Ķīniešu rakstzīmes

Ķīniešu raksts
Tips	logogrāfiska rakstība
Valodas	ķīniešu, japāņu, korejiešu u.c.
Laika periods	no 13. gadsimta p.m.ē.
Raksta virziens	mūsdienās — no kreisās uz labo;; vēsturiski — no augšas uz leju un kolonnas no labās uz kreiso
Izcelsmes; rakstība	Zīlēšanas kaulu raksts; Ķīniešu raksts
Atvasinātās; sistēmas	haņdzi, hanča, kandži u.c.
ISO 15924	Hani (500)
	; Haņdzi tradicionālajā (melna) un vienkāršotajā (sarkana) rakstībā
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Ķīniešu raksts (vienkāršotā ķīniešu: 汉字, tradicionālā ķīniešu: 漢字, piņjiņs: Hànzì — 'haņu zīmes') ir Ķīnas kultūras telpā attīstījusies logogrāfiska (ideogrāfiska) rakstu sistēma ķīniešu valodas pierakstam.^[1] Tiek uzskatīta par senāko nepārtraukti lietoto rakstību cilvēces vēsturē.^[2] Atšķirībā no alfabētiskajām un sillabiskajām rakstībām, kurās katrai grafēmai ir noteikta fonēmiska vērtība, ķīniešu logogrāfiskajā rakstā grafēmas apzīmē zilbes, morfēmas vai veselus vārdus un jēdzienus.^[3]

Terminoloģija

Latviski populārajā literatūrā un reizēm arī speciālajā literatūrā^[4] ķīniešu logogrammas tradicionāli dēvē par hieroglifiem — grieķu cilmes vārdā, ar ko specifiski apzīmēta seno ēģiptiešu rakstība (no sengrieķu: ἱερός — ‘svēts’ un γλύφω — ‘gravējums’, ‘grebums’). Enciklopēdiskā un speciālā literatūrā tiek lietoti termini «ķīniešu rakstība»,^[5] «ķīniešu raksts».^[1] Kā alternatīva tiek piedāvāts lietot terminu «ķīnzīmes», veidojot tiešu kalku no rakstības ķīniešu valodas nosaukuma.^[6]

Izplatība

Ķīniešu rakstzīmju izplatība mūsdienās (tumši zaļš) un agrāk (gaiši zaļš)

Ķīnai un ķīniešu rakstībai ir bijusi milzīga ietekme Austrumāzijā, līdzīgi kā Romas impērijai un latīņu alfabētam Eiropā.

Zemāk uzskaitītas vietējās rakstību versijas. Dažādās valstīs ir bijušas atšķirīgas reformas un var būt atšķirīgas normas par rakstzīmju skaitu, kas jāzina, pabeidzot skolu:

Haņdzi — ķīniešu rakstības tradicionālā (džentidzi) un vienkāršotā (dzjaņhuadzi) versija ķīniešu valodas dialektu kopumam. Vienkāršoto rakstu lieto galvenokārt Ķīnas Tautas Republikā, bet tradicionālo rakstu — Taivānā, Singapūrā, Honkongā, Makao.
Hanča — zināma kopš 4. gadsimta p.m.ē., lietota korejiešu valodai. Kopš 16. gadsimta lielā mērā aizstāta ar alfabētisko rakstību hangilu.^[7]
Kandži — zināma kopš m.ē. 5. gadsimta, lietota japāņu valodai. Tiek lietota paralēli ar hiraganu un katakanu.
Džuanu vecā rakstība — zināma kopš 7. gadsimta, lietota džuanu valodai. Kopš 1950. gadiem tiek aizstāta ar latīņalfabēta rakstību.
Kitanu raksti — lietoti 10.—12. gadsimtā kitanu valodai. Izmirusi.
Tangutu raksts — lietots 11.—16. gadsimtā tangutu valodai, zināmas 5863 logogrammas. Izmirusi.
Džurčenu raksts — lietots 12.—13. gadsimtā džurčenu valodai. Izmirusi.
Ķinoma — lietota no 13. līdz 20. gadsimtam vjetnamiešu valodai. No 20. gadsimta sākuma aizstāta ar latīņalfabēta rakstību.^[8]
Klasiskā ji rakstība — zināma kopš 15. gadsimta, lietota ji valodai. No 1980. gadiem aizstāta ar ji sillabāriju.

