Leduslācis

Leduslācis, baltais lācis jeb polārlācis (Ursus maritimus) ir lāču dzimtas (Ursidae) plēsīgo dzīvnieku suga. Līdzās kadjakas lācim (Ursus arctos middendorffi) tas ir lielākais sauszemes plēsējs. Lai arī tas ir tuvs brūnā lāča (Ursus arctos) radinieks, leduslācis apdzīvo šauru ekoloģisko nišu, nelielas teritorijas ziemeļu polārajā apgabalā. Leduslācis ir piemērojies skarbam, aukstam klimatam un zemām temperatūrām, tas var pārvietoties pa sniegu, ledu, peldēt aukstā ūdenī un medīt roņus gan uz sauszemes, gan jūrā no ledus.

Leduslācis Ursus maritimus (Phipps, 1774)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Dzimta	Lāču dzimta (Ursidae)
Ģints	Lāči (Ursus)
Suga	Leduslācis (U. maritimus)
Sinonīmi
Ursus eogroenlandicus Ursus groenlandicus Ursus jenaensis Ursus labradorensis Ursus marinus Ursus polaris Ursus spitzbergensis Ursus ungavensis
Izplatība
Leduslācis Vikikrātuvē

Klimata izmaiņu dēļ sugas izdzīvošana varētu būt apdraudēta. Tos ir grūti uzskaitīt, jo migrē lielos attālumos, pat izmantojot peldošus ledus gabalus, tomēr zinātnieki uzskata, ka šobrīd pasaulē varētu būt 20 000—25 000 leduslāču, kas sadalās 19 populācijās. Leduslāči dzīvo Grenlandē (Dānija), Svalbārā (Norvēģija), Aļaskā (ASV), Kanādas un Krievijas pašos ziemeļos. Visas piecas valstis 1973. gadā ir vienojušās par leduslāču aizsardzību, izpēti un sadarbību šajās jomās.

Evolūcija

Leduslācis ir lieliski piemērots arktiskajam klimatam, pat tā pēdas ir apaugušas ar biezu vilnu

Pēc zinātnieku domām lāču dzimta (Ursidae) atdalījās no plēsēju kārtas (Carnivora) pirms 38 miljoniem gadu. Apakšdzimta Ursinae izdalījās pirms 4,4 miljoniem gadu, bet fosiliju un DNS pētījumi liecina, ka leduslācis no brūnā lāča ir atdalījies apmēram pirms 200 000 gadiem pleistocēnā.

Leduslācis un brūnais lācis savā starpā var pāroties un veidot vairoties spējīgus pēcnācējus. Pirmais dokumentētais gadījums savvaļā ir noticis 2006. gadā Kanādā, kur amerikāņu mednieks nošāva leduslāci, taču pēc rūpīgākas izpētes tas izrādījās leduslācenes un grizlilāča pēcnācējs.

Izskats

Leduslācis ir divas reizes lielāks nekā lauva vai tīģeris

Leduslācis peld ar ātrumu aptuveni 12 km/h

Leduslācis ir lielākais plēsējs, kas dzīvo uz sauszemes. Tas ir divas reizes lielāks nekā Sibīrijas tīģeris. Tam augumā līdzinās vienīgi Kadjakas lācis, kas dzīvo Aļaskā. Pieauguši leduslāču tēviņi sasniedz vidēji 2,40—2,60 metru garumu, atsevišķos gadījumos pat 3,40 metrus; augstums skaustā var sasniegt 1,60 metrus. Tā masa var būt starp 300 un 800 kg (vidēji 420—500 kg). Mātītēm ķermeņa garums parasti ir mazāks nekā tēviņiem, 1,90—2,10 metri, atsevišķos gadījumos sasniedzot 2,50 metrus; bet masa 150—300 kg. Ķermeņa masa lielā mērā ir atkarīga no dzīvnieka barošanās apstākļiem: vasarā izbadējušies lāči var svērt ievērojami mazāk nekā ziemā — roņu medību laikā, kā arī grūsna mātīte var svērt līdz 500 kg. Svarīgas ir arī reģionālas atšķirības. Mazākie dzīvnieki mīt Špicbergenā, bet lielākie Beringa šauruma tuvumā. Lielākais datētais leduslācis ir svēris 1002 kg, tas ticis nomedīts Aļaskā 1960. gadā.

