Georgijs Martinovs
Georgijs Martinovs (krievu: Георгий Сергеевич Мартынов; dzimis 1906. gada 15. oktobrī, Grodņā, miris 1983. gada 26. oktobrī) bija krievu padomju rakstnieks fantasts, PSRS Rakstnieku savienības biedrs.
| |||||||||||||
| |||||||||||||
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis Grodņā dzelzceļa inženiera ģimenē. 1920. gadā viņa vecāki izšķīrās, līdz ar to Georgijam 14 gadu vecumā nācās pamest mācības un sākt strādāt par remontstrādnieku uz dzelzceļa Jekaterinodarā.
1927. gadā ģimene (Georgijs un viņa māte ar savu māsu) pārcēlās uz Ļeņingradu. Martinovs iestājās Ļeņingradas karaskolā, taču 1931. gadā nelaimes gadījumā zaudēja 80 procentus dzirdes, līdz ar to viņa militārā karjera beidzās.
No 1931. gada strādāja Leņingradas tehnisko gumijas izstrādājumu rūpnīcā par elektromontieri, vēlāk par meistaru, elektroiekārtu ekspluatācijas rajona priekšnieku, rūpnīcas elektroceha priekšnieku. 1932. gadā apprecējās.
Kā eksterns beidza vidusskolas kursu. 1941. gadā absolvēja Vissavienības neklātienes politehnisko institūtu. Tajā pašā gadā iestājās PSKP.
Lielā Tēvijas kara dalībnieks, karojis Ļeņingradas, pēc tam Baltijas frontē, apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni un medaļām.[1]
Pirmās publikācijas no 1955. gada. 1956. gadā kļuva par PSRS Rakstnieku savienības biedru.
Daiļrade
labot šo sadaļuMartinovs nebija vairs jauns, kad pievērsās literatūrai. Savu pirmo fantastisko romānu "Viesis no bezgalības" viņš sāka rakstīt 1951. gadā, 45 gadu vecumā. Tas bija stāsts par Lielā Tēvijas kara dalībnieku, ko atdzīvinājuši pēcteči no tālas nākotnes. Tomēr varonis, neraugoties uz gādību un rūpēm, kuras par viņu izrāda pēcteči, nejūtas kā pilnvērtīgs nākotnes sabiedrības loceklis.
Rakstnieka biogrāfi A. Balabuha un A. Britikovs rakstīja, ka tad, ja romāns būtu iznācis piecdesmitajos gados, tas atrastos līdzās Ivana Jefremova utopijai "Andromedas miglājs".[2] Taču Martinovs pārtrauca iesākto darbu un sāka rakstīt stāstu Мир угасшей жизни par kosmisko ekspedīciju uz Marsu. Pie romāna viņš atgriezās tikai pēc desmit gadiem, tas tika publicēts 1961. gadā, bet 1962. gadā iznāca atsevišķā grāmatā.
Romāns Мир угасшей жизни (1955) kļuva par rakstnieka pirmo publicēto darbu. Romāna sižets ir tradicionāls: četru kosmonautu ceļojums uz Marsu un Veneru, kas norisinās uz sacensības fona starp padomju un amerikāņu kosmonautiem. Sacensība, protams, beidzas ar pārliecinošu padomju kosmonautu uzvaru. Vēlāk šis romāns kļuva par pirmo grāmatu triloģijā — tam sekoja romāni Сестра Земли (1959) un Наследство фаэтонцев (1960), kas vēlāk tika apvienoti romānā Звездоплаватели (1960). Varoņi veic otru ekspedīciju — jau uz Veneru. kā arī atrod pazudušās planētas Faetona zināšanu krātuvi.
1957. gadā iznāca viens no Martinova pazīstamākajiem romāniem Каллисто, kopā ar romānu Каллистяне (1960) veidojot diloģiju.
