Baltmugurdzenis
Baltmugurdzenis (Dendrocopos leucotos) ir dzilnu dzimtas (Picidae) putnu suga. Izdala 12 pasugas.[1] Tas sastopams Eiropas un Āzijas mērenās joslas mežu zonā.
| Baltmugurdzenis Dendrocopos leucotos (Bechstein, 1802) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Dzilnveidīgie (Piciformes) |
| Dzimta | Dzilnu dzimta (Picidae) |
| Apakšdzimta | Dzilnu apakšdzimta (Picinae) |
| Ģints | Raibie dzeņi (Dendrocopos) |
| Suga | Baltmugurdzenis (Dendrocopos leucotos) |
| Izplatība | |
 | |
 Baltmugurdzenis Vikikrātuvē | |
Izplatība labot šo sadaļu
Eiropas lielākajā daļā baltmugurdzenis izplatīts samērā reti un nevienmērīgi, populācijas izkaisītas galvenokārt kalnu rajonos: Pirenejos, Alpos, Karpatos un Balkānos. Pat Skandināvijas pussalā šī suga galvenokārt sastopama Norvēģijā, bet Zviedrijā un Somijā ligzdo tikai daži desmiti pāru.
Plašākais vienlaidus areāls aizsākas Austrumeiropā no Baltijas valstīm, Baltkrievijas un Ukrainas, austrumu virzienā turpinās tālāk Krievijā pāri Sibīrijas centrālajai un dienvidu daļai līdz Tālajiem Austrumiem, sasniedzot Kamčatku, Sahalīnu, Japānu, Koreju un Ķīnas ziemeļaustrumus. Dažas nelielas, izolētas populācijas mājo Ķīnas vidienē, austrumos un Taivānā. Ārpus Eiropas baltmugurdzenis sastopams arī Turcijas ziemeļos un Aizkaukāzā.[2]
Latvijā labot šo sadaļu
Baltmugurdzenis Latvijā ir diezgan parasts ligzdotājs un nometnieks. Sastopams galvenokārt mitros lapu koku un jauktu koku mežos. Latvijā mājo nominālpasuga Dendrocopos leucotos leucotos.[2]
Izskats labot šo sadaļu
Baltmugurdzenis ir lielākais no raibajiem dzeņiem, tam ir izteikti lielāka galva un knābis.[3] Sugai piemīt dzimumu dimorfisms: mātītes ir nedaudz mazākas nekā tēviņi, kā arī apspalvojums abiem dzimumiem nedaudz atšķiras. Ķermeņa garums ir 24—28 cm, spārnu plētums 38—40 cm, svars 92—158 g.[3][4][5]
Apspalvojums līdzīgs dižraibajam dzenim. Tēviņam ir koši sarkana galvas virsa, mātītei melna. Tēviņš ir ne tikai lielāks, bet arī knābis tēviņam ir masīvāks un lielāks. Acis sarkanbrūnas vai sarkanas. Seja balta ar melnām svītrām, kas ieskauj vaigus un atgādina ūsas. Arī kakls ir balts, tikai kakla aizmugurē vertikāla, melna josla. Vēders balts ar tumšām garenvirziena svītriņām. Zemaste sārta. Mugura un spārni melni ar baltām škērsvirziena joslām. Knābis un kājas tumši pelēkas.