Priekšrocības

Tas ko Rietumos sauc par ķīniešu valodu īstenībā ir savstarpēji radniecīgu valodu grupa (to vidū, piemēram, kantoniešu valoda un mandarīnu valoda). Lai arī ķīniešu valodām var būt dažāda izruna, tās visas ir tonālas un analītiskas (vārdiem nav nepieciešami pilnīgi nekādi locījumi^{[p 1]}). Ideogrāfiska raksta izmantošana starp ķīniešu valodām ļauj tam būt universāli saprotamam pat ja izruna atšķiras.

Tāpat ķīniešu valodām raksturīgi ļoti īsi, vienu zilbi gari vārdi, līdz ar to liels skaits homofonu^{[nepieciešama atsauce]} (vārdi ar vienādu izrunu, bet dažādām nozīmēm). Dažāda tonalitāte ļauj izšķirt līdzīgus vārdus (līdzīgi kā vārda "zāle" tonis ļauj izšķirt tā nozīmi latviešu valodā), taču, piemēram, japāņu valodā, kur nav toņa homofonu izšķiršana ir bijis viens no galvenajiem pretargumentiem centieniem atcelt kandži, tāpat arī Dienvidkorejā, kur kādā 1956. gada pētījumā pierādīts, ka handžas izmantošana līdztekus hangilam paātrina teksta izpratni (lai gan nesenākā pētījumā pierādījies pretējais).^[9]

Līdztekus pašām zīmēm ar ķīniešu valodu ģeneoloģiski nesaistītas valodas (t.i., korejiešu un japāņu) aizguvušas arī "ķīniskus lasījumus" šīm zīmēm. Salīdzinājumam, vārds "Ķīna" — 中國 (burtiskā tulkojumā — "Viduszeme", "valsts pasaules centrā") ķīniešu valodās un citās Austrumāzijas valodās.

Ķīniešu valodās (haņdzi): 中國 (vienkāršots 中国)
- Kantoniešu izruna (jyutping transkr.): zung1gwok3
- Mandarīnu izruna (Haņju piņjiņa transkr.): Zhōngguó
- Min Nan izruna (POJ transkr.): Tiong-kok
Japāņu valodā (kandži): 中國 (vienkāršots 中国) (Hepbērna transkr.): Chūgoku
Korejiešu valodā (handža): 中國 (vienkāršotais "国" nav atzīts Dienvidkorejā, korejiešiem "valsts" zīmei ir arī sava versija ) (pārskatītā transkr.) Jungguk

Piemēram, japāniski vārdā Ķīna izmantotajām zīmēm "vidus" un "valsts" ir ne tikai no ķīniešiem aizgūtie lasījumi "čū" un "koku/goku", bet arī japāniskie lasījumi attiecīgi "naka" un "kuņi". Zinātniskiem terminiem un salikteņiem ir raksturīgi izmantot ķīniskos lasījumus, šeit var novērot līdzības ar latīņu valodas pozīcijām Eiropā, piemēram, lielākajā daļā Eiropas valodu būs dažādas vārda "kalkulators" variācijas, kas veidotas no vārdiem "kalkulēt" un izskaņas "-ors", tāpat iespējami arī vietēji/neaizgūti varianti, kā "kabatas skaitļotājs" latviešu valodā. Redzams, ka no ķīniešiem aizgūto zīmju un līdzīgu lasījumu izmantošanai Āzijā ir līdzīga nozīme kā "internacionālismu" izmantošanai eiropiešu valodās.

