā tā tika pārcelta uz Rīgu un kļuva par Augu aizsardzības institūtu, lai to padarītu pieejamāku lauksaimniekiem visā valstī un, lai veicinātu iedzīvotāju informētību. Tā atradās Baznīcas ielā 4a. Par institūta vadītāju no 1922. līdz 1929. gadam strādāja agronoms Maksis Eglītis. Institūtā darbojās entomoloģijas sekcija (vadītājs — Edgars Ozols), mikoloģijas sekcija (vadītājs Jūlijs Smarods). 1923. gadā nodibināja nezāļu un ziedaugu pētīšanas sekciju (vadītājs Kārlis Starcs).

1930. gadā iestādi pārdēvēja par Latvijas Augu aizsardzības institūtu. Šajā gadā sāka izdot gadskārtēju rakstu krājumu “Latvijas Augu aizsardzības institūta raksti — Acta instituti defensionis plantarum Latviensis”. 1934. gadā pabeidza jaunas ēkas un siltumnīcas celtniecību Lielvārdes ielā.

Latvijas PSR labot šo sadaļu

1940. gadā institūts kļuva par Latvijas PSR Zemkopības Tautas Komisariāta Lauksaimneicības departamenta Augu aizsardzības intitūtu. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā iestādes darbība sašaurinājās, bet personāls turpināja strādāt. 1944. gada beigās trimdā devās Maksis un Herta Eglīši, Kārlis un Helēna Starci.
1945. gadā E. Ozolu atstādināja no vadītāja amata un par direktoru (1945—1947) tika iecelts agronoms J. Pelsis.[2] 1945. gadā institūtā sāka strādāt botāniķis Alfrēds Rasiņš un entomoloģe B. Rasiņa.

1948. gadā institūtu iekļāva Vissavienības Augu aizsardzības institūta sistēmā un pārdēvēja par VAAI Baltijas augu aizsardzības staciju, piešķirot arī lielāku finansējumu un ievērojami palielinot darbinieku skaitu. Stacijā sāka strādāt vairāki, galvenokārt tikko LLA un LU Bioloģijas fakultāti beiguši jaunieši. 1959. gadā iestāde pārceļas uz jaunuzcelto ēku Lielvārdes ielā 36/38, kur tā darbojās līdz 2011. gadam.

1964. gadā staciju pievienoja Vissavienības Augu aizsardzības institūtam, izveidojot VAAI Baltijas filiāli. Kopumā iestādes darba tematika bija kultūraugu slimību, kaitēkļu izpēte, to apkarošanas metožu izstrādāšana, nezāļu apkarošanas un toksikoloģijas pētījumi. Izmēģinājumi un pētījumi tika veikti vairākas bāzes saimniecībās visa Latvijas teritorijā Jelgavas, Bauskas, Preiļu, Rīgas un Dobeles rajonā. 70. Gados darbu institūtā uzsāk jauni, perspektīvi zinātnieki, kā Maija Eihe, Olga Treikale, Vitolds Tumans. VAAI Baltijas filiālē 80. gados strādāja 100 darbinieki, t. sk. 30 zinātniskie darbinieki, no tiem 13 — 15 bioloģijas vai lauksaimniecības zinātņu kandidāti.

1991 — 2020 labot šo sadaļu

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā iestāde atgriezās valsts pakļautībā kā Latvijas Valsts augu aizsardzības centrs. Pētnieku skaits un tēmu apjoms finansu trūkuma dēļ krasi sašaurinājās. 90. gados centrā strādāja 13 zinātniskie darbinieki.[2] 2000. gadā tiek sagatavoti Eiropas Savienības direktīvu prasībām atbilstoši Labas pētījumu prakses noteikumi Latvijā, lai izmēģinājumos iegūtie rezultāti būtu izmantojami Baltijas jūras reģiona valstīs.

2004. gadā Komercreģistrā tiek izdarīts ieraksts par valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs".2006. Gadā saņemts pirmais labas pētījumu prakses (LPP) sertifikāts.

2010. gadā tas pāreģistrēts kā SIA "Latvijas Augu aizsardzības pētneicības centrs". Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centru savā īpašumā pārņem Latvijas Lauksaimneicības universitāte. Iestāde tiek pārvietota uz ēku Rīgā, Struktoru ielā 14a.

2019. gadā tiek veikta reorganizācija un izveidots SIA "Latvijas Augu aizsardzības pētneicības centrs"[3] un Latvijas Lauksaimniecības universitates Augu aizsardzības zinātniskais institūts "Agrihorts"[4], kas atrodas Jelgavā. SIA "Latvijas Augu aizsardzības pētneicības centra" galvenā funkcija paliek augu aizsardzības līdzekļu efektivitātes pārbaudes.

Direktori labot šo sadaļu

  • 1913 — 1922 J. Bickis
  • 1922 — 1929 M. Eglītis
  • 1929 — 1945 E. Ozols
  • 1945 — 1947 J. Pelsis
  • 1948 — 1960 E. Ozols
  • 1960 — 1979 K. Davidenko
  • 1979 — 2000 J. Circens
  • 2000 — 2013 I. Priekule
  • 2013 — 2018 R. Rancāne (LAAPC Valdes locekle)

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Jepsena I. 145 gadi Jānim Bickim. http://www.muzejs.cesis.lv/lv/informativie-materiali/ Arhivēts 2022. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Eihe M., Priekule I. Latvijas Valsts augu aizsardzības centrs vakar un šodien. LLMZA, Agronomijas Vēstis. Nr. 5. LLU, Jelgava, 2003, lpp. 42 -46.
  3. ↑ https://www.laapc.lv/lv/
  4. ↑ https://agrihorts.llu.lv/lv
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Augu_aizsardzības_institūts&oldid=4011802"