Vēžveidīgie

Vēžveidīgie (Crustacea) ir posmkāju tipa apakštips. Vairākums vēžveidīgo dzīvo brīvi ūdenī, daļa pārgājusi uz parazītisku dzīves veidu (karputis, daudzi airkāji), daži mīt mitrās vietās uz sauszemes (mitrenes). Pasaulē ir ap 55 000 sugu, Latvijā virs 240 sugām.

Vēžveidīgie Crustacea (Brünnich, 1772)
Platspīļu vēzis (Astacus astacus)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Apakštips	Vēžveidīgie (Crustacea)
Iedalījums
Remipēdijas (Remipedia) Cefalokarīdas (Cephalocarida) Žaunkājvēži (Branchiopoda) Gliemeņvēži (Ostracoda) Žokļkājvēži (Maxillopoda) Augstākie vēži (Malacostraca)
Vēžveidīgie Vikikrātuvē

Vēžveidgo uzbūve

Ārējā morfoloģija

Vēžveidīgajiem ir 2 pāri taustekļu un 3 pāri mutes orgānu. Pie visiem ķermeņa posmiem var būt ekstremitātes. Ķermenis posmains. Atbilstoši ķermeņa posmiem arī ārējais hitīna skelets dalīts posmos jeb segmentos. Katram posmam primāri l pāris ekstremitāšu. Abos ķermeņa galos l posms bez ekstremitātēm. Priekšējais posms jeb akrons vienmēr saaudzis ar nākamajiem galvas posmiem un nav atšķirams. Pakaļējais posms jeb telsons parasti labi attīstīts, zemākajiem vēžiem ar dakšiņu (furca). Pārējos ķermeņa posmus apvieno 3 nodalījumos — galvā, krūtīs un vēderā. Galva (cephalon) sastāv no 5 posmiem. Bieži ar galvu saaug 1 vai vairāki nākamie posmi un izveido galvkrūtis (cephatothorax). No galvas aizmugurējās malas bieži izaug ādas kroka (carapax), kas vairāk vai mazāk sedz ķermeni no augšas un sāniem (Notostraca vairogs, ūdensblusu un gliemeņvēžu čaula, dažu augstāko vēžu vairāk vai mazāk pārkaļķotā krūšu bruņa). Zemākajiem vēžiem krūšu un vēdera posmu skaits dažāds; augstāko vēžu krūtis sastāv no 8, bet vēders no 6 posmiem. Pirmais ekstremitāšu pāris — antenulas jeb pirmie taustekļi var būt visai dažādi izveidotas un izpildīt dažādas funkcijas. Augstāko vēžu antenula sastāv no mazposmaina kāta (pedunculus) un daudzposmainas vicas (flagellum), pie pēdējās bieži ir papildvica (flagellavi accessorium). Pārējās ekstremitātes izveidotas pēc vienota plāna kā šķeltkājas, kas sekundāri var ļoti pārveidoties. Šķeltkājas pamattipam uz vienposmainas līdz trīsposmainas pamatdaļas — protopodita ir divposmaini zari: iekšējais — endopodits un ārējais — eksopodits. Protopodita gala posmu sauc par bazipoditu. Augstāko vēžu krūšu kāju endopodits tipiskā gadījumā sastāv no 5 posmiem: ischium, merus, corpus, propodus jeb metacarpus un, dactylus. Krūšu kājas gals reizēm pārveidots tvērējorganā — spīlēs (chela), ko veido mazkustīgais dactylus un propodus izaugums. Par neīstām spīlēm (subchela) runā tad, ja attiecīga propodus izauguma nav un dactylus ir ļoti kustīgs (līdz 180°). Pie šķeltkājām pieder vispirms 4 nākamie galvas ekstremitāšu pāri, kas atrodas pie 2.—5. posma. Uz 2. posma ir antenas jeb otrie taustekļi, pie 3.—5. posma mutes orgāni: augšžokļi (mandibulae), pirmie apakšžokļi (maxillulae), otrie apakšžokļi (maxillae). Seko krūškājas jeb torakopodi un vēderkājas jeb pleopodi. Ja pirmie 3 krūškāju pāri (galvenokārt augstākajiem vēžiem) pārveidojušies un noder barības iegūšanai vai apstrādāšanai, tad tās sauc par žokļkājām (gnathopoda, maxillipedes). Krūškājas, kas atrodas aiz žokļkājām, noder galvenokārt kustībām, un tās sauc par ejkājām, peldkājām vai pereiopodiem. Vēderkāju pēdējie pāri reizēm atšķiras no iepriekšējiem, un tad tās sauc par lēcējkājām jeb uropodiem. Lēcējkājām atbilstošo vēdera nodalījumu sauc par urosomu pretstatā pirmajiem vēdera posmiem jeb metasomai.

