Varšavas pakta iebrukums Čehoslovākijā

Varšavas pakta iebrukums Čehoslovākijā
	Daļa no Auksta kara
	; Padomju tanki T-55 ar "iebrukuma svītrām" operācijas "Donava" laikā 1968. gadā
Datums	1968. gada 21. augusts — 11. septembris
Vieta	Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika
Iznākums	Varšavas pakta Čehoslovākijas okupācija
Karotāji
Padomju Savienība; Polijas Tautas Republika; Ungārijas Tautas Republika; Bulgārijas Tautas Republika; Vācijas Demokrātiskā Republika;	Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika
Komandieri un līderi
Leonīds Brežņevs; Andrejs Grečko; Vojcehs Jaruzelskis u.c.	Aleksandrs Dubčeks
Spēks
500 000 karavīru (beigās); 6300 tanku	235 000 karavīru; 2500—3000 tanku; 250 lidmašīnu
Zaudējumi
96 bojāgājušo; 10 bojāgājušo; 1 bojāgājušais; 1 bojāgājušais	108 bojāgājušo, aptuveni 500 ievainoto, 5 karavīri izdarīja pašnāvību, 70 000 pilsoņu pēc iebrukuma aizbēga uz Rietumiem, kopējais emigrantu skaits pirms Samta revolūcijas sasniedza 300 000 cilvēku

Varšavas pakta iebrukums Čehoslovākijā, arī operācija "Donava" (krievu: операция «Дунай»), bija Varšavas pakta karaspēka (izņemot Rumāniju) ienākšana Čehoslovākijā, kas sākās 1968. gada 21. augustā un izbeidza Prāgas pavasari.

Lielākais karaspēka kontingents tika nodrošināts no PSRS. Apvienoto grupējumu (līdz 500 000 karavīru un 5000 tanku) komandēja armijas ģenerālis Ivans Pavlovskis (Иван Павловский).

Priekšvēsture

Padomju vadība baidījās, ka, ja Čehoslovākijas komunisti īstenos no Maskavas neatkarīgu iekšpolitiku, PSRS zaudēs kontroli pār Čehoslovākiju. Šāds notikumu pavērsiens draudēja sašķelt Austrumeiropas sociālistisko valstu bloku gan politiskā, gan militārā un stratēģiskā ziņā. Ierobežotas valsts suverenitātes politika sociālistiskā bloka valstīs, tostarp vajadzības gadījumā izmantojot militāru spēku, Rietumos kļuva pazīstama kā Brežņeva doktrīna.^[1]

1968. gada marta beigās KPFSR Centrālā komiteja izsūtīja partijas aktīvistiem klasificētu informāciju par situāciju Čehoslovākijā. Šajā dokumentā bija teikts: "...pēdējā laikā notikumi attīstās negatīvā virzienā. Čehoslovākijā aizvien biežāk izskan bezatbildīgu elementu runas, kas pieprasa izveidot "oficiālo opozīciju", izrādīt "iecietību" pret dažādiem antisociālistiskiem uzskatiem un teorijām. Tiek kļūdaini uzsvērta sociālisma celtniecības pagātnes pieredze, izteikti priekšlikumi par īpašu Čehoslovākijas ceļu uz sociālismu, kas tiek pretstatīts citu sociālistisko valstu pieredzei, tiek mēģināts mest ēnu uz Čehoslovākijas ārpolitiku un uzsvērt "neatkarīgas" ārpolitikas nepieciešamību. Tiek aicināts veidot privātus uzņēmumus, atteikties no plānveida sistēmas un paplašināt sakarus ar Rietumiem. Turklāt vairākos laikrakstos, radio un televīzijā tiek propagandēti aicinājumi "pilnīgi atdalīt partiju no valsts", atgriezt ČSSR pie Masaraka un Beneša buržuāziskās republikas, pārvērst ČSSR par "atvērtu sabiedrību" un citi...".

