Austra Āboliņa

Austra Āboliņa (1932—2015) bija latviešu brioloģe, botāniķe, vadošā sūnu pētniece Latvijā. Sarakstījusi vairāk kā 250 zinātnisku publikāciju, papildinājusi Latvijas sūnu floras sarakstu ar apmēram 80 jaunām sugām, izstrādājausi Latvijas apstākļiem indikātoru sūnu sugas biotopu noteikšanai.

Austra Āboliņa Personīgā informācija Dzimusi 1932. gada 1. novembrī Rīga, Latvija Mirusi 2015. gada 30. oktobrī (82 gadi) Rīga, Latvija Tautība latviete Vecāki Ādolfs Āboliņš un Olga Āboliņa (dzimusi Paleja) Māsas Ida Krustiņa (1929—2005) Dzīvesbiedrs Valentīns Lazdiņš (1924—1994)

Zinātniskā darbība Zinātne botānika, brioloģija, ekoloģija Zinātniskais grāds Dr. biol. Darba vietas Nacionālais Botāniskais dārzs, Mežsaimniecības problēmu institūts "Silava". Alma mater Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte Pasniedzēji Pauls Galenieks, Marija Geleniece Sasniegumi, atklājumi Latvijas sūnu flora. Sūnaugi. Latvijas Sarkanā grāmata, 2. sēj. Manuskripts. Latvijas aizsargājamo sūnu sugu saraksts. Apbalvojumi Heinriha Skujas balva (2001), Triju Zvaigžņu ordenis V šķira (2011)

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, Heinriha Skujas balvas laureāte.

Dzīves gājums

Austra Āboliņa dzimusi 1932. gada 1. novembrī Rīgā elektriķa-atslēdznieka Ādolfa Āboliņa un Olgas Āboliņas, dzimušas Paleja, ģimenē, kur jau auga trīs gadus vecāka māsa Īda.

Mācījusies Rīgas 9. pamatskolā un Rīgas 2. vidusskolā. No 1952. līdz 1956. gadam studējusi bioloģiju Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē. Studiju laikā uz pusslodzi strādājusi Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūtā docentes Marijas Galenieces vadībā pie Latvijas ģeobotāniskās kartes sastādīšanas. Pēc Valsts sadales komisijas lēmuma, 1956. gada 1. septembrī uzsākusi darbu jaundibinātajā ZA Botāniskajā dārzā kā jaunākā zinātniskā līdzstrādniece Floras laboratorijā, kuru tolaik vadīja Artūrs Mauriņš. Neklātienē pabeigusi aspirantūru un 1965. gadā aizsatāvējusi zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu "Latvijas PSR lapu sūnas". 1966. gadā viņai piešķirts Zinātņu kandidāta grāds, kas 1991. gadā nostrificēts par bioloģijas doktora grādu.

1961. gadā Austra Āboliņa pārgāja darbā uz ZA Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūta jaunizveidoto Meža hidromeliorācijas laboratoriju Paula Sarmas vadībā. No 1967. gada to vadīja Kaspars Bušs. Tur viņa nostrādāja līdz aiziešanai mūžībā.

Austra Aboliņa mirusi 2015. gada 30. oktobrī. Apbedīta Rīgā, Jaunciema kapos.

Zinātniskā darbība

Ar interesi par botāniku A. Āboliņu studiju gados LVU Bioloģijas fakultātē aizrāva profesors Pauls Galenieks. Viņa lekcijas, ekskursijas ar studentiem, vasaras prakses Latvijā un Lielajā un Mazajā Kaukāzā aizrāva čaklo studenti. Jau studiju gados viņu interesēja sūnām, taču profesors uzskatīja, ka tās Latvijā jau diezgan pētījis Nikolajs Malta. A. Āboliņas diplomdarbs tāpēc bija netieši saistīts ar sūnu pētīšanu — "Dzīvā zemsega dumbrāja tipa mežos Latvijas PSR rietumdaļā".

Austra Āboliņa bija viena no studentiem, kas piedalījās Alfrēda Rasiņa organizētajās ekskursijās Daugavas ielejā, Slīteres un Ķemeru tagad nacionālajos parkos, Kurzemes dienviddaļā un citur. Visi šīs grupas dalībnieki uz mūžu palika uzticīgi botānikai (Gaida Ābele, Edgars Vimba).

