Vikipēdija

Grizlilācis

Grizlilācis (Ursus arctos horribilis) ir lāču dzimtas (Ursidae) viena no brūno lāču (Ursus arctos) pasugām.

Grizlilācis
Ursus arctos horribilis (Ord, 1815)
Grizlilācis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaLāču dzimta (Ursidae)
ĢintsLāči (Ursus)
SugaBrūnais lācis (Ursus arctos)
PasugaGrizlilācis (Ursus arctos horribilis)
Izplatība

-3 brūnie toņi - teritorija, ko grizlilāči apdzīvoja pēc ledus laikmeta
-2 tumšāk brūnie toņi - teritorija, ko vēsturiski apdzīvoja grizlilāči
-tumši brūnais tonis - teritorija, ko grizlilāči apdzīvo mūsdienās
Grizlilācis Vikikrātuvē

Grizlilācis dzīvo Ziemeļamerikas ziemeļrietumos: Aļaskā un ASV pamatteritorijas ziemeļrietumos, kā Aidaho, Montānas, Vaiomingas un Vašingtonas štatā. Jeloustonas nacionālais parks ir pēdējais dienvidu punkts. Tomēr visvairāk grizlilāču dzīvo Kanādas rietumdaļā. Grizlilācis mūsdienās ir aizsargāts ar likumu gan ASV, gan Kanādā, gan Meksikā, gan Eiropā. Grizlilāču populācija savvaļā šobrīd ir apmēram 60 000 īpatņu. Dzīves ilgums savvaļā ir 20—25 gadi,[1] lai gan reizēm grizli nodzīvo līdz 30 gadiem.

Grizlilāči no pārējiem brūnajiem lāčiem atšķiras ar kažoka matojuma krāsojumu. Katras spalvas gals ir gaišs, gandrīz balts, un lācis izskatās sudrabots, tādēļ grizlilāci mēdz saukt arī par sudrablāci. Un, ja kādai citai pasugai ir līdzīgs matojuma krāsojums, tad mēdz teikt: grizli tipa kažoks. Vārds "grizli" ir cēlis no angļu vārda grizzled (latviešu: nosirmojis), jo kažokam ir šis sudrabaini sirmais tonējums. Naturālists Džordžs Ords (angļu: George Ord) 1815. gadā, dodot lācim zinātnisko nosaukumu, grizzled sajauca ar grisly (latviešu: šaušalīgs) un izvēlējās attiecīgo latīņu vārdu horribilis.[2]

Izskats

labot šo sadaļu
 
Sudrabainais grizlilācis

Grizlilāča tēviņi var sasniegt 450 kg svaru, tomēr tipisks tēviņa svars ir 180–350 kg.[3] Mātītes ir par 38%[4] mazākas un sver 114–160 kg.[5] Ķermeņa augstums skaustā ir apmēram 1 metrs; paceļoties pakaļkājās, lāča augstums ir 2—2,5 metri.[6] Grizlilāči, kas dzīvo pie Jukonas upes, ir par 20% mazāki nekā pārējie grizli.[7]

Grizlilāču kažoku krāsas ir ļoti dažādas atkarībā no reģiona, kurā lāči dzīvo. Grizli var būt gaiši brūni un tumši brūni, sarkanbrūni un pelēki. Kažoks ir ļoti silts, biezs un pasargā lāci no skarbajiem ziemeļu vējiem, mitruma un sniega. Uz skausta tiem ir liela muskuļu kumpa. Šie muskuļi atbalsta priekškāju darbību, kas var būt ļoti spēcīga un jaudīga. Lāči ar priekškājām daudz rok. Arī pakaļkāju muskuļi ir ļoti spēcīgi, grizli bieži ceļas pakaļkājās un pat mēdz iet nelielus attālumus uz divām kājām. Pacēlušies pakaļkājās, lāči pārbauda tuvāko apkārtni. Grizli galva ir liela un apaļa, ar ieliektu profilu. Lai arī lāči ir masīvi un izskatās neveikli, tie var skriet ar ātrumu 56 km/h. Tomēr pa kalnu lejā tie skrien lēnāk nekā kalnā augšā.