Salīdzinot ar leduslāča tuvāko radinieku brūno lāci, tā ķermenis ir garāks, slaidāks, galvaskausa forma garāka, arī purns garāks. Kājas ir masīvas, ausis mazas un aste īsa (7—13 cm). Pēdas ir ļoti lielas, platas, lai vienmērīgāk izdalītu lāča lielo svaru, ejot pa sniegu un ledu, un peldot lāča vēziens ūdenī būtu spēcīgāks. Pieauguša lāča pēda var sasniegt 36 cm garumu. Pēdas ir apaugušas ar īsu, biezu vilnu, kas pasargā no apsalšanas. Leduslāča nagi ir īsāki un masīvāki kā brūnajam lācim. Nagus izmanto, lai uzvilktu uz ledus ļoti smagu medījumu, kā arī ar tiem lācis rok ledu.

Leduslāci no aukstuma pasargā ne tikai baltais, biezais kažoks, bet arī ar tauku slānis, kas sasniedz 10 cm biezumu. Siltums tiek ķermenī tik labi saglabāts, ka infrasarkano staru fotogrāfijās leduslācis uz ledus ir gandrīz neredzams. Toties tā termoregulācija nespēj lāci pietiekami atvēsināt, ja gaisa temperatūra pārsniedz 10 °C. Leduslāča kažoks ir dubults, tam ir bieza pavilna un garāki akotmati, kas sargā kažoku no mitruma. Kažoka krāsa variē no baltas līdz gaiši brūnai, lai gan īstenībā akotmati ir caurspīdīgi. Tās garums ir apmēram 5—15 cm. Leduslāča kažoks mainās lēni, laikā no maija līdz augustam, tas nekad nav tumšs kā citiem arktiskajiem dzīvniekiem. Kādreiz pastāvēja uzskats, ka lāča caurspīdīgais apmatojums novada saules gaismu un siltumu līdz ādai, tomēr nesenie pētījumi šo teoriju ir atzinuši par kļūdainu.

Lācim kļūstot vecākam, tā baltais kažoks sāk dzeltēt. Nebrīvē siltos un mitros apstākļos akotmati var iegūt pelēku vai zaļganu toni, kas liecina, ka kažokā ir iemitinājušās un vairojas aļģes. Tēviņiem uz priekškājām ir izteikti garš apmatojums, kura garums pieaug, lācim kļūstot vecākam. Tas pārstāj augt, kad lācis sasniedz 14 gadu vecumu. Leduslāča priekškāju mati tiek salīdzināti ar lauvu galvas krēpēm, uzskata, ka tas ir svarīgs elements mātītes savaldzināšanai.

Leduslācim ir ļoti laba oža, tas spēj saost roni jau no 1 km attāluma un līdz 1 m zem sniega. Tā dzirdi var salīdzināt ar cilvēka dzirdi, kā arī leduslācis ļoti labi redz tālumā. Tas ir ļoti labs peldētājs, redzēts peldam okeānā 320 km attālumā no jebkāda ledus vai sauszemes. Ķermeņa tauki sargā lāci no atdzišanas un priekškājas ir spēcīgi airi. Tas peld ar ātrumu apmēram 10—12 km/h, uz sauszemes lācis ir lēnāks, tā iešanas ātrums 5,5 km/h.

Ieradumi

Leduslācis ir atkarīgs no ledus segas, no kuras tas medī roņus

Divi leduslāču tēviņi spēlējas

Lielāko daļu dzīves leduslācis pavada virs jūras, pārvietojoties pa ledu vai uzturoties uz robežas starp ledu un ūdeni, lai medītu roņus, kas ir tā galvenā barība. Mainoties sezonai, arī ledus platības mainās. Tā kā roņi seko ledum, tad arī lācis seko ledum. Ir leduslāču apdzīvotas teritorijas, kurās vasaras laikā ledus izkūst pilnībā, piemēram, Hudzona līcī un Džeimsa līcī, tādējādi leduslāči nonāk krastā un vairākus mēnešus gaida jūru aizsalstam. Toties Čukču jūrā lāči seko ledum ziemeļu virzienā, sasniedzot okeāna ledus vāka galējo ziemeļu robežu.

Atšķirībā no brūnajiem un melnajiem lāčiem, leduslāči nedodas ziemas miegā (izņēmums ir grūsnas mātītes). Tie ir aktīvi visu gadu. Toties leduslācis spēj ilgstoši gavēt, neēšana var sasniegt vairākus mēnešus vasaras beigās un rudens sākumā, kad jūrā nav ledus un lāči nevar medīt roņus. Tā kā leduslācis migrē, tas nav teritoriāls. Leduslāči reti savā starpā kaujas, lai arī ir agresīvi plēsēji. Paēdis leduslācis reti uzbrūk cilvēkam, lai gan ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad leduslācis ir nogalinājis cilvēku un to apēdis.