Vēl studiju gados A. Āboliņa sāka strādāt uz pusslodzi par laboranti ZA Bioloģijas institūta Botānikas un dārzkopības sektorā Veģetācijas kartēšanas grupā, kuru vadīja docente Marija Galeniece. Savās atmiņās A. Āboliņa ar cieņu un pateicību atcerējās šo periodu, kad viņa mācījās pazīt augus un veģetācijas klasifikāciju un kartēšanu. M. Galenieces pētīšanas objekts galvenokārt bija purvi un viņa labi pazina sūnas. Institūts tajā laikā atradās Kleistos un A. Āboliņa tur iepazinās ar jaunajām botāniķēm Kornēliju Birkmani un Laimu Tabaku, arī ar dārzkopības sektora darbiniekiem, pazīstamiem dārzkopjiem un selekcionāriem. Ar Kornēliju un Laimu izveidojās sisrnīga draudzība mūža garumā.

1956. gadā, kad A. Āboliņa absolvēja universitāti, viņa tika norīkota darbā ZA Botāniskajā dārzā. Botāniskais dārzs tikko bija nodibināts. A. Āboliņa ir viena no pirmajiem tā darbiniekiem. Dārza direktora pienākumus tolaik pildīja Artūrs Mauriņš, viņš vadīja arī Floras laboratoriju. Austra sastādija trīs pirmos Botāniskā dārza sēklu katalogus, plānoja vietējās floras ekspozīciju, piedalījās dārza ravēšanas un apkopšanas darbos, iestādija ozolu audzi Latvijas floras ekspozīcijai.

Meža sūnu eksikāts. Izgatavots 600 eksemplāros. Rīga, 1965

Tomēr par galveno zinātniskā darba virzienu A. Āboliņa mērķtiecīgi izvēlējās brioloģiju. Viņu atbalstīja arī Jūlijs Smarods, uzsverot, ka pēc N. Maltas (1890—1944) šī botānikas nozare Latvijā ir palikusi bez speciālista. Jau 1959. gadā Āboliņa kopā ar docentu Edgaru Vimbu sarakstīja "Latvijas PSR mežu ķērpju un sūnu noteicēju".

Disertācijas tēma "Latvijas PSR lapu sūnu flora" tika apstiprināta 1960. gadā. To vadīt bija piekritusi toreiz ievērojamākā Krievijas brioloģe, prof., Dr. biol. Lidija Saviča- Ļubicka no V. Komarova ZA Botānikas institūta Pēterburgā. A. Āboliņai līdz ar to radās iespēja strādāt šī institūta plašajā herbārijā un bibliotēkā, iepazīties ar ievērojamiem PSRS un ārzemju briologiem. Disertāciju viņa aizstāvēja Igaunijas Zinātņu Akadēmijā Tartu 1965. gadā. Sūnas Austra Āboliņa pētija visu mūžu. Viņa atradusi apmēram 80 jaunas sugas Latvijā un paredzējusi, ka Latvijas sūnu saraksts varētu nākotnē papildināties vēl ar aptuveni 200 taksoniem. Pēdējais Lavijas sūnu saraksts, kura sastādīšanā A. Āboliņa piedalījās kopā ar savu skolnieci un kolēģi Baibu Bambi publicēts 2015. gadā neilgi pēc viņas aiziešanas.

1961. gadā A. Āboliņa pārgāja strādāt uz Meža hidromeliorācijas laboratoriju "Silavā". Gandrīz 40 gadi (1963—2000) aizvadīti „Vesetnieku” stacionārā Madonas rajonā Mežu pētīšanas stacijā „Kalsnava”, pastāvīgos parauglaukumos atkārtoti sekojot zemsedzes augu sukcesijām pēc nosusināšanas. Katrā uzskaites reizē veģetācijas sezonā reģistrēti visi zemsedzes augi ziedaugu un sūnu stāvos, kopā aptuveni 700 m2 platbā. Pētniecības laikā ir bijušas vairāk nekā desmit šādas uzskaites katrā parauglaukumā.

A. Āboliņa pētījusi sūnas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās — Gaujas, Slīteres un Ķemeru nacionālajos parkos, Moricsalas rezervātā, Cenas tīrelī, Čužupurvā, Čertoka ezera dabas liegumos, Lielajos Kangaros u.c. Viņa sastādījusi pirmos īpaši aizsargājamo sūnu un Latvijas Sarkanās grāmatas sūnu sarakstus.

