19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2)

19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2)
Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943—1945
Pakļautība	VI SS korpuss
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Militārās operācijas	Kaujas Pulkovas pozīcijās; Kaujas Volhovas pozīcijās; Kaujas Veļikajas pozīcijās; Kaujas Opočkas frontē; Kaujas Vidzemes augstienē; Mores kaujas; Kaujas Kurzemes cietoksnī
Komandieri
Komandieri	Hinrihs Šults; Frīdrihs Vilhelms Boks; Bruno Štrekenbahs

19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2) (vāciski: Waffen-Grenadier Division der SS 19 (lett.Nr.2)), pirms tam arī — Latviešu SS brīvprātīgo leģions, Latviešu SS brīvprātīgo brigāde, 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde, 19. latviešu SS brīvprātīgo divīzija, no 1944. gada jūlija līdz augustam — Štrekenbaha kaujas grupa (Kampfgruppe Streckenbach), bija latviešu militārais formējums Latviešu leģiona sastāvā Otrā pasaules kara laikā.

Izveidošana

1943. gada 23. janvārī Vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers "atļāva un pavēlēja" SS reihsfīreram Heinriham Himleram (Himmler) izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Šajā sakarā Himlers 24. janvārī, pēc atgriešanās no Austrumu frontes apmeklējuma, nosūtīja radiogrammu 2. SS brigādei, pavēlot pārformēt brigādi un uz tās sastāvā karojošo 19. un 21. latviešu aizsardzības dienesta bataljonu (līdz 1942. gadam kartības dienests — Schutzmannschaft) bāzes veidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Abus bataljonus janvāra beigās atvilka no kaujas līnijas un pārcēla uz Krasnoje Selo. 8. februārī tur ieradās arī 16. bataljons. Visus trīs bataljonus pārdēvēja: 21. Liepājas bataljonu par 1 Lettische Legion, 19. Latgales bataljonu — 2 Lettische Legion, 16. Zemgales bataljonu — 3 Lettische Legion — un apvienoja 1. latviešu kājnieku pulkā (ar 18. aprīļa pavēli 1. latviešu SS brīvprātīgo pulks), par komandieri nozīmējot pulkvedi Voldemāru Veisu, kurš Krasnoje Selo ieradās aprīļa sākumā. Bez minētajiem trīs bataljoniem pulka sastāvā saformēja kājnieku artilērijas (13.) rotu, prettanku artilērijas (14.) rotu un riteņbraucēju-slēpotāju (16.) rotu. Par vācu sakaru virsniekiem pulkā nozīmēja austriešus — haupšturmfīreru Breimani (Breimann) un haupšturmfīreru Breimeijeru (Breimeier).

Par pirmā bataljona komandieri iecēla kapteini K.Šnēbergu, kurš komandēšanu no vācu sakaru virsnieka policijas kapteiņa Jakoba (Jacob) pārņēma 12. aprīlī. II bataljonu līdz 25. martam komandēja vācu sakaru virsnieks haupšārfīrers Breimanis, bet pēc tam pulkvežleitnants K.Aperāts. 3. leģiona bataljonu turpināja komandēt kapteinis (vēlāk majors) Kociņš (tieši pārformēšanas brīdī bataljona komandiera prombūtnes laikā viņa pienākumus izpildīja kapteinis J.Ozols).

Nedaudz vēlāk vienībā ieradās pulkvedis Kārlis Lobe, kurš uzsāka 2. latviešu jeb tā sauktā Imantas kājnieku pulka formēšanu. 1. aprīlī Krasnoje Selo rajonā no Rīgas ieradās pirmie 1000 mobilizētie no Latvijas, kurus vācu pavēlniecība tūlīt pēc iesaukšanas, neskatoties uz Latvijas pašpārvaldes un leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska protestiem, bez apmācības nosūtīja uz fronti. 18. aprīlī 2. pulkā kā 1. bataljonu iekļāva 24. Talsu aizsardzības dienesta bataljonu (komandieris — kapteinis Skrauja), 19. aprīlī kā pulka III bataljonu — 26. Tukuma aizsardzības dienesta bataljonu (kopš maija komandieris — kapteinis Stīpnieks), bet 1. jūnijā kā II bataljonu — 18. Kurzemes (komandieris kapteinis V.Grants) aizsardzības dienesta bataljonu. Iekšējā lietošanā 2. pulks saglabāja agrākos bataljonu nosaukumus. Arī rotas tika nosauktas dažādos Latvijas vietvārdos un īpašvārdos.

