Nīkajas ticības apliecība

Nīkajas ticības apliecība (grieķu: Σύμβολον τῆς Νικαίας, latīņu: Symbolum Nicaenum — 'Nīkajas Simbols') ir kristiešu ticības apliecība, ko sākotnēji pieņēma I Nīkajas koncilā (325) un pēc tam otrreiz apstiprināja I Konstantinopoles koncilā (381), papildinot trešo artikulu par Svēto Garu.[1] Tā ir viena no pamata kristiešu ticības apliecībām, līdzās ar Apustuļu ticības apliecību un Atanasija ticības apliecību, un tās pamatā ir apliecinājums uz trīsvienīgo Dievu un uz Dieva Dēla iemiesojumu — Jēzu Kristu. No abām Nīkajas ticības apliecībām — oriģinālo 325. gada un papildināto 381. gada — praksē tikai lieto otro, tādēļ to turpina vienkārši saukt par "Nīkajas ticības apliecību", bet dažkārt tai piedēvē pilnāku nosaukumu: Nīkajas—Konstantinopoles ticības apliecība, tādā veidā atšķirot to no 325. gada ticības apliecības.

I Nīkajas (I Ekumeniskais) koncils. Konstantīns I (centrā) kopā ar bīskapiem tur ticības apliecību — 1770. gada ikona

Balstoties uz Nīkajas ticības apliecību, var noteikt kādas konfesijas piederību vispārīgai kristietībai, ko parasti arī dēvē par Nīkajas kristietību. Ticības apliecību lieto katolicismā un pareizticībā, un nosacīti arī protestantismā, kā piemēram luterāņu un anglikāņu draudzēs, un lai arī daļa protestantu konfesiju ticības apliecību praksē nelieto, tās tomēr nenoliedz to mācību par Dievu, kas ir ietverta tajā.

Konfesijas kā mormoņi un Jehovas liecinieki, kas sevi paši dēvē par kristiešiem, parasti tiek uzskatītas par atsevišķām no pārējām kristiešu konfesijām, jo tās noliedz Nīkajas ticības apliecībā ietverto mācību par Trīsvienību.

Nīkajas ticības apliecība (325)

labot šo sadaļu

325. gadā tika sasaukts pirmais ekumeniskais Baznīcas koncils jeb I Nīkajas koncils. Tā mērķis bija atrisināt domstarpības par Dieva būtību, ko bija radījis ariānisms — Aleksandrijas garīdznieka Ārija mācība, kas noliedza Trīsvienību un Jēzus dievišķo dabu. Koncila rezultātā Ārija mācība tika noraidīta. Lai neatkārtotos šāda veida ķecerības, tika pieņemta ticības apliecība, tādējādi apstiprinot Trīsvienības mācību kā kristietības pamata doktrīnu, savukārt vairākas Ārija mācības, kas tiek nosauktas ticības apliecības beigās, tika stingri noraidītas.

Mēs ticam uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju.

Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, dzemdinātu no Tēva, vienpiedzimušais, tas ir, no Tēva būtības, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, būtībā līdzīgu Tēvam, un caur kuru viss ir radīts gan debesīs, gan virs zemes, un kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm, iemiesojies un tapis cilvēks, cietis un trešajā dienā augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, un atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Un uz Svēto Garu.

Bet tie, kas saka: "Bija laiks, kad Viņa nebija," un "Viņš nebija pirms Viņu radīja," un "Viņu radīja no nekā," vai "Viņš ir no citas būtības," vai "Dieva Dēls ir radīts," vai "mainīgs," vai "izmaināms" — tos nosoda svētā katoliskā un apustuliskā Baznīca.

Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecība (381)

labot šo sadaļu

381. gadā tika sasaukts otrais ekumeniskais koncils jeb I Konstantinopoles koncils. Saistībā ar ticības apliecību, koncila mērķis bija līdz galam noformulēt tās saturu, pievienojot artikulu par Svēto Garu un Baznīcas pazīmēm, kā arī papildinot nedaudz artikulu par Jēzu Kristu. Tika veikti arī nelieli pārfrāzējumi, un pēdējā sadaļa ar Ārija mācību nosodīšanu tika izņemta laukā, tomēr savā būtībā ticības apliecība saglabāja to pašu Trīsvienības ticību, kāda jau tika apliecināta Nīkajā.

Es ticu uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju.

Es ticu uz vienu Kungu Jēzu Kristu, vienpiedzimušo Dieva Dēlu, pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdi­nātu: Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, būtībā līdzīgu Tēvam, un caur kuru viss ir radīts, un kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks, krustā sists par mums Poncija Pilāta laikā, cietis un apbedīts, trešajā dienā augšāmcēlies, kā pravietots Rakstos, uzkāpis debesīs, sēž pie Tēva labās rokas un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, un Viņa valdīšanai nebūs gala.

Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Atdzīvinātāju, kas no Tēva [un Dēla] iziet, kas ar Tēvu un Dēlu tiek līdzīgi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur praviešiem.

Es ticu uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu, es atzīstu vienu kristību grēku piedošanai, gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā. Amen.[2]

381. gadā pieņemtā ticības apliecība oriģināli formulēja, ka Svētais Gars no Tēva iziet.

No 6. gadsimta Rietumu baznīca pakāpeniski pieņēma piebildi, ka Svētais Gars iziet no Tēva "un Dēla" (latīņu: filioque), tādējādi uzsverot vēl jo vairāk, ka Dēls (Jēzus Kristus) ir patiess Dievs. Tomēr šāda piebilde arī izraisīja domstarpību starp Rietumu un Austrumu baznīcu tēviem, un vēlāk kļuva par vienu no iemesliem, kas noveda pie Baznīcas sašķelšanās Rietumos un Austrumos ap 11. gadsimtu.

Jaunajā Derībā, konkrēti Jāņa evaņģēlijā, par Svēto Garu ir attiecīgi rakstīts šādi:

"Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani." (Jņ. 15:26)[3]

"Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu." (Jņ. 16:13-15)[4]

Gan pirms I Konstantinopoles koncila, gan arī pēc, Rietumu teologi kā Tertulliāns, Hieronims, Ambrozijs, Augustīns un citi savos darbos rakstīja, ka Svētais Gars "no Tēva un Dēla iziet"[5], savukārt Austrumu teologi lika lielāku uzsvaru uz to, ka tieši "no Tēva iziet", tādēļ savos darbos sacīja, ka Svētais Gars "no Tēva caur Dēlu iziet". Neskatoties uz to, ka šie teoloģiskie formulējumi savos vārdos atšķīrās, Katoļu baznīca Florences koncilā oficiāli pieņēma, ka abi izteiktie formulējumi — "un Dēla" un "caur Dēlu" — pēc būtības attiecās uz vienu un to pašu.[6] Tā kā katoļticībā to pieņem kā negrozāmu mācību, katoļi to turpina atdzīt līdz pat mūsdienām:

"Austrumu tradīcija vispirmām kārtām izsaka Tēva kā pirmavota raksturu attiecībā pret Garu. Apliecinādama Garu, kas "iziet no Tēva" ( 15, 26), tā apliecina, ka Viņš iziet no Tēva caur Dēlu . Rietumu tradīcija vispirms izsaka dabas vienību (konsubstanciālo vienību) starp Tēvu un Dēlu, sacīdama, ka Gars iziet no Tēva un no Dēla (filioque). Tā saka to "likumīgā un pamatotā veidā", jo dievišķo Personu mūžīgā kārtība Viņu dabas vienībā (konsubstanciālajā vienībā) ietver sevī to, ka Tēvs, būdams "princips bez principa", ir pirmavots Garam, bet arī to, ka, būdams vienīgā Dēla Tēvs, Viņš ar Dēlu ir "vienīgais princips, no kura iziet Svētais Gars". Fakts, ka abas tradīcijas viena otru taisnīgi papildina, katrai no tām nepadarot savu nostāju par vienīgo iespējamo, neiespaido ticības identitāti, jo īstenībā apliecināts tiek viens un tas pats noslēpums." — Katoliskās Baznīcas katehisms (248)[7]