23. martā Drēzdenē notika sešu sociālistisko valstu — PSRS, Polijas, VDR, Bulgārijas, Ungārijas un Čehoslovākijas SR partiju un valdību vadītāju tikšanās, kurā tika asi kritizēts Čehoslovākijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Aleksandrs Dubčeks. Pēc Drēzdenes sanāksmes padomju vadība sāka izstrādāt iespējas, kā rīkoties ar Čehoslovākiju, tostarp militārus pasākumus.

Padomju puse neizslēdza iespēju, ka Čehoslovākijā varētu ienākt NATO karaspēks, kas veica manevrus pie Čehoslovākijas robežām ar segvārdu "Melnā lauva".

Aprīlī un maijā padomju līderi centās "pierunāt" Aleksandru Dubčeku, lai pievērstu viņa uzmanību antisocialistisko spēku darbības bīstamībai. Aprīļa beigās Prāgā ieradās Varšavas pakta dalībvalstu Apvienoto bruņoto spēku virspavēlnieks maršals Ivans Jakubovskis, lai sagatavotu Varšavas pakta karaspēka mācības Čehoslovākijas SR teritorijā.^[2]

Brežņevs 4. maijā Maskavā tikās ar Dubčeku, taču savstarpēja saprašanās netika panākta.

Operācija

Operācijas politiskais mērķis bija nomainīt valsts politisko vadību un Čehoslovākijā izveidot PSRS lojālu režīmu. Karaspēkam vajadzēja ieņemt svarīgākos objektus Prāgā, KGB virsniekiem vajadzēja arestēt čehu reformatorus, pēc tam bija plānots sarīkot ČKP Centrālās komitejas plēnumu un Nacionālās asamblejas sesiju, kurā vajadzēja nomainīt augstāko vadību.

20. augustā pulksten 22:15 karaspēks saņēma signālu "Vltava-666" par operācijas sākumu. Plkst. 23:00 20. augustā iebrukumam paredzētajos karaspēka vienībās tika izsludināta kaujas trauksme. Pa slēgtajiem sakaru kanāliem signāls virzībai uz priekšu tika nosūtīts visām frontēm, armijām, divīzijām, brigādēm, pulkiem un bataljoniem. Pēc šī signāla visiem komandieriem bija jāatver viens no pieciem viņu rīcībā esošajiem slepenajiem iepakojumiem (operācija bija iecerēta piecos variantos), bet atlikušie četri sadedzināt štābu priekšnieku klātbūtnē, tos neatverot. Atvērtajās paciņās atradās pavēle sākt operāciju "Donava". Iebrukumā iesaistītais kaujas ekipējums bija marķēts ar baltām svītrām. Visa padomju un sabiedroto kaujas tehnika bez baltām svītrām bija "neitralizējama", vēlams, bez apšaudes. Pretošanās gadījumā bez brīdinājuma un bez pavēles no augšas vajadzēja iznīcināt tankus un citu kaujas tehniku. Sastopoties ar NATO karaspēku, viņiem tika pavēlēts nekavējoties apstāties un nešaut bez komandas.

Karaspēks tika ievests 18 vietās no VDR, PTR, PSRS un UTR teritorijas.^[3]

Līdz 21. augusta dienas beigām 24 Varšavas pakta valstu divīzijas bija ieņēmušas galvenās vietas Čehoslovākijā. PSRS un tās sabiedroto karaspēks visus punktus ieņēma, neizmantojot ieročus, jo Čehoslovākijas armijai bija pavēlēts nepretoties.

Pretestība

Prāgā protestējošie iedzīvotāji centās nepieļaut karaspēka un tehnikas pārvietošanos, visas izkārtnes un ielu nosaukumu plāksnes tika nojauktas, visas Prāgas kartes tika paslēptas veikalos, bet padomju armijas rīcībā bija tikai novecojušas Otrā pasaules kara laika kartes. Līdz ar to tika aizkavēta radio, televīzijas un laikrakstu kontrole. Propadomju līderi patvērās Padomju Savienības vēstniecībā. Taču viņus neizdevās pārliecināt izveidot jaunu valdību un sasaukt Centrālās komitejas plēnumu. Plašsaziņas līdzekļi jau bija paspējuši viņus pasludināt par nodevējiem.