15. martā vienību pārdēvēja par Latviešu SS brīvprātīgo brigādi, bet no 22. oktobra tā saucās 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde (2.Lett. SS Freiwillige Brigade). Par Latviešu SS brīvprātīgo brigādes komandieri iecēla brigadenfīreru un ģenerālmajoru Fricu fon Šolcu (Fritz von Scholtz). Pēc brigādes pādēvēšanas ar ģenerālmajora fon Šolca 18. aprīļa pavēli pulkiem piešķīra šādus nosaukumus: 1. latviešu SS brīvprātīgo pulks (SS-Freiw. Rgt. 1/lett.) un 2. latviešu brīvprātīgo pulks (SS-Freiw. Rgt. 2/lett.).

Vienlaikus ar kājnieku pulkiem martā sāka formēt artilērijas divizionu, par tā komandieri ieceļot kapteini Grāveli, sanitāro rotu (komandieris — majors Dr. J.Rublovskis) un citas vienības.

Kaujas darbība

Volhovas frontē (1943)

Pēc viena mēneša apmācības laikā 1943. gadā no 29. aprīļa līdz 5. maijam brigādi pārcēla uz Volhovas frontes iecirkni Krečno rajonā, izvietojot Volhovas upes kreisajā krastā. 1943. gada 3. septembrī brigādes komandēšanu pārņēma standartenfīrers (pulkvedis) Hinrihs Šuldts (Schuldt). Oktobra vidū pulkvedi V. Veisu iecēla par brigādes kājnieku priekšnieku, 1. pulka komandēšanu uz laiku pārņēma pulkvežleitnants K. Aperāts, bet 11. novembrī — majors R. Kociņš, kuru 16. decembrī savukārt nomainīja kapteinis N.Galdiņš. Par 1. pulka bataljonu komandieriem attiecīgi tika iecelti: I bataljonā — kapteinis Ž. Jansons, II bataljonā — G.Šeibelis, III bataljonā — V. Reinholds. 1943. gada 8. novembrī brigādes pirmo pulku pārdēvēja par 39. grenadieru (1. latviešu) pulku un 2. pulku par 40. grenadieru (2. latviešu) pulku. 1943. gada 31. decembrī brigādes sastāvā bija 8033 vīri.

1944. gada 19. janvārī sakarā ar Ziemeļu frontes vispārējo stāvokli brigādei pozīcijas pie Volhovas nācās pamest, un tā ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas pie Gusi-Pjatiļici apmēram 10 km dienvidos no Piņevas-Lugas, kuras tā noturēja līdz 31. janvārim. 1. februārī divīzija atkāpās tālāk dienvidrietumu virzienā. 7. februārī tā uzbruka Veļeševas Gorai, lai atslogotu spiedienu uz kaimiņu divīziju. Pēc uzdevuma izpildīšanas brigāde ar nepārtrauktām kaujām turpināja atkāpšanos caur Dubrovku-Podubji-Maluju Utorgošu-Romanovičiem uz Pleskavu, ko sasniedza 25. februārī. Atkāpšanās laikā 24. februārī pie Zabolotjes krita 2. pulka I bataljona komandieris kapteinis Skrauja un II bataljona komandieris kapteinis Grants.

Kaujas pie "Austrumu vaļņa"

No Pleskavas brigādi pārvietoja uz Veļikajas upes Panteras pozīcijām (jeb " Austrumu vaļņa" pozīcijām), kur tai ierādīja pozīcijas blakus 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzijai uz ziemeļiem no tās.

1944. gada 7. janvārī Himlers izdeva pavēli brigādi pārformēt par 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju. Pēc nonākšanas Panther pozīcijās 1944. gada 22. martā uzsāka brigādes pārformēšanu par divīziju. 1944. gada maijā divīziju pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju (latviešu Nr.2) (Waffen-Grenadier Division der SS 19 (lett. Nr.2)).

Pārformējot brigādi par divīziju, tajā tika iedalīts trešais kājnieku pulks (6. kājnieku pulks). Pulku numerācija tika mainīta: 1. (39.) pulks kļuva par 42. (komandieris majors Galdiņš), 2. (40.) — par 43. (komandieris pulkvedis Lobe), bet 6. par 44. grenadieru pulku (komandieris pulkvežleitnants Kociņš) (Waffen-Grenadier Regiment der SS 42, 43, 44). Par 19. divīzijas kājnieku priekšnieku iecēla pulkvedi Veisu.

Martā abas latviešu divīzijas apvienoja 6. SS korpusā, ko komandēja ģenerālis Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer-Wildenbruch). 15. martā krita 19. divīzijas komandieris Šuldts, un tās pagaidu komandēšanu uzņēmās štandartenfīrers Fridrihs-Vilhelms Boks (Bock). 13. aprīlī divīzijas komandēšanu pārņēma oberfīrers (ģenerālleitnants) Bruno Štrekenbahs (Streckenbach).