Ieradumi

labot šo sadaļu
 
Grizlilācis atpūšas uz bumbas Toronto zoodārzā.

Grizlilāči parasti ir vientuļnieki, bet mēdz pulcēties baros lašu nārsta laikā, kad barojas ar tiem upēs, ezeros un strautos. Ziemā grizlilāči kādā alā, iedobē zem akmeņiem vai kokiem dodas gulēt ziemas miegu. Lai varētu pārlaist ziemu bez barošanās, vasaras laikā grizli pamatīgi uzbarojas, uzkrājot zemādas taukus vairākus simtus kilogramu. Bieži pirms ieiešanas migā uz gulēšanu grizlilāči gaida sniega vētru: tādā veidā lāči nodrošinās, ka alas ieeja tiek aizputināta un noslēpta citiem plēsējiem. Ja reģionā, kurā dzīvo grizlilācis, arī ziemas laikā pietiek ēdamā, tad lāči ziemas miegu neguļ vai gulēšana mijas ar barošanos.

Ziemas migā mātītes dodas agrāk nekā tēviņi, apmēram novembra vidū. Tēviņi ziemas guļā dodas novembra beigās vai decembra sākumā un agrā pavasarī, marta sākumā, to pamet. Toties mātītes migā paliek līdz aprīļa beigām, maija sākumam, līdz lācēni labi paaugušies.[3]

Grizlilācis ir atzīts par 10. bīstamāko plēsēju pasaulē. Katru gadu grizlilāči vidēji nogalina 5—10 cilvēkus.[8] Savā augumā, izskatā, raksturā un uzvedībā tas ir līdzīgs Sibīrijas brūnajam lācim.[9]

Barība

labot šo sadaļu
 
Grizlilācis pļavā.

Grizlilāči, kā lielākā daļa lāču, ir visēdāji, tie barojas gan ar augiem, gan ar gaļu. Grizlilāči medī lielos zālēdājus: aļņus, vapiti, ziemeļbriežus un bizonus. Grizlilācis, ja būs iespēja, nomedīs arī melno lāci. Ļoti labprāt grizli medī zivis, kā lašus, foreles un asarus, kā arī jebkuru citu treknu zivi. Grizlilācis ēd arī maitu un rakņājas cilvēku atkritumos, piemeklējot kaut ko savam uzturam, tādēļ tiem rodas konflikti gan ar vilkiem, gan cilvēkiem. Grizlilācis var nogalināt un apēst arī cilvēku.

Jeloustounas grizlilāči ir mazāki nekā lāči Aļaskā un Kanādā, jo šie lāči mazāk patērē olbaltumvielām bagātos lašus un citas treknās zivis, bet vairāk patērē riekstus, dažādas sēklas, saknes, grauzējus, kukaiņus, īpaši naktstauriņus un maitu.

Pavasarī, iznākuši no migām pēc ziemas miega, grizlilāči aktīvi medī lielo zālēdāju jaundzimušos mazuļus. Grizlilācis mēdz pārmeklēt zemi, ejot zigzaga veidā, cerībā, ka atklās kādu negaidītu ēšanai noderīgu augu vai dzīvnieku.

Vairošanās

labot šo sadaļu
 
Lācene ar mazuļiem (Aļaska).

Grizlilāči vairojas lēni. Pirmie lācēni mātītei dzimst, kad tai ir 5—7 gadi, un intervāls starp metieniem ir 3—4 gadi. Parasti piedzimst 1—4 lācēni, visbiežāk divi. Kad lācenei ir vairāk nekā 20 gadu, tai lācēni vairs nedzimst. Līdz ar to savas dzīves laikā mātītei ir 4—5 mazuļu metieni.[3]