Pēc valsts prezidenta un Čehijas Radio aicinājuma Čehoslovākijas pilsoņi nesniedza bruņotu pretošanos iebrucēju karaspēkam. Tomēr visur karaspēks sastapās ar vietējo iedzīvotāju pasīvu pretestību. Čehi un slovāki atteicās piegādāt padomju karaspēkam dzērienus, pārtiku un degvielu, mainīja ceļa zīmes, lai kavētu karaspēka virzību, izgāja ielās, centās skaidrot karavīriem Čehoslovākijā notiekošo notikumu būtību un aicināja uz krievu-čehoslovāku brālību.

Iedzīvotāji pieprasīja ārvalstu karaspēka izvešanu un uz PSRS aizvesto partijas un valdības vadītāju atgriešanos. Ar aicinājumiem uz bruņotu pretošanos nāca klajā Vīnē dzīvojošais neomarksisma filozofs Ivans Svitaks, kurš bija radikālākais Prāgas pavasara ideologs (Svitaka aicinājums uz vardarbīgu rīcību bija vērsts galvenokārt pret savējiem — Čehoslovākijas partijas funkcionāriem un valsts drošības darbiniekiem, kuri atbalstīja ārvalstu karaspēka ievešanu).

Zaudējumi

Kaujas praktiski nenotika. Bija atsevišķi gadījumi, kad notika uzbrukumi militārajiem spēkiem, taču lielākajā daļā gadījumu Čehoslovākijas iedzīvotāji neizrādīja pretestību.

Saskaņā ar mūsdienu datiem iebrukuma laikā tika nogalināti 108 Čehoslovākijas pilsoņi, lielākoties civiliedzīvotāji, un vairāk nekā 500 tika ievainoti. Pirmajā iebrukuma dienā vien tika nogalināti vai nāvīgi ievainoti 58 cilvēki. Visvairāk civiliedzīvotāju cieta Prāgā, Čehijas Radio ēkas tuvumā. Tur 21. augustā tika nogalināti 16 cilvēki.

Kopumā no 1968. gada 21. augusta līdz 20. septembrim padomju karaspēka kaujas zaudējumi bija 12 kritušie un 25 ievainotie un ievainotie. Ne kaujas zaudējumi tajā pašā laika posmā bija 84 bojā gājušie un mirušie, 62 ievainotie un traumētie.

Ir zināmi dati par neatgūstamajiem zaudējumiem citu VP valstu bruņotajos spēkos, kas piedalījās operācijā: Ungārijas un Bulgārijas armijas zaudēja pa vienam bojāgājušajam (nezināmas personas postenī nogalināja bulgāru karavīru un nozaga viņa automātisko šauteni), Polijas armija zaudēja 10 bojāgājušos.

Turpmāki notikumi

Septembra sākumā karaspēks tika izvests no daudzām PSRS pilsētām un pilsētiņām uz īpaši tam paredzētām vietām. 1968. gada 11. septembrī padomju tanki atstāja Prāgu. 1968. gada 16. oktobrī PSRS un Čehoslovākijas valdības parakstīja līgumu par padomju karaspēka pagaidu uzturēšanās nosacījumiem Čehoslovākijas teritorijā, saskaņā ar kuru daļa padomju karaspēka palika Čehoslovākijas teritorijā, "lai nodrošinātu sociālistiskās kopvalsts drošību". 1968. gada 17. oktobrī sākās pakāpeniska daļas karaspēka izvešana no Čehoslovākijas teritorijas, kas tika pabeigta novembra vidū.

1969. gadā Prāgā studenti Jans Palahs un Jans Zajics, protestējot pret padomju okupāciju, ar mēneša intervālu izdarīja pašsadedzināšanos.^[4]^[5]

Politisko un ekonomisko reformu process tika pārtraukts sakarā ar karaspēka ienākšanu. Reformatori tika atlaisti no amata, un sākās represijas. Vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, tostarp daudzi valsts kultūras elites pārstāvji, pameta valsti.

