Austrumu Pareizticīgā baznīca

Austrumu Pareizticīgā baznīca jeb Austrumu Ortodoksā baznīca, oficiāli Ortodoksā Katoliskā baznīca, ir otra lielākā kristīgā baznīca pasaulē. Aptuvenais sekotāju skaits ir no 225 līdz 300 miljoniem. Kā viena no senākām institūcijām pasaulē, tai ir bijusi nozīmīga loma Krievijas, Austrumeiropas (tai skaitā Balkānu) un Tuvo Austrumu vēsturē. Atšķirībā no Katoļu baznīcas, tai nav adminstratīvā centra, jo tā ir vairāku autokefālu jeb patstāvīgu baznīcu sadraudzība, kurām ir attiecīgi savi patriarhi, un neviens no tiem nav uzskatāms par pārāku pār visiem citiem, kā tas ir ar pāvestu. Toties vēsturiski nozīmīga loma ir Konstantinopoles patriarham, kuru uzskata par "pirmo starp vienlīdzīgajiem".

Austrumu pareizticīgo īpatsvars pasaules valstīs

Saskaņā ar Nīkajas ticības apliecību, Austrumu Pareizticīgā baznīca sevi uzskata par vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu, kuru ir dibinājis Jēzus Kristus, ka tās bīskapi ir apustuļu garīgā amata pēcteči, un ka šī apustuliskā pēctecība nekad nav tikusi pārrauta Baznīcā.

Atšķirībā no Rietumu kristietības, Austrumu Pareizticīgā baznīca īpaši nelieto jēdzienu kā 'sakramenti', oficiāli tos saucot par "svētajiem noslēpumiem". Pareizticībā tiek mācīts, ka ir septiņi svētie noslēpumi: kristība, hrizmācija (iestiprināšana), euharistija, ordinācija, grēksūdze, slimnieku svaidīšana un laulība.

Galvenais dievkalpojums Austrumu Pareizticīgā baznīcā ir pazīstams kā Dievišķā Liturģija, kuras centrā ir Euharistijas konsekrācija — maizes un vīna pārtapšana par Jēzus Kristus īsto miesu un asinīm, pateicoties Svētajam Garam.

Nosaukums

Jēdziens "ortodoksija" (grieķu: ὀρθός, orthos — ‘taisns, pareizs’; δόξα, doxa — ‘godināšana, ticība’) ir no grieķu valodas, kura latviskais atveidojums ir 'pareizticība'. Ortodoksija kā termins ir jau sen lietots Austrumu kristietībā, lai apzīmētu to ticību, kādu turēja agrīnie kristieši. Attiecīgi tas ir kā pretstats jēdzienam "heterodoksija" (ἑτεροδοξία, heterodoxía), kas nozīmē — pretēja jeb aplama ticība.

Austrumu Pareizticīgas baznīcā dažkārt tiek dēvēta arī par 'Austrumu baznīcu', ko parasti lieto Lielās Shizmas kontekstā.

Šķelšanās ar katoļticīgiem

Senākie Baznīcas dokumenti liecina, ka ir bijušas trīs Baznīcas patriarhijas — Roma, Aleksandrija un Antiohija. Visas šīs patriarhijas savulaik atradās zem Romas Impērijas. Starp tām, vienīgi Roma atradās impērijas rietumu daļā, tādēļ Rietumu baznīcas ar laiku kļuva centrētas tieši uz Romas baznīcu. Ap 4. gadsimtu Romas Impērija sadalijās, izveidojot Austrumuromas un Rietumromas impērijas, kas attiecīgi izolēja Austrumu un Rietumu baznīcas no viens otra.

Ap šo laiku, Baznīcā tika sasaukts I Konstantinopoles koncils, kurā formāli tika nodefinēta pentarhija jeb piecas patriarhijas: Roma, Konstantinopole, Aleksandrija, Antiohija un Jeruzaleme. Koncilā tika arī teikts, ka "Konstantinopoles bīskapam ir goda primaritāte pēc Romas bīskapa, jo tā ir Jaunā Roma," tādējādi Konstantinopole vairs nebija vienkārši vietēja bīskapija zem cita virsvadības, bet gan augstākā patriarhija tikai pēc Romas, ko pāvests Damasijs I un citi savulaik apstrīdēja.