Piezīmes

↑ Analītisks (valodniecība), tāds, kam gramatiskās attieksmes izsaka nevis ar vārda formu, bet ar cita vārda pievienojumu, vārdu kārtu u. tml., http://www.tezaurs.lv/sv/?w=anal%C4%ABtisks Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 «Ķīniešu raksts». Latvijas padomju enciklopēdija. 5₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 667. lpp.
↑ History of Chinese Writing Showed in the Museums
↑ EV, 1. sēj., 249. lpp., ideogrāfiskais raksts (..), kurā zīmes (ideogrammas) apzīmē jēdzienus un tiem atbilstošus vārdus. Ideogr. ir senēģipt., šumeru, ķīn., u.c. raksta sistēmas.
↑ Jeļena Staburova. Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā
↑ Nacionālā enciklopēdija: ķīniešu valodas rakstība
↑ «Eihmanis: ar Ķīnas kultūras klātbūtni nākotnē būs jārēķinās». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 26. februārī. Skatīts: 2011. gada 13. oktobrī. Eihmanim padomā ir kāds ierosinājums. Ķīniešu rakstību latviešu valodā apzīmē ar vārdu "hieroglifi", tomēr LU pasniedzējs, dzejnieka Ulda Bērziņa iedvesmots, ķīniešu rakstību dēvē par ķīnzīmēm un aicina uz to arī savus studentus, jo tas ir daudz precīzāks raksturojums. (..) Vārdu savienojums "ķīnzīme" precīzi atbilst tam, kā ķīnieši sauc šīs zīmes savā valodā – haņ dzi. Tas burtiski nozīmē "ķīniešu zīmes", un "haņi" – tas ir vārds, kādā ķīnieši paši sevi dēvē.
↑ EV, 1. sēj., 329. lpp., korejiešu valoda (..) KTDR lieto īpašu korejiešu rakstu (fonogr. ligatūru raksts), Korejas Republikā — jauktu ķīniešu (hieroglifu) un korejiešu rakstu.
↑ EV, 2. sēj. 328. lpp., vjetnamiešu valoda (..) Rakstu piemin. no 15. gs. ķīn. hieroglifu rakstā; mūsdienu raksts izveidots 17. gs., tā pamatā lat. alf.
↑ Taylor, Insup; Taylor, M. Martin (1983). The psychology of reading. New York: Academic Press. ISBN 0-12-684080-6, 90. lpp.

Literatūra

Autoru kolektīvs. Enciklopēdiskā vārdnīca. Rīga : Latvijas Enciklopēdiju redakcija, 1991. ISBN 5899600217.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ķīniešu rakstzīmes.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)

[9] Analītisks (valodniecība), tāds, kam gramatiskās attieksmes izsaka nevis ar vārda formu, bet ar cita vārda pievienojumu, vārdu kārtu u. tml., http://www.tezaurs.lv/sv/?w=anal%C4%ABtisks Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.

[LPE-1] 1,0 ^1,1 «Ķīniešu raksts». Latvijas padomju enciklopēdija. 5₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 667. lpp.

[2] History of Chinese Writing Showed in the Museums

[3] EV, 1. sēj., 249. lpp., ideogrāfiskais raksts (..), kurā zīmes (ideogrammas) apzīmē jēdzienus un tiem atbilstošus vārdus. Ideogr. ir senēģipt., šumeru, ķīn., u.c. raksta sistēmas.

[4] Jeļena Staburova. Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā

[5] Nacionālā enciklopēdija: ķīniešu valodas rakstība

[eihmanis-6] «Eihmanis: ar Ķīnas kultūras klātbūtni nākotnē būs jārēķinās». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 26. februārī. Skatīts: 2011. gada 13. oktobrī. Eihmanim padomā ir kāds ierosinājums. Ķīniešu rakstību latviešu valodā apzīmē ar vārdu "hieroglifi", tomēr LU pasniedzējs, dzejnieka Ulda Bērziņa iedvesmots, ķīniešu rakstību dēvē par ķīnzīmēm un aicina uz to arī savus studentus, jo tas ir daudz precīzāks raksturojums. (..) Vārdu savienojums "ķīnzīme" precīzi atbilst tam, kā ķīnieši sauc šīs zīmes savā valodā – haņ dzi. Tas burtiski nozīmē "ķīniešu zīmes", un "haņi" – tas ir vārds, kādā ķīnieši paši sevi dēvē.

[koreja-7] EV, 1. sēj., 329. lpp., korejiešu valoda (..) KTDR lieto īpašu korejiešu rakstu (fonogr. ligatūru raksts), Korejas Republikā — jauktu ķīniešu (hieroglifu) un korejiešu rakstu.

[8] EV, 2. sēj. 328. lpp., vjetnamiešu valoda (..) Rakstu piemin. no 15. gs. ķīn. hieroglifu rakstā; mūsdienu raksts izveidots 17. gs., tā pamatā lat. alf.

[10] Taylor, Insup; Taylor, M. Martin (1983). The psychology of reading. New York: Academic Press. ISBN 0-12-684080-6, 90. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[p 1]

[9]