Karls Veiprehts

Karls Georgs Ludvigs Vilhelms Veiprehts (vācu: Carl Georg Ludwig Wilhelm Weyprecht; 1838. gada 8. septembrī — 1881. gada 29. martā) bija vācu izcelsmes Austroungārijas flotes virsnieks, ģeofiziķis un polārpētnieks. Kopā ar kartogrāfu Jūliusu fon Pajeru viņš no 1872. līdz 1874. gadam vadīja Austroungārijas Ziemeļpola ekspedīciju, kuras laikā tika atklāts Franča Jozefa Zemes arhipelāgs. Veiprehts 1879. gadā kopā ar Georgu fon Neimajeru nodibināja Starptautisko polāro komisiju, kuras pētniecības projekti 1882.–1883. gadā noveda pie Pirmā Starptautiskā polārā gada.

Karls Veiprehts Carl Weyprecht Personīgā informācija Dzimis 1838. gada 8. septembrī Darmštate, Vācija Miris 1881. gada 29. martā (42 gadi) Mihelštate, Vācija Tautība vācietis Nodarbošanās ģeofiziķis, polārpētnieks Vecāki Ludvigs Veiprehts Marija Hoenšilde

Dzīvesgājums

Izcelsme un izglītība

Dzimis 1838. gada 8. septembrī Darmštatē kā trešais bērns tiesas tiesas advokāta Ludviga Veiprehta un viņa sievas Marijas Magdalēnas Sofijas ģimenē. Veselības apsvērumu dēļ viņa tēvs 1842. gadā kopā ar ģimeni devās uz Bādkēnigu Odenvaldē kā grāfa Erbaha-Šēnbergas kamerdirektors. Sākotnēji bērnus mācīja privātskolotāji. No 1852. gada Karls mācījās Darmštates pilsētas Humānajā ģimnāzijā, bet jau pēc gada pārgāja uz Augstāko tirdzniecības skolu (mūsdienu Darmštates Tehnisko universitāti).

Militārā karjera

1856. gadā 18 gadu vecumā Veiprehts pievienojās Austroungārijas kara flotei. 1861. gadā viņš tika paaugstināts bocmaņa (Fähnrich zur See) pakāpē un kuģoja ar fregati Radetzky Vilhelma fon Tegethofa vadībā, kurš veicināja viņa zinātniskās tieksmes. 1865. gadā studējis ģeogrāfa Augusta Petermaņa lekciju, ko 23. jūlijā nolasīja Ģeogrāfu sanāksmē Frankfurtē pie Mainas. Petermans bija paziņojis, ka ir jānoorganizē vācu ekspedīcija uz ziemeļiem, lai iekļūtu, viņaprāt, ledus brīvajos ūdeņos starp Špicbergenu un Novaja Zemļu un, iespējams, pat līdz Ziemeļpolam. Veiprehts apsolīja Petermanam savu atbalstu un 1866. gada martā piedāvāja finansēt šādu ekspedīciju ar 2000 taleriem, kā arī vadīt ekspedīciju. Tomēr, sākoties Austrijas—Prūsijas karam, plānam nebija lemts piepildīties.

Kara laikā Veiprehts izcēlās jūras kaujā pie Lisas, kurā tika uzvarēta Itālijas flote, būdams bruņufregates Drache navigācijas virsnieks. Pēc tam viņš tika nosūtīts uz Meksiku ar tvaikoni Elisabeth, lai atbalstītu imperatoru Maksimiliānu. Kad Elizabeth 1868. gadā atgriezās Pulā, viņš devās pie Petermana, lai galu galā īstenotu savus plānus attiecībā uz Arktiku. Tika panākta vienošanās, ka Veiprehtam jāved neliels kuģis uz Grenlandes austrumu krastu, lai gūtu sākotnējo pieredzi Arktikā. Tomēr, kad Veiprehts pārcieta Karību jūras reģionā iegūtās malārijas recidīvu, Petermans Pirmo Vācijas Ziemeļpola ekspedīciju uzdeva vadīt kapteinim Karlam Koldevejam.

Arktiskās ekspedīcijas

Pirmais arktiskais ceļojums

1869. un 1870. gadā Veiprehts kartēja Adrijas jūras austrumu piekrasti. 1870. gadā viņš tika norīkots uz Tunisu, lai novērotu 22. decembra pilno Saules aptumsumu. Veiprehts jau rudenī bija saticis Jūliusu Pajeru, kurš tikko bija atgriezies no Otrās Vācijas polārās ekspedīcijas. Vīri vienojās par kopīgu izlūkošanas braucienu uz apgabalu uz ziemeļaustrumiem no Špicbergenas 1871. gada vasarā. No vienas puses, kā sponsors darbojās Petermans, kuram vēl bija līdzekļi no ziedojumiem iepriekšējām ekspedīcijām, no otras puses, grāfs Hanss Vilčeks, imperators Francis Jozefs I un Frankfurtes ģeogrāfijas biedrība. Ekspedīcija atstāja Trumsi uz Isbjørn klāja 1871. gada 21. jūnijā. Ledus apstākļi tajā gadā bija labvēlīgi, un kuģis 1. septembrī sasniedza 78° 43′ N un 42° 30′ A pozīciju Barenca jūrā tikai ar nelielu dreifējošo ledu. Petermans redzēja, ka viņa teorija par no ledus brīvo Ziemeļu Ledus okeānu apstiprinājās un mudināja uz citu ekspedīciju ar lielāku kuģi.