Mātītes ļoti pieskata un sargā savus mazuļus, tādēļ uzbruks jebkam, ja uzskatīs, ka tiem draud briesmas. Mazuļi dzimst ziemas miega laikā. Tie ir ļoti mazi. Jaundzimis lācēns sver 400 g, un tā garums ir mazāks par 22,5 cm. Lācēni aug ātri, un, kad māte pavasarī atstāj ziemas migu, lācēni sver jau 8 kg un var visur sekot mātei līdzi. Kad nākamajā ziemā lācēni ar māti dodas ziemas miegā, tie jau sver 45 kg. Mazuļi paliek kopā ar māti līdz trešā gada jūnijam.[3]

Grizlilācis un citi plēsēji

labot šo sadaļu

Grizlilāči vienmēr izmantos izdevību atņemt vilkiem medījumu. Izmantojot labo ožu, grizli atrod nogalināto dzīvnieku un cenšas vilkiem medījumu atņemt. Vilku bars parasti izmanto uzmanības novēršanas taktiku: kamēr viens vilks lēkā ap lāci, novēršot tā uzmanību no medījuma, pārējie ēd, cik ātri un daudz var. Reizēm lācis nepievērš uzmanību sargam un taisnā ceļā dodas pie medījuma, cenšoties izgaiņāt vilkus. Tādā gadījumā vilki ātriem uzbrukumiem cenšas iekost lācim priekškājās. Grizli šādā gadījumā apsēžas uz pakaļkājām un ar priekškājām gaiņā vilkus. Ļoti reti šādos starpgadījumos kāds mirst vai tiek nopietni ievainots. Vilki necīnās par savu medījumu līdz nāvei, tie respektē lāča spēku un, ja nespēj lāci padzīt, tad atdod medījumu grizlilācim. Un otrādi: ja vilku ir pārāk daudz, lācis pamet kaujas lauku.

Teritorijās, kurās dzīvo grizlilāči, parasti melnie lāči neuzturas, tomēr reizēm, meklējot barību, grizlilācis ieklīst melno lāču teritorijās. Abiem garšo rieksti, čiekuru sēklas, zīles un ogas. Ja melnais lācis redz nākam grizlilāci, tad pirmais metas bēgt vai uzkāpj kādā kokā. Melnais lācis nav tik plēsīgs kā grizlilācis un daudz vairāk patērē veģetāro barību. Abiem ļoti reti izveidojas konflikti, jo melnais lācis respektē grizlilāča spēku, augumu un agresiju. Melnais lācis ar grizli cīnās tikai tad, ja tam nav citas izejas, tas parasti beidzas ar melnā lāča nāvi. Tāpat kā melnie lāči, arī puma vienmēr atkāpjas grizlilāča priekšā, tā vienmēr, lai arī rūc un rāda zobus, savu medījumu atstāj grizlilācim.

Koijoti, āmrijas un lapsas grizlilāča izpratnē nav plēsēji, un tiem tas lielu vērību nepievērš, vienkārši atņem medījumu. Protams, mazie plēsēji joprojām cenšas izzagt kādu kumosu, kamēr grizli ēd. Āmrija parasti tik ilgi ņemas ap lāci, ka tas aiziet, atstājot vairāk atlieku nekā parasti.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Grizzly Bear — Ursus arctos — Photos, Video, Facts — Defenders of Wildlife
  2. ↑ Wright, William Henry (1909). The Grizzly Bear (1977 ed.). Lincoln, NE: University of Nebraska. pp. 28—29. ISBN 978-0-8032-5865-5.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Hinterland Who's Who — Grizzly». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 25. maijā. Skatīts: 2009. gada 5. augustā.
  4. ↑ Brown, Gary (1996). Great Bear Almanac. pp. pp.340. ISBN 1-55821-474-7.
  5. ↑ «Grizzly bear home page». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 17. augustā. Skatīts: 2009. gada 5. augustā.
  6. ↑ «Learn to Identify Black Bears and Grizzly (Brown) Bears». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 5. augustā.
  7. ↑ «The Bear Facts — Types of bears in the Yukon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 8. augustā. Skatīts: 2009. gada 5. augustā.
  8. ↑ «The 10 most dangerous animals in the world « Suparna’s Weblog». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 5. augustā.
  9. ↑ Brown Bear Hunting in Russia

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Grizlilācis&oldid=4089669"