Čehoslovākijas teritorijā padomju militārā klātbūtne saglabājās līdz 1991. gadam.

Reakcija ārvalstīs

Sabiedrības reakcija uz iebrukumu bija plaša un neviendabīga, tostarp komunistiskajās valstīs. Lai gan lielākā daļa Varšavas pakta dalībvalstu un vairākas citas komunistiskās partijas visā pasaulē atbalstīja iebrukumu, Rietumvalstis, kā arī tādas sociālistiskās valstis kā Rumānija un jo īpaši Ķīnas Tautas Republika (ĶTR) un Albānija nosodīja šo uzbrukumu. Daudzas citas komunistiskās partijas arī zaudēja ietekmi, nosodīja PSRS, sadalījās vai izšķīrās pretrunīgu viedokļu dēļ. Ar iebrukumu sākās virkne notikumu, kas galu galā lika Leonīdam Brežņevam 1972. gadā, tikai dažus mēnešus pēc ASV prezidenta Ričarda Niksona vēsturiskās vizītes ĶTR, noslēgt vienošanos viņu par atslābumu.

Protesti PSRS

Padomju Savienībā daži intelektuāļi protestēja pret padomju karaspēka ienākšanu Čehoslovākijā. Jevgeņijs Jevtušenko uzrakstīja protesta dzejoli "Танки идут по Праге", kas tika izplatīts samizdata formātā PSRS un Čehoslovākijā. Savukārt Josifs Brodskis uzrakstīja uzrunas dzejoli "Письмо генералу Z", līdzīgu Ekziperī "Vēstulē ģenerālim X".^[6]

Sekas

Operācijas "Donava" rezultātā Čehoslovākija palika Austrumeiropas sociālistiskā bloka dalībvalsts. Padomju karaspēka grupējums (līdz 130 000 cilvēku) palika Čehoslovākijā līdz 1991. gadam. Līgums par padomju karaspēka uzturēšanās nosacījumiem Čehoslovākijā kļuva par vienu no galvenajiem piecu valstu karaspēka ienākšanas militāri politiskajiem rezultātiem, kas apmierināja PSRS un Varšavas pakta vadību.

Albānija iebrukuma rezultātā izstājās no Varšavas pakta organizācijas.

Milošs Zemans 1970. gadā tika izslēgts no Komunistiskās partijas, jo nepiekrita Varšavas pakta karaspēka ievešanai valstī.

Prāgas pavasara apspiešana pastiprināja daudzu Rietumu kreiso spēku pārstāvju vilšanos marksisma-ļeņinisma teorijā un veicināja "eirokomunisma" ideju izplatīšanos Rietumu komunistisko partiju vadībā un biedru vidū, kas vēlāk noveda pie daudzu partiju šķelšanās. Rietumeiropas komunistiskās partijas zaudēja masu atbalstu, jo praktiski tika pierādīta "sociālisma ar cilvēka seju" neiespējamība.

Mūsdienās

Pēc "Samta revolūcijas" notikumiem Čehoslovākijā 1989. gada novembrī un ČKP Centrālās komitejas bijušās vadības atkāpšanās no amata 1989. gada 5. decembrī tika pieņemts PSRS valdības paziņojums un Bulgārijas, Ungārijas, VDR, Polijas un PSRS vadītāju kopīgs paziņojums, kurā karaspēka ievešana Čehoslovākijā 1968. gadā tika kvalificēta kā "prettiesiska iejaukšanās suverēnas valsts iekšējās lietās, kas pārtrauca Čehoslovākijas demokrātiskās atjaunošanās procesu un radīja ilgtermiņa negatīvas sekas".^[7]

2018. gada 22. augustā Čehijas Republikas parlaments pieņēma rezolūciju, kurā padomju un Varšavas pakta karaspēka ieiešana Čehoslovākijā 1968. gadā definēta kā "iebrukums un okupācija".^[8]