Krišjānis Valdemārs

Krišjānis Valdemārs (dzimis 1825. gada 2. decembrī [v.s. 20. novembrī] Ārlavas pagastā (tagad Valdgales pagasts), miris 1891. gada 7. decembrī [v.s. 25. novembrī] Maskavā) bija latviešu ekonomists, publicists un politiķis, viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātājs, kā arī pirmās latviešu bibliotēkas dibinātājs.

Krišjānis Valdemārs Personīgā informācija Dzimis 1825. gada 2. decembrī „Vecjunkuri”, Ārlavas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Valdgales pagasts, Latvija) Miris 1891. gada 7. decembrī (66 gadi) Maskava, Krievijas Impērija (tagad Krievija) Tautība latvietis Vecāki Mārtiņš un Marija Valdemāri Brāļi Johans Heinrihs (Indriķis) Voldemārs Māsas Marija Medinska-Valdemāre Dzīvesbiedre Luīze Johanna fon Ramma

Literārā darbība Nodarbošanās Ekonomists, žurnālists, publicists, sabiedrisks darbinieks Valoda Latviešu valoda, vācu valoda, krievu valoda Augstskola Tērbatas Universitāte

Dzīvesgājums

Dzimis 1825. gada 2. decembrī "Vecjunkuros" saimnieka un vēlākā Ārlavas draudzes mācītāja palīga Mārtiņa Valdemāra un viņa sievas Marijas ģimenē. Vecākiem bijuši desmit bērni, no kuriem septiņi miruši līdz 15 gadu vecumam. Vecākais brālis Johans Heinrihs (Indriķis) Voldemārs (1819—1880) bija pārvācojies vēsturnieks un arhivārs, bet māsa Marija Medinska-Valdemāre (1830—1887) — rakstniece. Jau piecu gadu vecumā K. Valdemārs iemācījās lasīt. Pēc Lubezeres skolas beigšanas (1840) viņš strādāja Sasmakā (tagadējā Valdemārpils) par skolotāju, pēc tam Rundālē par pagasta skrīvera palīgu, vēlāk Lielberstelē un Ēdolē par skrīveri. Beidzis Liepājas ģimnāziju (1854), studēja ekonomiku (tolaik sauktu par "kamerālzinātni"), tautsaimniecības organizāciju un valststiesības Tērbatas Universitātē. Viens no studentu korporācijas Fraternitas Academica Dorpatensis dibinātājiem 1857. gadā.

1848. gada 23. aprīlī (pēc vecā stila 11. aprīlī) Ēdolē K. Valdemārs dibināja pirmo latviešu bibliotēku, kas sākumā atradās Ēdoles baznīcā, bet pēc tam K. Valdemāra mājās. Pirmajā gadā tika saziedoti ap 70 rubļu, kas ļāva iegādāties ap 200 grāmatu.

Liepājā sāka literāro darbību, izdodot grāmatu “300 stāsti” (1853) un rakstot dzeju gan latviešu, gan vācu valodā.

Studiju gados K. Valdemārs publicēja Dundagas mācītāja F. Bankava 1721. gadā sacerēto dzejojumu vācu valodā par Dundagu ("Dondangen") ar savām piezīmēm par folkloras materiāla vākšanas nozīmi ("Das Inland", 1855, 14-16) un no 1856. gada laikrakstā "Mājas Viesis" krievu un vācu presē rakstus par dabas zinātnēm.

1856. gada 5. novembrī tapa pirmā K. Valdemāra publikācija latviešu valodā — "Ziņa par jaunām grāmatām" laikrakstā "Mājas Viesis".

Ar rakstiem par jūrskolu veidošanas nepieciešamību ("Das Inland", 1857, 18-19) un brošūru "Ueber die Heranziehung der Letten und Esten zum Seewesen." ("Par latviešu un igauņu piesaistīšanu jūrniecībai..", Tērbatā, 1857) jaunais zinātnieks pievērsa sev Krievijas valdības uzmanību kā izcils jūrniecības lietu pazinējs un pēc Tērbatas Universitātes beigšanas (1858) tika aicināts strādāt Sanktpēterburgā, kur kļuva par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas laikraksta "St. Petersburgische Zeitung" redaktora palīgu un Finanšu ministrijas ierēdni. Ar savu darbību jūrniecības attīstīšanā guvis lielkņaza Konstantīna labvēlību un ietekmēja jūrniecības attīstību Baltijas piekrastē.

1862. gadā viņš Leipcigā publicēja anonīmu brošūru "Baltische, namentlich livländische Bauernzustände" ("Baltijas, īpaši Vidzemes zemnieku stāvoklis"), kur atzinīgi novērtēja G. Merķeļa paveikto un vērsās pret zemnieku beztiesisko stāvokli. No 1862. līdz 1865. gadam viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs (sākumā cenzors un faktiski arī galvenais redaktors). 1864. gadā K. Valdemārs nodibināja pirmo latviešu jūrskolu Ainažos kā rezultātu saviem pētījumiem ekonomikā, kuros viņš galvenokārt pievērsās jūrniecības nozarei un tās attīstīšanai.

