Fricis Brīvzemnieks
Fricis Brīvzemnieks (dzimis Fricis Treilands (vecajā ortogrāfijā: Fr. Brihwsemneeks-Treuland) 1846. gada 1. novembrī, miris 1907. gada 15. septembrī) bija latviešu folklorists, jaunlatvietis, publicists, dzejnieks, tulkotājs, kurš daudz darījis folkloras materiālu vākšanā un publicēšanā. Tērbatas mācību apgabala tautskolu inspektors Kurzemes guberņā, vēlāk Rīgā.
| |||||||||||||
| |||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1846. gada 1. novembrī Aizputes apriņķa Rokaižu muižas krodzinieka Treilanda ģimenē. Viņa māte agri nomira, tādēļ Frici audzināja tēva māte, kas bija liela latviešu folkloras zinātāja. No 1859. gada līdz 1862. gadam Brīvzemnieks mācījās Aizputes apriņķa vācu skolā, no 1864. gada līdz 1866. gadam Gorku zemkopības skolā (mūsdienās Baltkrievijas Lauksaimniecības akadēmija), pēc kuras beigšanas gribēja turpināt mācīšanos Kalnu institūtā Pēterburgā, bet neizturēja konkursu un 1867. gadā sāka strādāt mērniecības kancelejā Maskavā. Šajā laikā viņš iepazinās ar Krišjāni Valdemāru un Krišjāni Baronu, rakstīja slavofilu presē.
Nokārtojis pie Maskavas Universitātes īpašus abitūrijas eksāmenus, Brīvzemnieks strādāja par skolotāju Rjazaņā un Maskavā. Krišjāņa Valdemāra ierosināts, Brīvzemnieks sadarbojās ar Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrību, ieinteresēja šīs biedrības darbiniekus par latviešu folkloru un etnogrāfiju. Brīvzemnieks ar biedrības materiālo atbalstu vāca folkloru Latvijā un publicēja folkloras materiālus. Kopā ar Krišjāni Valdemāru un Andreju Spāģi, veicot darba lielāko daļu, Fricis Brīvzemnieks strādāja pie krievu — latviešu — vācu vārdnīcas. Viņš un Krišjānis Valdemārs ierosināja Krišjāni Baronu sākt darbu ar latviešu tautas dziesmām. 1870. gados Brīvzemnieks daudz publicējās latviešu periodiskajos izdevumos.
Kopš 1887. gada Brīvzemnieks strādāja par Tērbatas mācību apgabala tautskolu inspektoru Kurzemes guberņā, pēc 1889. gada Rīgā, joprojām rosīgi darbodamies folkloristikā. Vienu daļu savu savākto vēstītājas folkloras materiālu viņš nodeva latviešu pasaku kārtotājam Ansim Lerhim—Puškaitim.
Brīvzemnieks miris 1907. gada 15. septembrī. Apglabāts Rīgas Lielajos kapos.
Literārā un folkloristiskā darbība
labot šo sadaļuFricis Brīvzemnieks bija jaunlatviešu apgaismes darba turpinātājs. Viņa darbību spēcīgi ietekmējuši Krišjāņa Valdemāra uzskati, arī doma, ka jebkurš kalpa zēns, kam gaiša galva, var kļūt par izglītotu tautas darbinieku. Brīvzemnieks sajūsminājās arī par Krišjāņa Valdemāra darbību jūrniecībā. Viņam bija tuvas arī Ata Kronvalda tautas un tēvuzemes mīlestības idejas. Liela ietekme Friča Brīvzemnieka darbībā bijusi izcilajiem krievu kultūras darbiniekiem Mihailam Lomonosovam un Nikolajam Ņekrasovam.
Valodniecība
labot šo sadaļuLatviešu valodniecībā Frici Brīvzemnieku min kā 1872. gadā izdotās ”Krievu — latviešu — vācu vārdnīcas” sastādītāju. Darbu pie šīs vārdnīcas Fricis Brīvzemnieks uzsāka uzreiz pēc savas ierašanās Maskavā 1867. gadā K. Valdemāra mudināts.[1] Tas notiek viņu pirmajā tikšanās reizē, kad K. Valdemārs, aprakstot savu darbību, ieminējies par Tautas apgaismošanas ministrijas uzdevumu sastādīt vārdnīcu. Savā autobiogrāfijā Brīvzemnieks aprakstījis šo sarunu šādi:
"Te piepēži Valdemāram it kā kas būtu iešāvies prātā. Viņš acumirklī pārrāva valodu un tad ievaicājās: 'Vai jūs protat arī latviski?' (Mēs bijām sarunājušies vāciski, jo tolaik mācītiem latviešiem, pat vislabākiem latviešu patriotiem, vēl bija it kā neveikli sarunāties, arī sarakstīties savā mātes valodā.) Atbildēju, ka runāju un rakstu latviski. To dzirdējis, Valdemārs uzlēca uz krēsla, pakampa no plaukta grāmatu, kura izrādījās par pazīstamo Reifa paralēlvārdnīcu, atšķīra un nolika manā priekšā uz galda, paņēma tad baltu papīra loksni un spalvu, iemērca to tintē un, to dodams, man sacīja: 'Pamēģināsim!' Viņš aizrādīja ar pirkstu uz pirmo vārdu atšķirtajā vārdnīcā злой. Šo vārdu uzrakstījis, pieliku tam klāt bez mazākās apdomāšanās: pikts, böse. To redzēdams, Valdemārs priecīgi aizgrābts uzsita man uz pleca, teikdams: 'Jūs to vārdnīcu sastādīsit!'".[2]
Šim darbam Brīvzemnieks pievērsās ar lielu entuziasmu un vārdnīca tiek izdota 1872. gadā ar K. Valdemāra priekšvārdu. Vēlākajos izdevumos vārdnīca parādījās kā krievu — latviešu vārdnīca. Šī bija pirmā pašu latviešu sastādītā vārdnīca ar lielu valodniecisku nozīmi.