Austroungārijas Ziemeļpola ekspedīcija

Veiprehts un Pajers Illustrierten Wiener Extrablattes titullapā 1874. gada 25. septembrī

1872. gada pavasarī Vīnē tika nodibināta Austrijas Ziemeļpola ekspedīcijas veicināšanas centrālā komiteja, kas īsā laikā spēja savākt milzīgus privātos līdzekļus. Nozīmīgākais sponsors atkal bija grāfs Vilčeks. Tika nolemts, ka Veiprehtam jākomandē jūrā, bet Pajeram — uz sauszemes. 13. jūnijā tvaikonis Admiral Tegetthoff pacēla enkuru Brēmerhāfenē. Trumsē uz klāja tika uzņemts ledus meistars Ellings Olafs Karlsons, pārējā ekipāža sastāvēja tikai no dažādu tautību Austroungārijas pavalstniekiem.

21. augustā Admiral Tegetthoff iestrēga ledū un kopā ar to dreifēja uz ziemeļrietumiem. Kuģis neatbrīvojās arī 1873. gada vasarā. 30. augustā ziemeļos tika pamanīta zeme, kuru Veiprehts nosauca par Ķēniņa Franča Jozefa Zemi. 1873. gada 1. novembrī kuģis atradās pietiekami tuvu Vilčekas salai, lai apkalpe varētu izkāpt krastā. Kamēr Peijers 1874. gada pavasarī pētīja jaunatklāto zemi un gandrīz sasniedza 82. platuma grādu Fligeli ragā, Veiprehts palika uz kuģa. 20. maijā viņš pameta Admiral Tegetthoff un veda apkalpi uz dienvidiem, līdzi ņemot ragavas un laivas. Novaja Zemļā viņi sastapa krievu kuģus, kas viņus nogādāja atpakaļ uz Norvēģiju.

Pirmais Starptautiskais polārais gads

1875. gadā Veiprehts ierosināja sistemātiski pētīt Arktiku starptautiskā sadarbībā. Šim nolūkam ap Ziemeļpolu būtu jāizveido pētniecības stacijas. Veiprehta nemitīgais darbs pie šī projekta beidzot noveda pie 2. Starptautiskajā meteoroloģijas kongresā Romā 1879. gadā pieņemta lēmuma noorganizēt Starptautisko polāro gadu. Veiprehts kļuva par Starptautiskās Polārās komisijas locekli, kuru sākotnēji vadīja Georgs fon Neimajers un kas rūpējās par sagatavošanos. Rezultātā Pirmā Starptautiskā polārā gada ietvaros vienpadsmit valstis izveidoja 14 stacijas (12 ziemeļu puslodē un divas dienvidu puslodē), kurās 1882./1883. gadā divpadsmit mēnešu laikā tika īstenota saskaņota zinātnisku pētījumu programma.

Karls Veiprehts nenodzīvoja līdz sava mūža darba kulminācijai. Viņš nomira no plaušu tuberkulozes 1881. gada 29. martā Mihelštatē. Viņa brālis, ārsts Roberts Veiprehts, atveda viņu mājās no Vīnes Austrijas imperatora salonā, kad viņš jau bija miris. Viņš tika apbedīts 1881. gada 31. martā līdzās savam tēvam Kēnigas kapsētā.

Pagodinājumi

Veiprehta ledājs Jana Majena salā

Kārlis Veiprehts savas dzīves laikā tika godināts vairākkārt. Londonas Karaliskā ģeogrāfijas biedrība viņam 1874. gadā piešķīra zelta medaļu. Fiume viņam piešķīra goda pilsoņa statusu, bet Frankfurtes ģeogrāfijas biedrību iecēla Veiprehtu par goda biedru. Veiprehts ir III pakāpes Dzelzs kroņa ordeņa kavalieris.

Lai arī Veiprehts neļāva Pētermanam nosaukt salu Franča Jozefa Zemē viņa vārdā, vairākas ģeogrāfiskās vietas vēlāk ieguva viņa vārdu:

• Veiprehtas ledājs Jana Majena salā,
• Veiprehtas fjords Grenlandes ziemeļos,
• Veiprehtas kalni Austrumantarktīdā.
• Veiprehta zemesrags Špicbergenā.

Kopš 1967. gada Vācijas Polāro pētījumu biedrība piešķir Veiprehta medaļu par izciliem zinātnes sasniegumiem polārajos reģionos.

Veiprehta vārdā nosauktas ielas Bādkēnigā, Vīnē, Grācā, Minhenē, Darmštatē, Mihelštatē, Mēdlingā un Alcejā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karls Veiprehts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)