1865. gadā pret Valdemāru sāka kriminālizmeklēšanu un tiesas procesu t.s. Novgorodas lietā (Valdemārs bija ierosinājis latviešus iepirkt zemi Novgorodas apkārtnē, ja viņi to nevarēja izdarīt Baltijā, taču pasākums izrādījās nesekmīgs), kā rezultātā viņš zaudēja visus ietaupījumus un uz laiku tālākas karjeras iespējas. Lai izvairītos no kreditoriem (manta tika apķīlāta un pārdota izsolē) un rastu darba iespējas, 1867. gadā Valdemārs pārcēlās no Sanktpēterburgas uz dzīvi Maskavā, kur sākumā dzīvoja lielā trūkumā, nodarbojās ar publicistiku, rakstīja krievu konservatīvajiem laikrakstiem, veidoja latviešu-krievu-vācu valodu vārdnīcu, vēlāk atkal pievērsās jūrniecības un ekonomikas jautājumiem. Pēc K. Valdemāra ierosinājuma Fricis Brīvzemnieks Maskavā sāka organizēt Maskavas latviešu lasāmos vakarus, no kuriem vēlāk izauga latviešu trešā vecākā akadēmiskā mūža organizācija — akadēmiskā vienība "Austrums". 1873. gadā pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā tika nodibināta pirmā jūrniecības attīstības biedrība, kurā pats Valdemārs sāka strādāt par pastāvīgo sekretāru, kaut arī faktiski veica pētījumus jūrniecības ekonomikā, tajā skaitā pēc krievu valdības pasūtījuma. Līdz ar to 1870. gados ģimenes materiālais stāvoklis atkal uzlabojās.

Krišjānis Valdemārs miris 1891. gada 7. decembrī Maskavā, apbedīts Lielajos kapos Rīgā.

Ģimene

1864. gada 18. februārī Sanktpēterburgā K. Valdemārs salaulājās ar Rīgas tirgotāja meitu, vācbaltiešu rakstnieci Luīzi Johannu fon Rammu (1841—1914). Savu bērnu viņiem nebija, un viņi pieņēma ģimenē 3 audžumeitas — latviešu meiteni Annu (dzim. Stīgi) un angļu meitenes Esteri un Fransisu (dzim. Klarkas). Anna nomira 9 gadu vecumā, Estere nomira 1893. gadā un Fransisa (prec. Ertlinga) 1939. gadā izceļoja uz Vāciju.

Kredo

Krišjānis Valdemārs jaunībā.

Latvijas Valsts vēstures arhīvs 1997. gadā izdeva Valdemāra vēstuļu krājumu, kur apkopots viss līdz šim laikam apzinātais viņa epistolārais mantojums, kas glabājas Latvijas, Igaunijas un Krievijas arhīvos, bibliotēkās un muzejos. Izdevuma zinātniskā redaktore bija Dr.hist. V. Zelče.

Grāmatā tika ievietotas 575 vēstules, kas attiecināmas laika posmā no 1854. gada līdz Valdemāra nāvei 1891. gadā. Tās hronoloģiski sakārtotas trīs posmos: Tērbata (1854—1858), Sanktpēterburga (1859—1867) un Maskava (1867—1891). Zinātniskā izdevumā darbi nodrukāti oriģinālvalodā - latviešu, vācu un krievu, ar latvisko tulkojumu citvalodās tapušajām vēstulēm. Grāmatu noslēdz kopsavilkums vācu, krievu un angļu valodā un personu, vietu, priekšmetu u.c. rādītāji.

Jūrniecība

Valdemāra sabiedriski politiskās darbības pamats bija jūrniecība, un visvairāk vēstuļu — 135 — viņš no 1868. līdz 1891. gadam adresējis savam domubiedram kapteinim un Ainažu jūrskolas vadītājam Kristiānam Dālam (1839—1904).

Jau 1860. gadā Valdemārs formulēja sava veida programmu kuģniecības attīstībai Baltijas piekrastē savam patronam, ķeizara Nikolaja I dēlam, Krievijas Jūrlietu ministrijas vadītājam, ģenerāladmirālim Konstantīnam Nikolajevičam (1827—1892). Baltijas jūras piekrasti no Somu jūras līča līdz pat Prūsijas robežām Valdemārs uzskatīja par labāku vietu ostu attīstībai: šī zeme «dabisko apstākļu dēļ ir kā radīta tam, lai nākotnē te milzīgos apjomos varētu nodarboties ar (..) Krievijas jūras tirdzniecību». Latviešiem un igauņiem ir labas dotības jūrniecībā, taču viņi nevarēs konkurēt ar plaši izglītotajiem rietumu kaimiņiem, ja Latvijā un Igaunijā nebūs daudz labu un lētu mācību iestāžu. Tāpēc īpašs Valdemāra rūpju objekts bija pirmā 1864. gadā Ainažos nodibinātā jūrskola, kā arī jaunu kuģu būve latviešu un igauņu zvejnieku ciemos.

