Pirmais Starptautiskais polārais gads

Pirmais starptautiskais polārais gads bija Eiropas valstu un ASV kopīgs pētniecības pasākums, lai izpētītu polāros reģionus. Tas norisinājās no 1882. gada vasaras līdz 1883. gada vasarai pēc austriešu virsnieka un polārpētnieka Karla Veiprehta ierosinājuma.^[1] Meteoroloģisko un ģeomagnētisko mērījumu dati tika apkopoti viena gada laikā 14 polārstacijās, no kurām divpadsmit atradās Arktikā, bet divas — dienvidu puslodes subantarktiskajā reģionā. Vēlākos laikos Starptautisko polāro gadu programmas tika rīkotas atkārtoti — Otrais Starptautiskais polārais gads 1932.—1933. gadā, Starptautiskais ģeofizikas gads 1957.—1958. gadā un Ceturtais Starptautiskais polārais gads 2007.—2009. gadā.

Vēsture

Polāro pētījumu stāvoklis 1870. gados

Kopš agrīnajiem atklājumu ceļojumiem 16. gadsimtā, kas Eiropas kapteiņus veda uz Arktiku, meklējot alternatīvus jūras ceļus uz Austrumāziju, līdz 19. gadsimta otrajai pusei polāro braucienu raksturs bija mainījies. 1970. gados bija paredzēts, ka polārā ekspedīcija veiks dažādus astronomiskus, ģeofiziskus, meteoroloģiskus, zooloģiskus vai okeanogrāfiskus zinātniskos novērojumus. Lai gan ekspedīcijas komandas bieži sastāvēja no dažādu valstu pārstāvjiem, starptautiska sadarbība gandrīz nenotika. Bija plaši izplatīta sāncensība starp dažādām ekspedīcijām, kā arī starp dažādām valstīm. Prioritārie mērķi bija ģeogrāfiski atklājumi, Ziemeļpola sasniegšana vai Ziemeļrietumu vai Ziemeļaustrumu jūrasceļu apgūšana. Zinātniskie novērojumi bija otrajā vietā.^[2]

Sagatavošanās

Karls Veiprehts

Ideja par starptautiski koordinētu polāro reģionu zinātnisko izpēti radās 1870. gadu sākumā. Jau 1873. gadā pirmajā starptautiskajā meteoroloģijas kongresā Vīnes Centrālajā meteoroloģijas un ģeodinamikas institūtā tika ieteikts izveidot meteoroloģiskās stacijas polārajos reģionos. Kā iedvesmas avots pirmajam polārajam gadam tiek uzskatīts Vācijas jūras kara flotes virsnieks Austroungārijas dienestā Karls Veiprehts, kurš kopā ar Jūliusu Pajeru vadīja Austroungārijas Ziemeļpola ekspedīciju no 1872. līdz 1874. gadam. Veiprehts iepazīstināja ar saviem arktisko pētījumu pamatprincipiem lekcijā 1875. gada 18. septembrī Vācijas dabaszinātnieku un ārstu biedrības 48. sanāksmē Grācā. Viņš uzskatīja, ka «...Arktikas pētījumi ir ārkārtīgi svarīgi dabas likumu izzināšanai», taču atsevišķiem novērojumiem ir tikai relatīva vērtība. Tajā pašā laikā viņš skaidri norādīja, ka ģeogrāfiskais pols zinātnei nav svarīgāks par jebkuru citu punktu augstākos platuma grādos.^[3]

1879. gada 5. oktobrī Hamburgā tika izveidota Starptautiskā polārā komisija, un par tās pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts vācu ģeofiziķis Georgs fon Neimajers. Sākotnējais plāns polāro gadu sākt jau 1881. gadā, kad tika gaidīts saules plankumu maksimums, izrādījās neizpildāms, jo līdz 1880. gada maijam savu dalību bija apstiprinājušas tikai četras valstis (Dānija, Austroungārija, Krievija un Norvēģija). Norvēģija piekrita piedalīties ar nosacījumu, ka kopā tiks organizētas vismaz astoņas polārās stacijas. Tā kā fon Neimajers vēl nebija panācis savas valdības atbalstu, polārās komisijas priekšsēdētāja amatu pārņēma Sanktpēterburgas Centrālās fizikas observatorijas direktors Heinrihs fon Vilds, kuram izdevās pārliecināt Krievijas valdību piekrist otras stacijas izveidei. Organizatoriskais izrāviens notika 1881. gada pavasarī, piedaloties Amerikas Savienotajām Valstīm. Līdz 1882. gada pavasarim vienpadsmit valstis bija apņēmušies apkalpot 14 stacijas, divas no tām — Dienvidu puslodē.

Norise

ASV ekspedīcija uz Fortkongeras staciju Elsmīra salā darbu sāka 1881. gada vasarā. Pārējās novērojumu stacijas tika ierīkotas 1882. gadā un strādāja pēc paredzētās programmas. Vienīgi Nīderlandes ekspedīcija nesasniedza paredzēto stacijas vietu Diksonā pie Jeņisejas grīvas Sibīrijā sarežģīto ledus apstākļu dēļ Karas jūrā. Stacija tika ierīkota uz jūras pakledus un veica plānotos meteoroloģiskos novērojumus, bet bez ģeomagnētiskajiem mērījumiem nācās iztikt. Ekspedīcijas kuģis Varna tika pamests 1883. gadā. 1883. gada augustā, pēc 24 dienu pārgājiena pa ledu, ekspedīcijas dalībniekiem izdevās izglābties Vaigačas salā, kur viņus atrada citi kuģi.