Lai gan Pareizticīgā baznīca atzīst, ka gan laicīgās misijas laikā (t.i. Svētā Gara sūtīšana uz mācekļiem), gan arī mūžīgās Trīsvienības attiecībās, ir iespējams runāt, ka Svētais Gars ir "no Tēva caur Dēlu", to tomēr uzskata par kļūdu, ja tas tiek iestarpināts pašā ticības apliecībā. Tātad domstarpība vairāk ir par to, vai ir tiesības iekļaut šādu piebildi ticības apliecībā.

Toties teoloģiski abas puses atdzīst Tēvu kā Trīsvienības vienīgo principu jeb pirmavotu. Šo mācību dēvē par "Tēva monarhiju",[8] ko Rietumu teologi skaidro kā "princips bez principa". Šī mācība izsaka to, ka gan Dēls, gan Svētais Gars ir no Tēva. Par Dēlu iziešanu no Tēva tiek teikts, ka ir "dzemdināts no Tēva", kas savstarpējās personu attiecībās nozimē to, ka Dēls "no Tēva vienīgi iziet", bet par Svētā Gara iziešanu no Tēva — ka ir "izdvests no Tēva", kas personu attiecībās nozīmē to, ka "no Tēva caur Dēlu iziet". Tātad par abām personām — gan Dēlu, gan Svēto Garu,— tiek apliecināts, ka ir mūžīgi "no Tēva", bet to savstarpējās personu attiecības tiek atšķirtas, tādēļ tiek atdzīts, ka nav "divi dēli", bet ir viens Dēls un viens Svētais Gars. Lai gan dialogi starp abām pusēm ir vairākkārt jau mēģināti, līdz galam atrisināt šo niansi nav izdevies.[9]

Mūsdienās, Rietumu kristietībā turpina lietot filioque piebildi, tai skaitā arī protestantismā, savukārt Austrumu kristietībā to nelieto, bet iemesli tam atšķiras. Pareizticībā to nelieto, jo uzskata par kļūdainu piebildi, savukārt Austrumu katoļticībā to teoloģiski nenoliedz, bet liturģiski praksē nelieto, jo šādas piebildes pievienošana ir Rietumu tradīcija.

  1. «LELB - Ticības apliecības». www.lelb.lv. Skatīts: 2023-05-06.
  2. «Svētā Mise - Credo». Katolis.lv (lv-LV). Skatīts: 2023-05-06.
  3. Jāņa evaņģēlija 15. nodaļa, 26. pants.
  4. Jāņa evaņģēlija 16. nodaļa, 13. līdz 15. pants.
  5. Philip Schaff. «Ante-Nicene Fathers Volume 3 (ANF03). Latin Christianity: Its Founder, Tertullian - Christian Classics Ethereal Library». ccel.org. Skatīts: 2023-05-06.
  6. «Council of Basel-Ferrara-Florence 1431-1445 A.D. | Session 6 (6 July, 1439)» (angļu). 1431-12-14. Skatīts: 2025-02-05.
  7. «Katoliskās Baznīcas katehims (248)». magdalenasdraudze.lv. Skatīts: 2025-02-05.
  8. Munteanu, Daniel (2010). "God the Father - Spring of everlasting love and life" (angļu). International Journal of Orthodox Theology.
  9. «Greek and Latin Traditions Regarding the Procession of the Holy Spirit | EWTN». EWTN Global Catholic Television Network (angļu). Skatīts: 2025-02-05.

Ārējās saites

labot šo sadaļu