Lai gan pieauguši leduslāči ir vientuļnieki (neskaitot mātītes ar mazuļiem), satiekoties tie mēdz savā starpā draudzīgi komunicēt, spēlēties, tādējādi pavadot laiku kopā vairākas stundas, pat izguļoties kopā. Zinātnieki ir novērojuši, ka tēviņiem ir izteikti draugi starp citiem tēviņiem. Īpaši rotaļīgi ir jaunie leduslāči, kas spēlēs izmēģina spēka paņēmienus, kas vēlāk pārošanās sezonā noder "īstajās" tēviņu cīņās par mātītes labvēlību.

No visiem lāčiem leduslāči ir visplēsīgākie. Galvenokārt tie medī pogainos roņus (Pusa hispida) un bārdainos roņus (Erignathus barbatus). Arktiskajā biomā dzīvo miljoniem roņu, tie var kļūt par leduslāča upuri brīdī, kad kādā āliņģī izbāž degunu, lai ieelpotu vai lai izrāptos uz ledus gabala atpūsties. Leduslācis parasti medī vietā, kur robežojas ūdens, gaiss un ledus. Tas ļoti reti medī roņus uz sauszemes vai atklātā ūdenī.

Leduslācis medījot izmanto savu izcilo ožu, tas saož roņu elpošanas āliņģi, klusu tam pielavās un gaida, kad ronis iznirs elpot. Brīdī, kad ronis tuvojas ūdens virsmai, lācis saož tā elpu. Leduslācis zibenīgi cērt ar priekšķepu ūdenī, uzķerot roni un izvelkot to uz ledus. Lācis savu medījumu nogalina, pārkožot upura galavaskausu. Roņi tiek medīti arī uz ledus, kur tie atpūšas. Leduslācis saož guļošos roņus, pietuvojas tiem apmēram 90 m attālumā un atlikušos metrus lavās rāpus. Ja ronis lāci nepamana, tad tas pierāpo ronim 9—12 m attālumā, tad straujā skrējienā uzbrūk. Trešais medību paņēmiens ir roņu mātes migas atrašana, izrakšana un ronēna nomedīšana.

Barība

Garais leduslāča purns un kakls palīdz uzbrukt ronim elpošanas āliņģī, toties spēcīgās pakaļkājas un krusti notur lāci līdzsvarā uz ledus, kamēr smagais medījums tiek izvilkts no ūdens

Pieaugušie leduslāči lielākoties ēd tikai kalorijām bagāto roņu tauku slāni, toties lācēni pamatā ēd olbaltumvielām bagāto sarkano gaļu. Jaunie lāči, kas vairs nedzīvo kopā ar mātēm, bet to pieredze nav pietiekama, lai sekmīgi paši medītu, apgrauž citu lāču pamestos kaulus, gaļas atliekas. Citu lāču medījuma paliekas tiem kļūst par galveno barības avotu. Bieži jauniem lāčiem, ja to medības ir bijušas veiksmīgas, pusapēstais medījums ir jāatdod citam vecākam un lielākam lācim. Pēc ēšanas lāči sevi nomazgā vai nu ūdenī, vai sniegā.

Leduslācis ir ļoti spēcīgs plēsējs, tas var nogalināt pat pieaugušu valzirgu (Odobenus rosmarus), lai gan to dara reti, jo valzirgs var būt divas reizes smagāks par pašu uzbrucēju. Ir novērots, ka leduslāči medī arī baltvaļus (Delphinapterus leucas). Vaļa augums un smagums ir salīdzināms ar valzirgu. Lielākā daļa sauszemes dzīvnieku spēj aizbēgt no leduslāča, tā kā uz sauszemes lācis ātri nogurst, jo nespēj pietiekami atdzesēties. Arī lielākā daļa jūras dzīvnieku spēj peldot aizbēgt no lāča. Ir reģioni, kuros lāču pamatbarība ir valzirgu mazuļi un mirušu valzirgu vai vaļu tauki, pat iepuvuši.

Vasaras beigās un rudenī, kad ledus ir izkusis, lāči nevar sekmīgi medīt. Šajā laikā tie spēj vairākus mēnešus gavēt un iztikt no savām tauku rezervēm. Ir novērots, ka leduslāči vasaras sezonā medī ziemeļbriežus, putnus, grauzējus, meklē olas, krabjus un garneles. Tie vasarā nedaudz ēd arī ogas, saknes, jūras zāles un citus augus. Tomēr augi un sauszemes dzīvnieki neieņem nozīmīgu vietu lāča diētā, jo leduslācis nespēj uzņemt pietiekami daudz kalorijas ar šiem barības resursiem. Lācis var izdzīvot tikai tad, ja tas barojas ar jūras zīdītāju taukiem.