Elpošana

Vairākumam vēžveidīgo elpojamie orgāni ir žaunas, kas atrodas vai nu uz krūšu kāju pamata, vai ķermeņa sānos (daudziem augstākajiem vēžiem), vai arī uz vēdera kājām (mutkājiem — Stomatopoda). Vienkāršākajiem vēžveidīgajiem speciālu elpojamo orgānu nav. Tie elpo ar visu ķermeņa virsmu, kuru klāj plāns apvalks. Šādā veidā elpo galvenokārt sīkie vēžveidīgie (piemēram, airkāji — Copepoda).

Vairošanās un attīstība

Vēžveidīgo kāpurs — nauplijs

Vēžveidīgie ar nedaudziem izņēmumiem (Cirripedia, Rhizocephala) ir šķirtdzimumu dzīvnieki. Vēžveidīgo olu drostalošanās ir atšķirīga: zemāko vēžu grupā plaši izplatīta ir pilnīgā drostalošanās; augstākajiem vēžiem pārsvarā ir virspusējā drostalošanās. Postembrionālā attīstība var būt vienkārša vai salikta. Sākotnēji vēžveidīgie attīstās ar pārvēršanos. Vēžveidīgo kāpurs — nauplijs (nauplius) — ir olveida, nesegmentēts, ar trim pāriem ekstremitāšu, kas atbilst pieaugušā īpatņa trim priekšējiem galvas ekstremitāšu pāriem. Parādoties aiz mandibulām ekstremitāšu aizmetņiem, sākas nākamā fāze, t. i., metanauplija fāze. Kāpura attīstība ir sarežģīta, bet dažos gadījumos kāpura var arī pavisam nebūt. Tad no olas iznāk pieaugušajam visai līdzīgs īpatnis (epimorfoze — tiešā attīstība). Epimorfoze augstākajiem vēžiem ir plaši izplatīta.

Saimnieciskā nozīme

Vēžveidīgo nozīme dabā ir ārkārtīgi liela. Vissīkākie vēžveidīgie, pirmām kārtām zarūsaiņi un airkāji, kā, piemēram, Calanus, ir ļoti svarīga sastāvdaļa gan planktonā, gan arī bentosa faunā. Savairojušies neskaitāmā vairumā saldūdens baseinos, šie sīkie vēži kopā ar kukaiņu kāpuriem ir zivju galvenā barība. Sevišķi nozīmīgi ir planktoniskie zarūsaiņi — daudzu vērtīgu rūpniecisko zivju barība. Pastāvīgi planktona patērētāji ir pelaģiskās zivis, kā arī piekrastes zonas un bentisko zivju mazuļi. Tikpat nozīmīgi zivju barībā kā zarūsaiņi ir augstākie vēžveidīgie, kas pieder pie sānpeldu jeb amfipodu un šķeltkāju jeb mizīdu kārtām. Šķeltkāji salasās milzīgos baros, apklādami no vienas vietas visu ūdens virsmu, kas tad izskatās balta kā piens. Šādās masās tie ir parasta barība citiem dzīvniekiem, it sevišķi vaļveidīgajiem, kas tos norij milzīgā daudzumā (vaļa zarnu traktā atrod vairākas tonnas šo sīko vēžu). Lielos vēžveidīgos — desmitkājus izmanto pārtikā arī cilvēks. Krievijā plaši pazīstami konservi, kurus izgatavo no milzu Kamčatkas krabja — Paralithodes camtschaticus, kas pieder pie vēžiem ar vidēji garu asti. Konserviem izmanto garās ejkājas un spīles. Rietumeiropā, sevišķi Norvēģijā un Anglijā, tāda pati nozīme ir omāram — Homarus gammarus un langustam — Palinurus vutgaris, kurus ne vien rūpnieciski zvejo, bet arī audzē. Garneles — Crangon un Pandalus arī ir rūpnieciski objekti. Kontinentālajos ūdeņos gandrīz visās pasaules daļās iegūst pārtikai noderīgos upes vēžus Astacus. Savukārt, saimnieciski kaitīgs ir Ķīnas cimdiņkrabis (Eriocheir sinensis), kas Eiropā ievazāts no Tālajiem Austrumiem. Tas erodē upju krastus, plosa tīklus un ēd zivis.

Klasifikācija

Vēžveidīgos iedala 6 klasēs. Latvijā ir pārstāvētas 4 klases ar apm. 240 sugām.

Apakštips Vēžveidīgie (Crustacea)

• klase Remipēdijas (Remipedia)
• klase Cefalokarīdas (Cephalocarida)
• klase Žaunkājvēži (Branchiopoda)
• klase Gliemeņvēži (Ostracoda)
• klase Žokļkājvēži (Maxillopoda)
• klase Augstākie vēži (Malacostraca)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vēžveidīgie.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Latvijas vēžveidīgie Arhivēts 2012. gada 9. decembrī, Wayback Machine vietnē.