Austrumu Pareizticīgā baznīca

Austrumu Pareizticīgā baznīca jeb Austrumu Ortodoksā baznīca (grieķu: ὀρθός, orthos — ‘taisns, pareizs’; δόξα, doxa — ‘godināšana, ticība’) ir otra lielākā kristīgā baznīca pasaulē. Aptuvenais sekotāju skaits ir no 225 līdz 300 miljoniem. No tiem lielākā daļa dzīvo Austrumeiropā, Krievijā, Dienvideiropā un Vidējos Austrumos.

Austrumu Pareizticīgās baznīcas izplatība pasaulē

  Pamatreliģija (virs 75% ticīgo)

  Galvenā reliģija (50%-75% ticīgo)

  Svarīga minoritātes reliģija (20%-50%)

  Minoritātes reliģija (5% - 20%)

  Neliela minoritātes reliģija (1% - 5%)

Pareizticīgā Baznīca Latvijā

Uzskata, ka kristīgā ticība mūsdienu Latvijas austrumu daļā ir pazīstama kopš vikingu laikiem 11. gadsimtā. Pirmais kristiešu misionārs Daugavas augštecē bija vikings Torvalds, kas 986. gadā Drofnas pakalnā (Polockas apkārtnē) uzcēla Jānim Kristītājam veltītu klosteri. Savukārt 1030. gadā Novgorodas kņazs Jaroslavs Ugaunijā nodibināja Jurjevas pilsētu un uzcēla tur divas austrumu atzaram piederīgas kristīgo baznīcas. No Ugaunijas kristietība izplatījās Tālavā, bet no Polockas Jersikā un Koknesē.

Pēc Lielā Shizmas 1054. gadā kristīgās baznīcas Austrumu un Rietumu daļas arvien vairāk attālinājās, bet pēc Ceturtā Krusta kara un Konstantinopoles ieņemšanas 1204. gadā to attiecības kļuva antagonistiskas. No Indriķa hronikas zināms, ka Livonijas krusta karu sākuma posmā 1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustnešu karaspēks ielauzās Jersikā un izlaupīja gan pilsētu, gan tās kristīgās baznīcas.

Latviešu valodā līdz mūsu dienām lieto vienus un tos pašus vārdus baznīcas un dievkalpojumu piederumu apzīmēšanai: no krievu pareizticīgās baznīcslāvu valodas aizgūti, piemēram, sekojošie vārdi: krusts, baznīca, grāmata, grēks, svētki, svece, nedēļa, zvans, zizlis, kūma, gavēt, zvanīt, klanīties u.c. Par šādu vārdu ieviešanos mūsu valodā nav ko brīnīties, jo pirmie pareizticības sludinātāji Latvijā bija krievu priesteri. Pāvests Honorijs III savā 1222. gada bullā piemin krievu garīdzniekus, kuri nākuši latviešus kristīt un turēt pie viņiem dievkalpojumus. Bet droši vien jau XIII gs. bija arī latviešu garīdznieki; par to liecina atzīme uz Jura Evaņģēlija, ko slāvu valodā pārrakstījis ap 1270. gadu Jersikas priestera latvieša dēls Juris. XIII gs. vācu krustneši iekaroja senlatviešu valstis un varas līdzekļiem visā Senlatvijā nostiprināja katolicismu, padzenot pareizticīgos garīdzniekus un likvidējot pareizticību.

XIV gs. no Rīgas maģistrāta grāmatām zināms, ka Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā. Vēlākajos gadsimtos tās izplatība norisa Krievijas Pareizticīgās baznīcas aizgādībā. 1836. gada 14. septembrī tika nodibināts Pleskavas bīskapijas Rīgas vikariāts. 1843. gadā Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodā. 1847. gadā Rīgā tika atvērta pareizticīgo “Latviešu garīgā skola”. Tajā pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes. Pēc Krievijas impērijas sabrukuma nodibinoties Latvijas Republikai, Maskavas patriarhs Tihons ar savu lēmumu Nr.1026 atzina autokefālas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanu.

2007. gadā pareizticīgie veidoja trešo lielāko kristīgo konfesiju (117 draudzes, ap 350 tūkstoši ticīgo) Latvijā pēc luterāņiem (299 draudzes, ap 450 tūkstoši ticīgo) un katoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstoši ticīgo). Turklāt vecticībniekiem bija 67 draudzes ar 7635 ticīgajiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrumu Pareizticīgā baznīca.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)