A. Āboliņa labprāt dalījās ar savām zināšanām brioloģijā. Viņas pirmais skolnieks brioloģijā bija mežzinātnieks Kaspars Bušs, kurš izprata sūnu kā indikātoru lomu meža tipu nodalīšanā, meža produktivitātes un augšanas apstākļu novērtēšanā. Šīs atziņas viņš izmatoja savos darbos. Baiba Bambe, Uvis Suško, Ilze Rēriha un daudzi citi nākamās paaudzes botāniķi sevi uzskata par A. Āboliņas skolniekiem.

1965. gadā A. Āboliņa sagatvoja Latvijā īpašu, unikālu izdevumu — sūnu eksikātu — "Meža sūnas. Briofloras eteloni mežierīcības vajadzībām", kurā dots īss sūnu sugas apraksts un biotopu uzskaitījums, kur suga sastopama. Tas papildināti ar attiecīgās sūnu sugas herbārija paraugu. Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā „Silava” A. Āboliņa izveidojusi Latvijā otru lielāko sūnu herbāriju (pēc LU herbārija). Tajā uzkrāti viņas vākumi, kā arī no Bioloģijas institūta deponēti citu botāniķu — docentes M. Galenieces, L. Tabakas, Z. Eglītes, J. Juknas, K. Loginas u.c. vākumi no 50. — 60. gadiem. Vēlāk krājumu papildināja B. Bambes vākumi, arī A. Opmaņa, I. Rērihas, U. Suško u.c. materiāli. Paraugu skaits vērtējams ap 30 000, izveidota herbārija datubāze. Savukārt Austras Āboliņas ievāktais ziedaugu un paparžaugu herbārijs glabājas LU Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijas herbārijā (starptautiskais herbārija kods — LATV).

Tikai nedaudzām sūnu sugām vai ģintīm latviešu valodā bija savi nosaukumi. Austra Āboliņa izveidoja daudzu sūnu sugu un ģinšu latviskos nosaukumus. Tas ir viņas ieguldījums latviešu valodas botānikas terminoloģijā.

Latvijas Botāniķu biedrības biedrene no 1954. gada. 1995. gadā kļuvusi par Starptautiskās Briologu asociācijas un 2005. gadā par Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedreni.

Darbi

Āboliņa ir publicējusi ap 270 dažāda apjoma zinātnisku un populāru rakstu par sūnām, rakstījusi Latvijas Enciklopēdijai, Latvijas Mazajai enciklopēdijai, Latvijas Padomju enciklopēdijai, Ģimenes enciklopēdijai, enciklopēdijai „Latvijas Daba” un Meža enciklopēdijai. A. Āboliņas bibliogrāfiju 2 daļās sastādījusi Baiba Bambe:

• B. Bambe 2008. Brioloģei Austrai Āboliņai — 75. Latvijas Veģetācija 16: (61—73).
• B. Bambe 2016. Austras Āboliņas publicēto darbu saraksts (2007—2015). Latvijas Veģetācija 23: (2007—2015).

Pagodinājumi

• 1993. gadā, atzīmējot A. Āboliņas nopelnus brioloģijā un viņas dzīves 60 gadu, kā arī darba 40 gadu jubileju, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas trīs zālēs bija iekārtota izstāde-ekspozīcija „Latvijas sūnas”.
• Heinriha Skujas balva 2001. gadā par par darbu kopumu "Latvijas sūnas (flora, ekoloģija, aizsardzība)".
• Triju Zvaigžņu ordenis 2011. gadā V pakāpe par mūža ieguldījumu bioloģijas zinātnes attīstībā, īpaši sūnu floras pētniecībā Latvijā, sūnu floras terminoloģijā, izplatības kartēšanā un aizsardzībā.

Avoti

• Enciklopēdija Latvijas daba. 6.sēj. Rīga, 1998. ISBN 9984-00-332-9
• In memoriam — Austra Āboliņa. "Latvijas Veģetācija", 25 (2016) https://www.silava.lv/images/articles/Latvijas-Vegetacija/2016-25/2016-LatVeg-25-In-memoriam-Austra-Abolina.pdf
• Hānbergs Ē., Jansons J. Silavieši. Latvijas Mēdijs, 2021. ISBN 978-9934-15-992-3