7. aprīlī ievainoja divīzijas kājnieku priekšnieku pulkvedi Veisu, kurš no gūtajiem ievainojumiem 16. aprīlī mira. Pēc viņa par divīzijas kājnieku priekšnieku kļuva pulkvedis Lobe, bet 43. pulka komandēšanu maija vidū pārņēma ar Jekelna pavēli no leģiona ģenerālinspekcijas uz fronti komandētais pulkvedis Plensners. Aprīļa otrajā pusē 6. SS korpusu pārvietoja uz tā sauktajām Bardovo-Kudeveres pozīcijām 50 km no Opočkas. Divīzijai atrodoties šajās pozīcijās, sāka formēt 19. (2.) artilērijas pulku.

1944. gada 30. jūnijā divīzijā bija 10 592 vīri, bet 1944. gada 20. septembrī — 12 507. No 1944. gada jūnija līdz jūlija vidum divīzija bija iesaistīta atkāpšanās kaujās pie Latvijas robežas. 17. jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpjoties pārgāja Latvijas robežu.

Kaujas Vidzemē

Jūlija otrajā pusē sakarā ar ievērojamajiem zaudējumiem, kādus divīzija cieta atkāpšanās kauju laikā, tā tika reducēta un nosaukta par Kampfgruppe Streckenbach. Pārdēvēja arī pulkus: 42. (1.) pulku — Kampfgruppe-bataillon 42; 43. (2.) pulku — Kampfgruppe-bataillon 43; 44. (6.) pulku — Kampfgruppe-bataillon 44. Taču oficiālajos sarakstos vienības paturēja iepriekšējos nosaukumus. Reducējot 19. divīzijas pulkus, daļu to sastāva nodeva 15. divīzijai. Savukārt, 15. (1.) artilērijas pulku un 15. sapieru bataljonu piedalīja 19. divīzijai. Divīzijas sastāvs pēc pārformēšanas bija šāds:

42. (1.) pulks (komandieris — majors Nikolajs Galdiņš) — 6 strēlnieku rotas, štāba rota, kājnieku baterija, smagā rota ar vieglo granātmetēju vadu, smago granātmetēju vadu un prettanku lielgabalu vadu;
43. (2.) pulks (komandieris — majors Eduards Stīpnieks) — 4 strēlnieku rotas, smagā un štāba rota;
44. (6.) pulks (komandieris — pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš) — 4 strēlnieku rotas, smagā un štāba rota;
19. divīzijas papildinājumu bataljons jeb Laumaņa bataljons (komandieris — majors Ernests Laumanis) — 3 strēlnieku rotas un smagā rota;
15. (1.) artilērijas pulks (komandieris — pulkvedis Voldemārs Skaistlauks) — 3 vieglie un viens smagais divizions;
19. (2.) artilērijas pulks — 2 vieglie divizioni;
15. sapieru bataljons (komandieris — virsleitnants Pēteris Ījabs);
19. sapieru bataljons (komandieris — pulkvežleitnants Pēteris Saulītis);
19. sakaru bataljons (komandieris — majors Gosepats (Gosepath));
19. prettanku divizions;
506. zenītartilērijas divizions.

27. jūlijā divīzija saņēma pavēli ieņemt Lubānas pozīcijas. 4./5. augusta naktī divīzija bija spiesta atiet uz Aiviekstes pozīcijām. Līdz oktobrim divīzija piedalījās aizstāvēšanās kaujās Vidzemē. Augusta beigās visi divīzijas pulki saņēma papildinājumus un atmeta nosaukumus Kampfgruppe. Katrā grenadieru pulkā tagad bija divi bataljoni, kājnieku baterija, sapieru un sakaru vads. Augusta beigās 43. (2.) pulka komandēšanu pārņēma līdzšinējās bataljona komandieris majors Rubenis, bet jau septembrī par pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Robertu Osi. No 25. līdz 30. septembrim divīzija izcīnīja Mores kaujas, atvairot spēcīgu Sarkanās armijas uzbrukumu.

Kaujas Kurzemē

10. oktobrī 19. divīzija forsēja Daugavu un atkāpās uz Kurzemi. Šajā laikā 19. divīzijas sastāvā bija:

42. (1.) pulks (komandieris — majors Nikolajs Galdiņš, bataljonu komandieri — majors Voldemārs Reinholds un kapteinis Georgs Šeibelis);
43. (2.) pulks (komandieris — pulkvedis Roberts Osis, bataljonu komandieri — kapteinis Pauls Krasts un kapteinis Jānis — Arnolds Ruks; 1945. gada martā pulka komandēšanu pārņēma majors Voldemārs Reinholds);
44. (6.) pulks (komandieris — pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš, bataljonu komandieri — majors Gustavs Praudiņš un majors Arvīds Zālītis);
19. fizilieru (Laumaņa) bataljons (komandieris — majors Ernests Laumanis);
15.(1.) artilērijas pulks (komandieris — pulkvedis Voldemārs Skaistlauks);
19.(2.) artilērijas pulks (komandieris — pulkvežleitnants Voldemārs Grāvelis);
19. prettanku divizions;
19. sapieru bataljons (komandieris — pulkvežleitnants Juris Taube).