Traģiski beidzās ekspedīcija tālākās ziemeļu stacijas apkalpei viņu vadītāja Adolfusa Grīlija vadībā. Pēc tam, kad apgādes kuģis 1882. gadā nebija sasniedzis Fortkongeru, dalībniekus nebija iespējams atgriezt arī 1883. gadā. Grīlijs slēdza staciju 1883. gada 7. augustā un kopā ar saviem vīriem kājām devās uz Smita šaurumu. Pārziemojot Pima salas Sabīnes ragā bez pietiekamām pārtikas rezervēm, izdzīvoja tikai 7 no 25 ekspedīcijas dalībniekiem. Izdzīvojušie tika izglābti 1884. gada jūnijā.

Pirmā Starptautiskā polārā gada stacijas Arktikā

Polārstacijas
Valsts	Stacija	Koordinātas^[4]	Vadītājs
ASV	Fortkongera, Elsmīra sala	81°44′N 64°45′W / 81.733°N 64.750°W / 81.733; -64.750	Adolfuss Grīlijs
ASV	Pointbarova, Aļaska	71°17′42″N 156°49′45″W / 71.29500°N 156.82917°W / 71.29500; -156.82917	P. H. Ray
Austroungārija	Vilčektāle, Jana Majena sala	70°59′48″N 08°28′07″W / 70.99667°N 8.46861°W / 70.99667; -8.46861	Emīls fon Volgemuts
Dānija	Gothoba, Rietumgrenlande	64°10′48″N 51°43′30″W / 64.18000°N 51.72500°W / 64.18000; -51.72500	Ādams Paulsens
Francija	Oranžes līcis, Ugunszeme	55°31′24″S 68°05′0″W / 55.52333°S 68.08333°W / -55.52333; -68.08333	J. L. Courcelle-Seneuil
Krievija	Malije Karmakuli, Novaja Zemļa	72°22′24″N 52°36′06″E / 72.37333°N 52.60167°E / 72.37333; 52.60167	K. Andrejevs
Krievija	Sagastira, Ļenas delta	73°22′47″N 126°34′45″E / 73.37972°N 126.57917°E / 73.37972; 126.57917	N. Jirgenss
Lielbritānija	Fortreja, Greitsleivleiks, Kanāda	62°38′52″N 115°43′50″W / 62.64778°N 115.73056°W / 62.64778; -115.73056	H. Ph. Dawson
Nīderlande	Karas jūra	71°N 63°E / 71°N 63°E / 71; 63	Mauritss Snellens
Norvēģija	Bosekopa, Ziemeļnorvēģija	69°57′29″N 23°14′46″E / 69.95806°N 23.24611°E / 69.95806; 23.24611	Aksels Stēns
Somija	Sodankile, Ziemeļsomija	67°24′30″N 26°36′06″E / 67.40833°N 26.60167°E / 67.40833; 26.60167	Selims Lemstrēms
Vācija	Kinguafjorda, Bafina sala	66°35′40″N 67°19′15″W / 66.59444°N 67.32083°W / 66.59444; -67.32083	Vilhelms Gīze
Vācija	Moltkehāfene, Dienviddžordžija	54°30′58″S 36°00′45″W / 54.51611°S 36.01250°W / -54.51611; -36.01250	Karls Šrāders
Zviedrija	Kaptūrdsena, Špicbergena	78°28′27″N 15°42′15″E / 78.47417°N 15.70417°E / 78.47417; 15.70417	Nils Ekholms

Rezultāti

Polārā komisija savā 4. sanāksmē no 1884. gada 17. līdz 24. aprīlim Vīnē nolēma publicēt atsevišķu staciju meteoroloģiskos un ģeofizikālos datus vienotā formātā līdz 1885. gadam. Taču rezultātu apstrāde ievilkās, līdz 1910. gadā parādījās pēdējā publikācija. Rezultātu kopsavilkums no visām stacijām netika publicēts. Polārā komisija atkal sanāca 1891. gadā un pēc tam izjuka.

Pirmais starptautiskais polārais gads sniedza vairākus interesantus individuālus rezultātus, taču tas ir īpaši svarīgi zinātnes politiskajā jomā. Šāda mēroga starptautiska pētniecības sadarbība nekad iepriekš nebija notikusi. Tomēr polāro apgabalu izpētē, vismaz sabiedrības acīs, joprojām dominēja sacensības par Ziemeļpola sasniegšanu.

Atsauces

↑ IPY History
↑ R. Bulkeley: The First Three Polar Years – A General Overview. Kapitel 1 in: Susan Barr, Cornelia Lüdecke (Hrsg.): The History of the International Polar Years (IPYs). Springer, Berlin, Heidelberg 2010
↑ The First International Polar Year. History. Weyprecht’s inspiration
↑ G. Neumayer: Die internationale Polarforschung 1882–83. Die Deutschen Expeditionen und ihre Ergebnisse. Bd. 1, Asher, Berlin 1891, S. 19. C. Lüdecke: The First International Polar Year (1882–83). A big science experiment with small science equipment. In: Proceedings of the International Commission on History of Meteorology 1.1, 2004, S. 55–64 (englisch)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pirmais Starptautiskais polārais gads.

[1] IPY History

[2] R. Bulkeley: The First Three Polar Years – A General Overview. Kapitel 1 in: Susan Barr, Cornelia Lüdecke (Hrsg.): The History of the International Polar Years (IPYs). Springer, Berlin, Heidelberg 2010

[3] The First International Polar Year. History. Weyprecht’s inspiration

[4] G. Neumayer: Die internationale Polarforschung 1882–83. Die Deutschen Expeditionen und ihre Ergebnisse. Bd. 1, Asher, Berlin 1891, S. 19. C. Lüdecke: The First International Polar Year (1882–83). A big science experiment with small science equipment. In: Proceedings of the International Commission on History of Meteorology 1.1, 2004, S. 55–64 (englisch)

[1]

[2]

[3]

[4]