Vairošanās

Mazuļi mātes iekārtotajā migā

Leduslāča mātīte zīda divus gadus vecu mazuli

Leduslāči pārojas jūrā uz ledus, laikā no aprīļa līdz maijam. Tas ir arī labākais roņu medību laiks. Tēviņš spēj saost ļoti sen atstātas pēdas mātītei, kas meklējas. Mātīte var būt nogājusi jau 100 kilometrus vai vairāk. Atrodot mātīti, tēviņi parasti satiekas ar citiem tēviņiem un starp tiem notiek cīņas par mātītes uzmanību. Cīņas bieži beidzas ar nopietniem savainojumiem un izlauztiem zobiem. Mātīte var sapāroties ar vairākiem tēviņiem un katrs mazulis var piedzimt no cita tēviņa. Pāris parasti paliek kopā kādu nedēļu, vairākas reizes pārojoties.

Lācenei ir raksturīga embrioniskā diapauze un mazuļa embrija attīstība tiek atlikta līdz augustam vai septembrim. Šajā laikā mātīte intensīvi barojas, pieaudzējot savu svaru apmēram par 200 kg vai vairāk, reizēm svaru dubultojot. Kad rudenī viss ledus ir izkusis un roņu medības vairs tikpat kā nav iespējamas, apaugļotā mātīte izrok alu, iekārtojot migu. Alā var iekļūt tikai pa šauru tuneli. Galā var būt viens vai trīs kambari. Ala tiek iekārtota vai nu sniega sanesumā, vai, ja sniega ir maz, izrakta zemē. Lielākā daļa alu atrodas iekšzemē, dažu kilometru attālumā no krasta. Mātītes bieži izmanto vienu un to pašu alu vairākus gadus. Ir gadījumi, kad mātīte alu iekārto uz jūras ledus. Mātīte iekārtojas migā un tur paliek snaužot, ieņemot ziemas miegam līdzīgu stāvokli. Lai arī miegs nav ciešs, tomēr pulss samazinās no 46 reizēm minūtē uz 27. Ķermeņa temperatūra snaudas laikā nesamazinās, kā tas parasti notiek tipiska ziemas miega laikā.

Mazuļi piedzimst laikā starp novembri un februāri. Parasti piedzimst 2 mazuļi. Tie ir akli, ar baltu, siltu, pūkainu kažociņu, to svars ir mazāks par 0,9 kg. Mātīte kopā ar mazuļiem paliek alā līdz februāra vidum. Mazuļi barojas ar mātes trekno pienu. Kad tie ir nedaudz paaugušies, sasniedzot apmēram 10—15 kg, mātīte uzlauž alas ieejas ledu un izved mazuļus pasaulē. Pirmās 12—15 dienas ģimene uzturas alas tuvumā, spēlējoties un mācoties staigāt, tad uzsāk garo ceļu uz jūru, lai atrastu roņus. Ceļojuma laikā mazuļi var novārgt vai kļūt par medījumu vilkiem, lai gan māte ir ļoti agresīva, sargājot savus bērnus. Reizēm mazuļus nogalina leduslāču tēviņi, šim faktam zinātniekiem pagaidām nav skaidrojuma. Aļaskā no novērotajiem leduslāču mazuļiem tikai 42% sasniedz 12 mēnešu vecumu. Pirms 15 gadiem šādu vecumu sasniedza 65% mazuļu. Māte mazuļus zīda ar pienu līdz 2,5 gadiem, tad ģimene šķiras. Pamestie mazuļi kādu laiku vēl turas kopā, kopīgi medījot un ceļojot. Tas var ilgt dažas nedēļas vai mēnesi.

Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 4—5 gadu vecumā, tēviņi — 6 gados, lai gan pastāvot lielajai konkurencei un tēviņu cīņām, tēviņi sāk pāroties tikai 8—10 gadu vecumā. Leduslāči daudz retāk cieš no dažādiem iekšējiem parazītiem un slimībām kā citi savvaļas dzīvnieki. Tomēr tiem mēdz būt ādas slimības. Parasti tie dzīvo līdz 25 gadiem, tomēr ir indivīdi, kas dzīvo ilgāk. Vecākais reģistrētais leduslācis savvaļā ir sasniedzis 32 gadu vecumu, nebrīvē 43 gadus.

Ārējās saites

• Leduslācis
• Baltais lācis
• Leduslācis Knuts parādās publikai^{[novecojusi saite]}
• Rewiew of the Polar Bear
• Polar Bears in a Warming Climate
• Sexual dimorphism of Polar Bear
• Are Polar Bears Left-handed Or Right-handed?
• Wild Life: Polar Bear
• Polar Bears International
• ARKive: Polar bear fact file
• New Knowledge of Polar Bear Status