Vladimirs Solovjovs (krievu: Влади́мир Серге́евич Соловьёв; dzimis 1853. gada 28. janvārī, miris 1900. gada 13. augustā) bija 19. gadsimta otrās puses krievu filozofs, teologs, dzejnieks, publicists un literatūrkritiķis. Tuvs Fjodora Dostojevska draugs. Ietekmējis turpmāko Krievijas filozofijas attīstību, Dostojevska un Tolstoja daiļradi, kā arī krievu simbolistu kustību. Reaģējot uz Eiropas racionālisma izaicinājumu, centās sintezēt filozofijas, zinātnes un ētikas atziņas, strādājot pareizticības un (atšķirībā no Dostojevska) arī katolisma tradīcijas kontekstā. Dzīves otrajā pusē izplatīja uzskatu par Āzijas tautu draudiem Krievijas pastāvēšanai.
|
|
| Vispārīgā informācija
|
| Skola, tradīcija
|
platonisms, kristīgais misticisms, simbolisms
|
| Nozīmīgas idejas
|
sofija, sobornostj
|
| Alma mater
|
Maskavas Universitāte
|
| Ietekmējies no
|
Platons, Aristotelis, Valentīns, Plotīns, Dante, Kants, Dostojevskis, Konts
|
| Ietekmējis
|
Berdjajevs, Bulgakovs, Florenskis, Belijs, Bloks, Dostojevskis, Koževs
|
| Nozīmīgi darbi
|
Смысл любви (1894)
|
| Valoda
|
krievu valoda
|
|
Studēja Maskavas Universitātē. Pasniedza Sanktpēterburgas Universitātē. 1881. gadā pēc Aleksandra II slepkavības nolasīja lekciju, kurā aicināja apžēlot slepkavas, un pameta darbu. Vēlākos gados parasti uzturējās draugu īpašumos.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vladimirs Solovjovs.