Tomēr no Austrumu baznīcu puses ar laiku parādijas arī sava veida kritika pret Rietumu baznīcām. Ap 6. gadsimtu Rietumu baznīcu tēvi iekļāva piebildi Nīkajas ticības apliecībā, ka Svētais Gars iziet no Tēva "un no Dēla" (latīņu: filioque). Šādas piebildes pievienošana netika veikta ekumeniska koncila rezultātā, tādēļ šādu rīcību Austrumos noraidīja. Bez tam, ar laiku attīstījās uzskati Rietumos par Romas pāvesta primaritāti saistībā ar autoritāti, ko Konstantinopoles patriarhs noraidīja, 876. gadā to pasludinot par maldu mācību.

Šādas un daudzas citas domstarpības starp Rietumu un Austrumu baznīcām beigās noveda pie 1054. gada Lielās Shizmas, kas oficiāli sadalīja līdz tam vienoto Baznīcu divās daļās. Kopš tā laika Katoļu baznīca un Austrumu Pareizticīgā baznīca vairs nav bijusi liturģiskā sadraudzībā ar viens otru. Mēģinājumi apvienot abas baznīcas ar koncila palīdzību ir veikti vairākas reizes — gan II Lionas koncilā, gan Florences koncilā,— taču formāla apvienošanās starp abām pusēm nav izdevusies, un baznīcas ir līdz mūsdienām palikušas kā atsevišķas.

Pareizticīgā Baznīca Latvijā

Uzskata, ka kristīgā ticība mūsdienu Latvijas austrumu daļā ir pazīstama kopš vikingu laikiem 11. gadsimtā. Pirmais kristiešu misionārs Daugavas augštecē bija vikings Torvalds, kas 986. gadā Drofnas pakalnā (Polockas apkārtnē) uzcēla Jānim Kristītājam veltītu klosteri. Savukārt 1030. gadā Novgorodas kņazs Jaroslavs Ugaunijā nodibināja Jurjevas pilsētu un uzcēla tur divas austrumu atzaram piederīgas kristīgo baznīcas. No Ugaunijas kristietība izplatījās Tālavā, bet no Polockas Jersikā un Koknesē.

Pēc Lielā Shizmas 1054. gadā kristīgās baznīcas Austrumu un Rietumu daļas arvien vairāk attālinājās, bet pēc Ceturtā Krusta kara un Konstantinopoles ieņemšanas 1204. gadā to attiecības kļuva antagonistiskas. No Indriķa hronikas zināms, ka Livonijas krusta karu sākuma posmā 1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustnešu karaspēks ielauzās Jersikā un izlaupīja gan pilsētu, gan tās kristīgās baznīcas.

Latviešu valodā līdz mūsu dienām lieto vienus un tos pašus vārdus baznīcas un dievkalpojumu piederumu apzīmēšanai: no krievu pareizticīgās baznīcslāvu valodas aizgūti, piemēram, sekojošie vārdi: krusts, baznīca, grāmata, grēks, svētki, svece, nedēļa, zvans, zizlis, kūma, gavēt, zvanīt, klanīties u.c. Par šādu vārdu ieviešanos mūsu valodā nav ko brīnīties, jo pirmie pareizticības sludinātāji Latvijā bija krievu priesteri. Pāvests Honorijs III savā 1222. gada bullā piemin krievu garīdzniekus, kuri nākuši latviešus kristīt un turēt pie viņiem dievkalpojumus. Bet droši vien jau XIII gs. bija arī latviešu garīdznieki; par to liecina atzīme uz Jura Evaņģēlija, ko slāvu valodā pārrakstījis ap 1270. gadu Jersikas priestera latvieša dēls Juris. XIII gs. vācu krustneši iekaroja senlatviešu valstis un varas līdzekļiem visā Senlatvijā nostiprināja katolicismu, padzenot pareizticīgos garīdzniekus un likvidējot pareizticību.

XIV gs. no Rīgas maģistrāta grāmatām zināms, ka Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā. Vēlākajos gadsimtos tās izplatība norisa Krievijas Pareizticīgās baznīcas aizgādībā. 1836. gada 14. septembrī tika nodibināts Pleskavas bīskapijas Rīgas vikariāts. 1843. gadā Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodā. 1847. gadā Rīgā tika atvērta pareizticīgo “Latviešu garīgā skola”. Tajā pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes. Pēc Krievijas Impērijas sabrukuma nodibinoties Latvijas Republikai, Maskavas patriarhs Tihons ar savu lēmumu Nr.1026 atzina autokefālas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanu.

2007. gadā pareizticīgie veidoja trešo lielāko kristīgo konfesiju (117 draudzes, ap 350 tūkstoši ticīgo) Latvijā pēc luterāņiem (299 draudzes, ap 450 tūkstoši ticīgo) un katoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstoši ticīgo). Turklāt vecticībniekiem bija 67 draudzes ar 7635 ticīgajiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrumu Pareizticīgā baznīca.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)