Pirmajā romānā aprakstīta augsti attīstības civilizācijas pārstāvju no Sīriusa sistēmas ierašanās uz Zemes. Turpinājuma romānā zemieši atnācēju kosmosa kuģī dodas uz viņu planētu, uz kuras pastāv attīstīta komunistiskā iekārta.
Pēc kritiķu domām, viens no labākajiem Martinova romāniem ir Гианэя (1963; 1965; 1971). Ceļojot Saules sistēmā ar kosmosa kuģi — asteroīdu, zemieši atrod zvaigžņu kuģi, no kura uz asteroīdu desantējas citplanētiešu meitene Gianeja, pats kuģis tūlīt pēc tam uzsprāgst. Palikusi viena jaunajā pasaulē, Gianeja cenšas tajā iejusties. Taču, lai cik jauka nebūtu Zeme, tā Gianejai nespēj aizstāt dzimto planētu, un viņa atņem sev dzīvību. Vēlāk (1971) Martinovs pēc lasītāju lūguma uzrakstīja šim romānam vēl divas daļas, kurās Gianeja brīnumainā kārtā atgriežas dzīvē, apprecas ar galveno varoni un dzemdē viņam dēlu. Šāds papildinājums gan izsauca neviennozīmīgu lasītāju reakciju.
Pēc Гианэя sekoja romāns Спираль времени (1966), kurā stāstīts par citplanētiešu piedzīvojumiem dažādos Zemes vēstures posmos, par viņu tikšanos ar atlantiem un ļaudīm no nākotnes. Kaut arī šis romāns tiek uzskatīts par mazāk veiksmīgu kā iepriekšējie rakstnieka darbi, tas ir labs piedzīvojumu zinātniskās fantastikas paraugs.
Netipisks Martinovam ir stāsts Кто же он? (1971) — detektīvs, kas būtībā satur tikai vienu fantastisku ievirzi: aparāts, kas pastiprina cilvēka hipnotisko iedarbību uz otru cilvēku.
Martinova pēdējā grāmata ir stāsts Сто одиннадцатый (saīsinātā variantā 1976; 1979), kas arī veltīts rakstnieka tradicionālajai tēmai par kontaktiem ar ārzemju saprātu. Atšķirībā no iepriekšējiem stāstiem darbība šoreiz notiek uz Zemes 20. gadsimta septiņdesmitajos gados.
Martinova darbi ir tulkoti angļu, bulgāru, ungāru, gruzīnu, ķīniešu, korejiešu, mongoļu, vācu, poļu, serbu, horvātu, slovāku, franču, čehu, japāņu un latviešu valodā.
Georgijs Martinovs miris 1983. gada 26. oktobrī.
Bibliogrāfija
labot šo sadaļu- Звездоплаватели. Zinātniski fantastisks romāns 3 grāmatās.
- 220 дней на звездолёте (Мир угасшей жизни) (1955)
- Сестра Земли (1959)
- Наследство фаэтонцев (1960)
- Каллисто (Планетный гость) (1957). Zinātniski fantastisks romāns.
- Каллистяне (1960). Zinātniski fantastisks romāns.
- Viesis no bezgalības (Гость из бездны (Встреча через века)) (1962). Fantastisks romāns. Izdots arī latviešu valodā 1968. gadā.
- Gianeja (Гианэя) (1963, 1971). Fantastisks romāns. Latviskais tulkojums publicēts turpinājumos žurnālā "Liesma" 1963. un 1964. gadā.
- Спираль времени (1966). Fantastisks romāns.
- Кто же он? (1971). Fantastisks piedzīvojumu stāsts.
- Совсем рядом (1973). Fantastisks stāsts.
- Сто одиннадцатый (Хроника Н-ских событий) (Незримый мост) (1976; 1979). Fantastisks stāsts.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Подвиг народа
- ↑ Балабуха А. и Бритиков А. Человек и его время: Жизнь и книги Георгия Мартынова // Мартынов Г. Гианэя. — Л., 1989. С. 5-16.