Atvērt galveno izvēlni
Šis raksts ir par salu. Par arhipelāgu skatīt rakstu Svalbāra.

Špicbergena (norvēģu: Spitsbergen), agrāk arī Rietumšpicbergena (norvēģu: Vestspitsbergen), ir Norvēģijai piederoša sala Arktikā,[1] lielākā no Svalbāras arhipelāgas salām.[2] Izvietojusies starp Ziemeļu Ledus okeānu ziemeļos, Grenlandes jūru rietumos, Norvēģu jūru dienvidos un Barenca jūru austrumos. Špicbergena veido 62% no arhipelāga teritorijas, ir lielākā Norvēģijas sala un 36. lielākā sala pasaulē.

Špicbergena
Spitsbergen
Špicbergena
Īsfjorda piekraste pie Barencburgas
Ģeogrāfija
Špicbergena
Izvietojums Ziemeļu Ledus okeāns
Koordinātas 78°45′N 16°00′E / 78.750°N 16.000°E / 78.750; 16.000Koordinātas: 78°45′N 16°00′E / 78.750°N 16.000°E / 78.750; 16.000
Arhipelāgs Svalbāra
Platība 37 673 km²
Augstākais kalns Ņūtona kalns
1717 m
Administrācija
Karogs: Norvēģija Norvēģija
Teritorija Svalbāra
Lielākā pilsēta Longjērbīene (2144)
Demogrāfija
Iedzīvotāji 2650 (2015)
Blīvums 0,07/km²
Pamatiedzīvotāji norvēģi
Špicbergena Vikikrātuvē

ĢeogrāfijaLabot

Špicbergena izvietojusies arhipelāga rietumos. Hinlopena šaurums ziemeļaustrumos to atdala no Ziemeļaustrumu Zemes, Stūrfjords dienvidaustrumos — no Barenca salas un Edža salas, bet Forlannsunnets rietumos — no Prinča Kārļa Zemes. Stipri izrobots fjordu krasts (garākie — Veidefjords ziemeļos un Īsfjords rietumos), piekrastē daudz nelielu saliņu un klinšu. Reljefs kalnains, augstākā virsotne ir Ņūtona kalns (1717 m). Apmēram puse sauszemes klāta ar ledājiem.

Salā valda arktiskais jūras klimats, raksturīgas miglas un stiprs vējš. Raksturīgs tundras augājs. Mīt leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas, vasarā ligzdo ap 40 putnu sugu. Salā seši nacionālie parki.

VēstureLabot

Špicbergenu 1596. gadā atklāja holandietis Vilems Barencs un kartēs atzīmeja to kā Het Nieuwe Land of Spitsbergen — ‘Jaunā zeme vai Smailie kalni’. Pastāv vēsturnieku hipotēzes, ka par arhipelāgu skandināvi zinājuši jau 12. gadsimtā, bet norādes ir tik vispārīgas, ka atrastā zeme varētu būt arī Jana Majena sala, Grenlandes austrumdaļa vai pat patstāvīgs ledājs ziemeļos. Kaut gan vikingi būtu varējuši sasniegt Svalbāru, tam nav neapgāžamu arheoloģisku pierādījumu. Krievu vēsturnieki uzskata, ka pomori apmeklējuši arhipelāgu jau 16. gadsimtā vai pat agrāk. Tomēr citi pētnieki izturas skeptiski pret šo pieņēmumu, jo nevienā 16. gadsimta vēsturiskajā aprakstā par Svalbāru netiek pieminētas krievu apmetnes, toties par krievu aktivitātēm arhipelāgā ir rakstiskas liecības no 17. gadsimta otrās puses. Lai arī nav zināms pomoru ierašanās datums, viņi bija pirmie pastāvīgie ziemotāji arhipelāgā.

17. gadsimta sākumā Špicbergenas rietumu piekrastē sākās vaļu medības, kas ievērojami paātrināja arhipelāga izpēti. 1619. gadā Špicbergenas ziemeļrietumu piekrastē Amsterdamas salā holandieši nodibināja Smērenburgas apmetni. Drīz vien apmetnes piekrastē dibināja arī briti, dāņi un franči. Savas pretenzijas uz arhipelāga pārvaldīšanu izteica Dānija un Lielbritānija.

19. gadsimta beigās salā sākās komerciāla akmeņogļu ieguve. Norvēģu, zviedru un krievu kompānijas iedibināja vairākas raktuves, pie kurām izauga kalnraču pilsētiņas.

1920. gadā tika parakstīts Svalbāras līgums, kas piešķira Norvēģijai suverenitāti uz arhipelāgu ar nosacījumu, ka pārējām parakstītājvalstīm ir nediskriminējošas tiesības uz zveju, medīšanu un izrakteņu ieguvi.

AtsaucesLabot

  1. Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 675. lpp.
  2. Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 430. lpp.