Publicistika
labot šo sadaļuBrīvzemnieks bija aktīvs korespondents un publicēja ap simts rakstu latviešu presē un apmēram tikpat daudz krievu avīzēs. Daudz rakstījis par tautas izglītību. Viņš bija pārliecināts, ka ar gribasspēku, pārvarot trūkumu un nabadzību, latviešu zemnieku bērniem iespējams iegūt skolas izglītību un kļūt par augstiem vīriem no zemas kārtas. Brīvzemnieka laikā dažiem latviešu nabadzīgajiem jaunekļiem izdevās ar pārcilvēcīgu darbu iegūt augstskolas izglītību, bet tie bija izņēmuma gadījumi. Nozīmīgi šajā tematikā ir Brīvzemnieka publicistiskie darbi, kas sakopoti krājumā „Augsti krievu vīri iz zemas kārtas” (I, 1874; II, 1878), kā arī „Ievērojamu vīru dzīves apraksti un raksturojumi” (1909).
Fricis Brīvzemnieks savā publicistikā dedzīgi aizstāvējis domu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, ka, savas tautas labā darbojoties, labums tiek visai cilvēcei:
„Mēs rakstīsim par slaveniem darbiniekiem, kas no augstiem mērķiem vadīti, caur gara spēku, dūšu, pacietību un tiklību daudz savai tautai, visai cilvēcei par labu pastrādājuši.”
Pozitīvi vērtējami Friča Brīvzemnieka nopelni krievu kultūras darbinieku popularizēšanā. Brīvzemnieks sajūsmināts rakstījis par M. Lomonosovu, viņa gaitām un dzīvi Maskavā, Sanktpēterburgā un Vācijā. Rakstījis arī par pareizticīgo baznīcas patriarha Nikona un slavofila Aksakova dzīvi.
„Ievērojamu vīru dzīves aprakstos un raksturojumos” vēl stāstīts par A. Kronvaldu, A. Spāģi, Dāvi Jurjānu, Laubes Indriķi, kā arī par igauņu nacionālās kustības darbinieku K. R. Jakobsonu. Šajos aprakstos Brīvzemnieks cildinājis šo cilvēku darbu tautas labā.
Sadarbodamies ar slavofiliem, Brīvzemnieks krievu presē publicēja kritiskus rakstus par Baltijas vāciešiem un viņu izglītības politiku.
Dzeja
labot šo sadaļuFriča Brīvzemnieka dzeja 1870. gados publicēta latviešu presē. Dzīves laikā viņš savus dzejoļus bija sakopojis nelielā manuskriptā ar nosaukumu „Poētiski sacerējumi svabados brīžos”. Vēlāk manuskripts pārdēvēts — „Vaļas brīžu lolojumi”. Kā pusizdzisušais veltījums vēsta, šis krājums dāvināts Krišjānim Baronam — „”Pēterburgas Avīžu” krietnajam strādniekam un dūšīgajam ziemcietim”.
Friča Brīvzemnieka dzejoļi rakstīti tautiskā romantisma garā, tajos vērojamas dzejnieka dotības. Daži kļuvuši tautā populāri, piemēram, balāde „Krīvu krīvs”, dzejolis „Veco daugavnieku dziesma”.