Bez tam, 19. divīzijas sastāvā bija divas lauku lazaretes, kuras apkalpoja latviešu medicīniskais personāls. 1945. gada 15. janvārī 42. (1.) pulks tika nosaukts Valdemāra Veisa, bet 43. (2.) pulks — bijušā divīzijas komandiera Hinriha Šuldta vārdā.

Kurzemē divīzija piedalījās piecās no sešām Kurzemes lielkaujām. Pēc pirmās Kurzemes lielkaujas, kurā 19. divīzija cieta ievērojamus zaudējumus, divīzijā iestājās morālā krīze, kas izpaudās biežā dezertēšanā. Šajā laikā kaujas vienības pameta aptuveni 500, bet Dundagas rajonā izvietoto papildinājumu depo — aptuveni 2000 karavīri. Lielākā daļa dezertējušo izklīda Dundagas mežos, bet daļa pievienojās Kureļa grupai. Krīzes galvenie iemesli meklējami apstāklī, ka nebija skaidrības par vācu nolūkiem attiecībā uz Kurzemes aizstāvēšanu, kā arī vācu pavēlniecības nolūkos pārcelt 19. divīziju uz Vācijas teritoriju. Tiklīdz novembrī kļuva skaidrs, ka vācu virspavēlniecība ir nolēmusi Kurzemi aizstāvēt, divīzijā ne tikai atgriezās daļa dezertieru, bet arī pieteicās lielāks skaits jaunu brīvprātīgo.

1945. gada martā, saskaņā ar Himlera pavēli, 19. divīzija saņēma papildinājumus — 2500 vīru no Vācijā dislocētās 15. divīzijas. Šie papildinājumi, ievērojot 19. divīzijas lielos zaudējumus, sastādīja aptuveni 2/3 no tās kaujas sastāva. Kauju laikā Kurzemē divīzija zaudēja aptuveni 3500 karavīrus. Novērtējot 19.divīzijas līdzdalību kaujās Kurzemē VI korpusa komandieris ģenerālis Krīgers (Krüger) 1945. gada februārī atzina to par labāko kājnieku divīziju Kurzemes cietoksnī [Puriņš, 1990, 12.apr.].

1945. gada 8. maijā tieši pulksten 14:00 divīzijas komandieris Štrekenbahs visu pulku un atsevišķo bataljonu komandieriem telefoniski nodeva pavēli par kapitulāciju. Šajā brīdī 19. divīzijas sastāvā bija 5200 vīru. Tikai nelielai daļai no viņiem izdevās ar kuģiem vai laivām evakuēties uz Vāciju vai nonākt Zviedrijā. Daļa divīzijas sastāva devās mežos, iesaistoties nacionālo partizānu vienībās, bet pārējie padevās padomju gūstā.

Komandieri

no 1943. gada 5. septembra līdz 1944. gada 15. martam — Hinrihs Šuldts
no 1944. gada 15. marta līdz 1944. gada 13. aprīlim — Frīdrihs Vilhelms Boks
no 1944. gada 13. aprīļa līdz 1945. gada maijam — Bruno Štrekenbahs

Literatūra

Guntis Ceravs, Jānis Vasiļevskis „Karavīra ceļš”. — Rīga 2015.
Gunards Bērziņš, Edvīns Daiga „Kara kalpu stāsti”. — Kultūras biedrība Harmonija, Cēsis 2009. ISBN 9934844125
Roberts Kovtuņenko „Mores kauja. Kaujas līdzdalībnieka kaujas virsnieka stāsts”. — Timermanis un Vējiņš, Rīga 2009. ISBN 9984397831
Māris Grīnšteins „Gaidi mani atkal mājās”. — Rīga 2012. ISBN 9984495523
Aldis Egīls Hartmanis „Jauns un traks tu, puika, esi bijis!”. — Rīga 2013. ISBN 998419972X
Roberts Kovtuņenko „Neatzītie karavīri”. — Aplis, Rīga 2004. ISBN 9984101843
Pēteris Kalnin̦š „Viesul̦i — virpul̦i. Vērojumi un izjūtas laikā no 15.8.1944 līdz 18.2.1945, Vidzemē un Kurzemē”. — Vaidava, Lincoln, Nebraska 1982. ISBN 0936302089

Informācijas avoti

19.ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.2) Historia.lv