1885. gada 13. martā viņš jau gandarīts varēja rakstīt Dālam, ka Ainažos ir pierakstīti 83 burukuģi, Ventspilī — 68 burukuģi un 7 tvaikoņi, Liepājā — 18 burukuģi un 2 tvaikoņi utt.

Valdemārs rosmīgi piedalījās pirmo latviešu kuģniecības akciju sabiedrību izveidošanā un darbā. Pie viņa nopelniem pieder arī pirmās jūras terminu vārdnīcas izdošana, rūpes par Ziemeļu jūras ceļa attīstību, inspekcijas braucieni uz jūrām, kuras apskaloja Krieviju, un pētniecības ceļojumi uz vairākām Skandināvijas un Rietumeiropas valstīm.

Valdemāra darbība jūrniecības laukā vainagojās ar Krievijas tirdzniecības kuģniecības veicināšanas biedrības nodibināšanu 1873. gadā. Viņš kļuva par šīs organizācijas faktisko vadītāju un tās žurnāla redaktoru.

Krišjānis Valdemārs un «Pēterburgas Avīzes» (1862—1865)

Pēterburgas Avīzes dibinātājs un viens no vadītājiem, ielika stingrus pamatus latviešu nacionālajai žurnālistikai un publicistikai.

Par laikraksta darbību viņš rakstīja dažādām valsts institūcijām un privātpersonām, it īpaši Avīžu vajāšanas laikā. Atbildot uz Baltijas ģenerālgubernatora V. H. fon Līvena sūdzību par laikraksta kaitīgo virzienu, viņš 1862. gada 10. oktobrī paskaidrojumā Sanktpēterburgas cenzūras komitejai noraidīja visus apvainojumus un norādīja, ka «jaunā avīze iemantojusi vispārēju uzticību», ka redakcija saņem milzums vēstuļu. Laikrakstam jau ir ap 4000 abonentu, jo tas ir daudz labāks un lietderīgāks par abām līdz šim izdotajām latviešu avīzēm (Latviešu Avīzes un Mājas Viesis).

Būdams labs diplomāts, 1865. gada aprīļa sākumā Valdemārs rakstīja Krievijas žandarmērijas štāba priekšniekam N. Mezencevam, ka viņa avīze ir "pati piesardzīgākā visā Krievijā", bet, neraugoties uz to, ir pakļauta "visā Krievijā smagākajai cenzūrai", ka viņam nācies aizstāvēties jau pret 10-15 sūdzībām, kuru autoriem, daudziem vācu muižniecības un garīdzniecības pārstāvjiem inteliģentā tonī ieturētā latviešu avīze liekas "nīstama un visādi apkarojama"

Devums

Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem. Savos rakstos K. Valdemārs uzstājās pret vācbaltiešu muižnieku privilēģijām Baltijas guberņās, ierosināja vairākas pārvaldes reformas. Aicināja latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt savu nacionālo pašapziņu un kultūru, sekmējot sabiedrisko kustību, kas vēlāk ieguva Pirmās atmodas nosaukumu. Daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un tās nozīmes apzināšanai. Sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu, panācis vairāku praktisku, jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu.

K. Valdemārs tiek uzskatīts par Jaunlatviešu kustības aizsācēju un tās galveno ideologu. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas, kopā ar saviem sekotājiem (Krišjāni Baronu, Frici Brīvzemnieku) izveidojis latviešu Dainu skapi, kurā ir 268 815 dainas.

Literatūra

Āronu Matīss. Krišjānis Valdemārs savā dzīvē un darbā. Jelgava, 1892;

Līgotņu Jēkabs. Krišjānis Valdemārs. Rīga, 1923;

Birkerts A. "Kr. Valdemars un vina centieni", Rīga, 1925;

K. Valdemārs. Raksti, (t.) 1-2, Rīga, 1936-37. Sastādītājs E.Ķiploks;

Niedre J. "Krišjānis Valdemārs", rakstu krājumā: "Latviešu literatūra", (t.) 2, Rīga, 1953;

Jakovļeva M., Kvaskova V., Pētersone P., Pijola S., Zelče V. (sast.), Zelče V. (zin. red.). "Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste: Divos sējumos". Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1997. 1. sēj.: Krišjāņa Valdemāra vēstules. Rīga, 1997.

Piemiņa

Krišjāņa Valdemāra vārdā nosauktas daudzas ielas un pilsēta. Valdemārpilī plāno izveidot Krišjānim Valdemāram veltītu muzeju.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krišjānis Valdemārs.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Pārsla Pētersone, Vita Zelče. Luīzes Valdemāres dzīvesstāsts – Krišjāņa Valdemāra biogrāfijas papilddaļa. // Latvijas Arhīvi. 2007. Nr.4.