Viņa dzejā raksturīgi senatnes cildinājuma motīvi. Savā labākajā darbā — balādē „Krīvu krīvs” viņš Merķeļa ierosmē tēlojis senlatviešu gudro vadoni, kurš mūžā beigās liek sevi sadedzināt sārtā. Balāde rakstīta gredzenveida kompozīcijā, heroiskā intonācijā un ir viens no labākajiem 1870. gadu liroepiskajiem darbiem. Atzīmējami arī Brīvzemnieka dzejoļi „Pie Ventas”, „Burtnieks un viņa kokles”. Krišjāņa Valdemāra jūrniecības idejas slavinātas dzejoļos „Uz jūru”, „Kuģinieks”. Brīvzemnieks rakstījis arī veltījuma dzeju, piemēram, sonetu „Tautas ozoliem”, kurā godinājis jaunlatviešus. Tautas apgaismes motīvi raksturīgi dzejoļiem „Cepur’, tēva cepurīte”, „Tempora mutantur”. Dzejnieks cildinājis nabadzīgos latviešu jaunekļus, kuri centās pēc izglītības. Fricim Brīvzemniekam bija arī aforistiska rakstura dzejoļi, piemēram, jaunlatviska ironija iekvēlojās epigrammā:
„Ozoliņi, zemzarīši,
Tauta sen jūs godina,
Jūsu augļi cietie, staltie
Ir pat cūkas kārdina.”
Dažos dzejoļos skan arī sentimentāla mīlestības tēma, piemēram, dzejolī „Līgaviņa”. Salīdzinājumā ar Andreja Pumpura un Ausekļa dzeju Friča Brīvzemnieka lirika ir mazāk spilgta un viņa dzejoļos vērojamas dzejiskās izteiksmes kļūmes.
Atdzejojumi
labot šo sadaļuFricim Brīvzemniekam pieder nozīmīga vieta krievu literatūras popularizēšanā Latvijā. Atzīmējams Ņekrasova dzejoļa „Skolnieks” lokalizējums. Šo dzejoli Ņekrasovs veltījis Lomonosovam, un tas rakstīts revolucionāri demokrātiskā garā. Dzejoļa pamatideja — par tēvuzemes godu un par pārliecību jāiet cīņā. Brīvzemnieks dzejoļa lokalizējumā darbību pārnesis uz Latviju, tēlodams centīgu kalpa zēnu. Oriģināla revolucionārā ideja gan lokalizējumā noklusēta.
Fricis Brīvzemnieks atdzejojis apmēram pusi no Aleksandra Puškina poēmas „Čigāni”, ainu no dramatiskā dzejojuma „Skopais bruņinieks”, fragmentu no „Kaukāza gūstekņa”, dzejoļus „Talismans” un „Kad dzīvība tev’ apmāna”. Viņš atdzejojis arī Krilova fabulu „Sisenis un skudra”, Lomonosova „Odu Elizabetei Petrovnai”. Prozā viņa nozīmīgākais tulkojums - Gogoļa stāsts „Tarass Buļba”, kurā tulkotājs gan saīsinājis un grozījis tekstu.
Brīvzemnieks atdzejojis arī vācu dzejniekus Gēti, Šilleru („Pulksteņa dziesmu”), Heini u.c.
Folkloristika
labot šo sadaļu
Brīvzemnieks latviešu folkloru vērtējis kā „tautas senatnes dzejas pērles”. Ar latviešu folkloras vērtībām viņš iepazīstināja krievu sabiedrību, turpinādams Jāņa Sproģa aizsākto darbu. Kopš 1869. gada darbodamies Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrībā, Brīvzemnieks pēc tās programmas vāca folkloru un etnogrāfiskus materiālus Latvijā. „Baltijas Vēstnesī” un citos latviešu laikrakstos viņš vairākkārt aicināja latviešus vākt folkloru. Uz Maskavu no Latvijas sāka plūst tūkstošiem folkloras vienību — tik apbrīnojami plaša bija tautas atsaucība uz šo aicinājumu.
Daļu savāktās folkloras Fricis Brīvzemnieks publicēja latviešu valodā ar krievu burtiem un tulkojumu krievu valodā, lai šie materiāli kļūtu pieejami krievu zinātniekiem. Atzīmējams 1873. gadā publicētais latviešu tautas dziesmu krājums „Сборник антропологических и этнографических статей о россии и странах, ей прилежащих” (В. А. Дашков, В. Готье).
Šīs pašas biedrības izdevumā 1881. gadā iznāca latviešu sakāmvārdi, mīklas, buramvārdi un tautas medicīnas materiāli. 1887. gadā tika izdotas latviešu pasakas un teikas. Šos izdevumus finansēja minētās biedrības Etnogrāfijas nodaļa. 1887. gadā Rīgā iznāca Friča Brīvzemnieka sakārtotās „Mūsu tautas pasakas”. 1894. gadā viņa rīcībā jau bija 155 000 folkloras vienību. Tautas dziesmu kārtošanas darbu, sākot ar 1877. gadu, pārņēma Krišjānis Barons, bet savus pasaku un teiku krājumus Brīvzemnieks 1894. gadā nodeva pasaku krājējam un publicētājam Ansim Lerhim-Puškaitim. Sīkā folklora savukārt tikai nodota Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijai, kura to publicēja savos krājumos.
Izdevumi
labot šo sadaļu- Raksti 4 sēj. (1909 — 1914)