Jaunie putni līdzīgi pieaugušajiem, tikai melnā apspalvojuma vietā ir tumši brūns vai pelēks, krāsu kontrasti nav tik izteikti. Abiem dzimumiem, kad putni ir jauni, ir sarkana galvas virsa, bet sarkanais tonis nav tik piesātināts un košs kā pieaugušam tēviņam.[3]
Uzvedība labot šo sadaļu
Baltmugurdzenis ir nometnieks un ziemo ligzdošanas areālā.[2] Lielāko dienas daļu tas pavada, meklējot kukaiņus sastrupējušos vai inficētos kokos. No citām dzeņu sugām baltmugurdzenis atšķiras ar loti skaļu bungošanu barības meklēšanas laikā. Turklāt tēviņš bungo skaļāk nekā mātīte. Baltmugurdzeņa bungošana atgādina galda tenisa bumbiņas sišanos pret galdu. Iesākumā bungošana ir ātra un skaļa, pie beigām ritms kļūst lēnāks.[3] Arī savstarpēji baltmugurdzeņi sazinās, izmantojot bungošanu, tādējādi, piemēram, paziņojot par briesmām.[3]
Barība labot šo sadaļu
Baltmugurdzenis galvenokārt barojas ar kokgraužu un zem koka mizas dzīvojošām vabolēm un to kāpuriem. Tā kā tēviņa knābis ir garāks, tas kokā iecērtas dziļāk barības meklējumos, bet mātīte galvenokārt meklē kukaiņus zem koka mizas. Tādēļ tēviņš parasti izvēlas kokus, kuriem gandrīz nav mizas.[3] Baltmugurdzenis barojas arī ar uz koka virsmas esošiem kukaiņiem, kā arī riekstiem, zīlēm, sēklām un ogām.[3]
Ligzdošana labot šo sadaļu
Baltmugurdzenis veido ilgstošus monogāmus pārus, kas paliek kopā daudzus gadus. Partneris tiek mainīts, ja viens no pāra iet bojā. Nav zināms, vai pāris paliek kopā arī ārpus vairošanās sezonas.[3] Ligzdošanas sezona sākas apmēram divas nedēļas ātrāk kā citiem dzeņiem, bet dažādos ģeogrāfiskos areālos tas var būt atšķirīgā laikā.[3][4] Baltmugurdzeņu pāris kopīgi bojāta koka stumbrā izcērt dobumu, kas ir apmēram 7 cm plats un 30 cm dziļš. Tas atrodas 1—20 m augstumā no zemes (visbiežāk bērzā vai apsē[4]). Dējumā ir 3—5 olas. Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki, bet tēviņš ir galvenais mazuļu barotājs. Inkubācijas periods ilgst 10—16 dienas. Naktī parasti perē tēviņš, pa dienu abi vecāki mainās. Jaunie putni izlido apmēram 25—28 dienu vecumā.[3][4][6]
Sistemātika labot šo sadaļu
Baltmugurdzenim ir 12 pasugas:[1]
- D. l. fohkiensis (Buturlin, 1908) — sastopams Ķīnas dienvidaustrumos, Fudzjaņas provinces kalnos;
- D. l. insularis (Gould, 1863) — sastopams Taivānā;
- D. l. leucotos (Bechstein, 1802) — nominālpasuga, sastopama plašā areālā, sākot ar Eiropu un beidzot ar Sibīrijas dienvidaustrumiem un Ķīnas ziemeļaustrumiem;
- D. l. lilfordi (Sharpe & Dresser, 1871) — sastopams Dienvideiropā, no Pirenejiem pāri Tuvajiem Austrumiem līdz Kaukāzam un Aizkaukāzam;
- D. l. namiyei (Stejneger, 1886) — sastopams Japānas salās (Honsju dienvidos, Kjusju, Šikoku);
- D. l. owstoni (Ogawa, 1905) — sastopams Japānas Rjūkjū salu ziemeļos;
- D. l. quelpartensis (Kuroda & Mori, 1918) — sastopams Dienvidkorejas Čedžudo salā;
- D. l. stejnegeri (Kuroda, 1921) — sastopams Honsju ziemeļos;
- D. l. subcirris (Stejneger, 1886) — sastopams Hokaido, Japānas ziemeļos;
- D. l. takahashii (Kuroda & Mori, 1920) — sastopams Ullindo salā, Dienvidkorejas dienvidos;
- D. l. tangi (Cheng, 1956) — sastopams Sičuaņas provincē, Ķīnā;
- D. l. uralensis (Malherbe, 1860) — sastopams no Urālu rietumiem līdz Baikāla ezeram.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Woodpeckers, 2020
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Ornitofaunistika: Baltmugurdzenis Dendrocopos leucotos». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. maijā. Skatīts: 2017. gada 17. maijā. Arhivēts 2017. gada 30. maijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 ADW: Dendrocopos leucotos
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Nature Gate: White-backed Woodpecker
- ↑ Alive: White-backed Woodpecker (Dendrocopos leucotos)
- ↑ «Planet of Birds: White-backed Woodpecker (Dendrocopos leucotos)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. janvārī. Skatīts: 2017. gada 22. maijā.