Vikipēdija

Desmitkājvēži

Desmitkājvēži, desmitkāji (Decapoda) ir īsto augstāko vēžu (Malacostraca) kārta. Starp augstākajiem vēžiem desmitkāji kā morfoloģiski, tā bioloģiski ir visdaudzveidīgākā kārta. Desmitkāju kārtā ir apmēram 15 000 sugu, kas iedalītas apmēram 2700 ģintīs. Kārtā ir apmēram 3300 fosilās sugas. Gandrīz puse no visām sugām ir krabji. Nākamās lielākās grupas ir garneles ar apmēram 3000 sugām un anomuras ar 2500 sugām.[1] Senākā desmitkājvēža fosilija ir devona laika fosilija — Palaeopalaemon.[2]

Desmitkājvēži
Decapoda (Latreille, 1802)
Šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus)
Šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
ApakštipsVēžveidīgie (Crustacea)
KlaseAugstākie vēži (Malacostraca)
ApakšklaseĪstie augstākie vēži (Eumalacostraca)
VirskārtaEikarīdi (Eucarida)
KārtaDesmitkājvēži (Decapoda)
Iedalījums
Desmitkājvēži Vikikrātuvē

Latvijā

labot šo sadaļu

Latvijā ir sastopamas 8—9 sugas: platspīļu upesvēzis (Astacus astacus), šaurspīļu upesvēzis (Astacus leptodactylus), Amerikas signālvēzis (Pacifastacus leniusculus), dzeloņvaigu vēzis (Orconectes limosus), piekrastes peldkrabis (Carcinus maenas), Ķīnas krabis (Eriocheir sinensis), parastā garnele (Palaemon adspersus), smilšu garnele (Crangon crangon)[3] un Eiropas akmeņu garnele (Palaemon elegans).[4] Lai arī Eiropas akmeņu garnele ir novērota Baltijas jūrā, iespējams, ka pie Latvijas krastiem tā nemājo.

Morfoloģija

labot šo sadaļu
 
Smilšu garnele (Crangon crangon)

Galvenā raksturojošā īpatnība ir krūšu uzbūve, ar kurām ir saaudzis galvkrūšu vairogs. Sānu kroka — branhiostegīts, ko veido galvkrūšu vairogs, sedz žaunu dobumu un žaunas; ūdens straumi, kas apskalo žaunas, rada un virza otra apakšžokļu pāra eksopodīts (skafognatīts). Astoņi krūšu kāju pāri diferencējušies trijos divzarainu žokļkāju pāros un piecos ejkāju pāros, kas ar retiem izņēmumiem ir vienzaraini; pirmais ejkāju pāris pārveidojies spīlēs. Ķermeņa pakaļgalā atrodas astes spura, ko veido anālais segments kopā ar sesto vēdera kāju pāri; divi pirmie vēdera kāju pāri tēviņam ir dzimumorgāni.

Desmitkāji pārvietojas peldot un rāpojot, tādēļ tos iedala divās grupās: peldvēžos un rāpotājvēžos. Kādreiz šīs grupas bija desmitkāju apakškārtas. Bet mūsdienās apakškārtu iedalījums mainīts, balstoties uz ģenētiskajiem pētījumiem.[5]

 
Aklais omārs — Polycheles sculptus
 
Aksīds — Axius serratus
 
Karaliskais krabis — Lithodes santolla
 
Boksergarnele - svītrainā koraļļgarnele (Stenopus hispidus)
 
Bezspīļu omārs — Vidusjūras bezspīļu omārs (Scyllarides latus)
 
Dūņu omārs — Upogebia deltaura
 
Garnele — Lysmata debelius
 
Glifeīda — Neoglyphea inopinata
 
Krabis — Liocarcinus depurator
 
Baltspīļu vēzis (Austropotamobius pallipes)
 
Eiropas omārs (Homarus gammarus)

Peldošos desmitkājus raksturo no sāniem saplacināts ķermenis un pieres dzelknis (rostrum), liels zvīņveida antenu eksopodīts, garas un tievas krūšu kājas jeb ejkājas, labi attīstītas vēdera peldkājas. Šādas pazīmes ir, piemēram, smilšu garnelei (Crangon crangon). Rāpojošajiem desmitkājiem, piemēram, upes vēzim, turpretim ir dorsoventrāli saplacināts ķermenis un pieres dzelknis, relatīvi vājāk attīstīts antenu eksopodīts, īsākas un resnākas krūšu kājas un vāji attīstīts vēders.

Starp rāpojošajiem vēderkājiem izšķir garastes vēžus (Macrura), kuriem vēders nav zaudējis lokomotoro funkciju un ir spēcīgi attīstīts, ar labi izveidotu astes spuru, mīkstastes vēžus — vientuļniekvēžus (Anomura), ko raksturo mīksts vēders, vēdera un ekstremitāšu nepilnīga attīstība un asimetrija un bieži vien sestā ekstremitāšu pāra pilnīgs trūkums: vēdera mīkstums un asimetrija saistīti ar instinktu slēpt vēderu moluska gliemežnīcā.

Īsastes vēži jeb krabji (Branchyura) izceļas ar ekstrēmi īsu, saplacinātu un paplašinātu vēderu, bieži ar samazinātu segmentu skaitu tēviņiem. Vēders paliekts zem platā krūšu nodalījuma. Mātītes zem tā paslēpj olas, kuras piestiprina pie vēdera kājām, tādēļ vēders ir ļoti plats un tik cieši nepieguļ pie krūšu apakšējās virsmas.

Attīstība

labot šo sadaļu

Desmitkāji postembrionālajā attīstībā iziet metamorfozi, kas var būt ļoti sarežģīta. Vissaliktākā tā ir peldošajiem desmitkājiem. Tā, piemēram, penejs — Penaeus iziet visas desmitkāju kāpuru fāzes — nauplija, metanauplija, protozoejas, zoejas un mizisa fāzi. Visraksturīgākā ir zoejas fāze, kurā par lokomotoriem orgāniem ir trīs pirmie krūšu kāju pāri, kas pieaugušam vēzim pārvēršas par žokļkājām. Pēc zoejas fāzes seko mizisa fāze ar labi attīstītām divzarainām krūšu kājām.

Izplatība

labot šo sadaļu

Lielais vairums desmitkāju apdzīvo jūru. Vieni no tiem sastopami tikai atklātajā jūrā; pie tiem pieder daļa peldošo vēžu. Citi uzturas jūras piekrastes joslā. Desmitkāju mazākā daļa apdzīvo saldūdeņus: tā ir upes vēžu grupa, kas, atskaitot nedaudzas sugas, kuras piemērojušās iesāļiem ūdeņiem un sastopamas okeānu upju grīvās, dzīvo tikai saldūdenī.

Sistemātika

labot šo sadaļu

Desmitkājvēžu kārta (Decapoda)

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «A classification of living and fossil genera of decapod crustaceans». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. jūnijā. Skatīts: 2012. gada 18. martā.
  2. ↑ «Fossil record and evolution». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. februārī. Skatīts: 2012. gada 18. martā.
  3. ↑ «Desmitkājvēži (Decapoda)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. decembrī. Skatīts: 2012. gada 18. martā.
  4. ↑ «Introduction to large crustaceans (decapods)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 27. janvārī. Skatīts: 2012. gada 18. martā.
  5. ↑ Burkenroad, M. D. (1963). "The evolution of the Eucarida (Crustacea, Eumalacostraca), in relation to the fossil record". Tulane Studies in Geology 2 (1): 1–17.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Desmitkājvēži
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Desmitkājvēži&oldid=4134816"