Nikolajs Berdjajevs (krievu: Никола́й Алекса́ндрович Бердя́ев, franču: Nicolas Berdiaev; dzimis 1874. gada 18. martā, miris 1948. gada 24. martā) bija Ukrainā dzimis 20. gadsimta pirmās puses krievu filozofs, kurš parasti tiek ierindots kristīgā eksistenciālisma tradīcijā.
|
|
| Vispārīgā informācija
|
| Skola, tradīcija
|
kristīgais eksistenciālisms
|
| Nozīmīgas idejas
|
jaunie viduslaiki, objektivizācija (объективация), transcendēšana (трансцендирование)
|
| Galvenās intereses
|
radošums, eshatoloģija, brīvā griba, krievu nacionālisms, ontoloģija
|
| Ietekmējies no
|
Bēme, Sarovas Serafims, Kants, fon Bādens, Homjakovs, Dostojevskis, Ļeontjevs, Solovjovs, Nīče
|
| Ietekmējis
|
Elils, Hakslijs, Marsels, Votss
|
| Nozīmīgi darbi
|
Философия свободного духа (1927), О назначении человека (1931),
|
| Valoda
|
krievu valoda, franču valoda
|
|
Uzsāka mācības Kijivas Universitātē, tomēr par piedalīšanos studentu nemieros 1897. gadā tika izsūtīts uz Vologdu. Pēc izsūtījuma apmetās Sanktpēterburgā. Iesākumā būdams marksisma ietekmē, Berdjajevs kritizēja marksisma realizāciju Krievijā un virzījās kristietības universālisma un personālisma virzienā. 1913. gadā par rakstu, kas zaimojot baznīcu, tika notiesāts ar izsūtījumu uz Sibīriju, tomēr Pirmā pasaules kara sākums un revolūcijas izjauca sprieduma realizāciju. Pēc Oktobra revolūcijas nepieņēma lielinieku dogmātismu. 1920. un 1922. gadā tika apcietināts. 1922. gada septembrī t.s. filozofu kuģa akcijā izsūtīts no valsts. Apmetās Francijā, kur nodzīvoja līdz mūža galam, radot vairumu no saviem pazīstamākajiem darbiem.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolajs Berdjajevs.
