1956. gada Ungārijas revolūcija

1956. gada Ungārijas revolūcija (ungāru: 1956-os forradalom), arī tiek saukta par 1956. gada ungāru sacelšanos (krievu: Венгерское восстание 1956 года) vai ungāru dumpi, bija spontāna sacelšanās pret Ungārijas staļinistu valdību un tās Padomju Savienības atbalstīto politiku. Revolūcija sākās 1956. gada 23. oktobrī un līdz 10. novembrim tika apspiesta.

1956. gada Ungārijas revolūcija
Daļa no Aukstā kara
Iznīcināts padomju tanks T-34-85 Budapeštā 1956. gadā
Datums 1956. gada 23. oktobris — 10. novembris Vieta Ungārijas Tautas Republika Iznākums Padomju uzvara, sacelšanās apspiešana
Karotāji
Padomju Savienība Ungārijas Valsts drošības pārvalde	Ungārija
Komandieri un līderi
Ivans Koņevs	Imre Naģs
Spēks
31 550 karavīri 1 130 tanki	Nezināms karavīru, zemessargu un bruņotu civilpersonu skaits
Zaudējumi
(Padomju spēku zaudējumi) 722 nogalināti 1 351 ievainoti	(Aptuveni skaitļi) nogalināti 2 500 ievainoti 13 000

Sacelšanās sākums

Sacelšanās sākās ar studentu demonstrāciju, kas izvērsās vairāku tūkstošu cilvēku gājienā uz parlamenta ēku caur Budapeštas centru. Studentu delegācija ieradās radio ēkā, vēloties pārraidīt savas prasības, tomēr tur tika aizturēta. Kad ārā esošie demonstranti pieprasīja delegācijas atbrīvošanu, no ēkas iekšpuses Ungārijas Valsts Drošības policija (AVH) atklāja uguni uz demonstrantiem. Šie jaunumi ātri izplatījās pilsētā un drīz vien visā galvaspilsētā sākās nemieri.

Ātri vien sacelšanās pārņēma visu Ungāriju un tās valdība tika gāzta. Tūkstošiem brīvprātīgo iestājās jaunizveidotās zemessardzes rindās. Viņiem bija jākaro pret AVH spēkiem un padomju militāro kontingentu. Promaskaviskie komunisti un AVH darbinieki bieži vien tika sodīti ar nāvi vai ieslodzīti, kamēr bijušos cietumniekus atlaida brīvībā un nereti apbruņoja, ja tie vēlējās cīnīties nemiernieku pusē. Improvizētas padomes atņēma varu pašvaldībās Ungāru Darbaļaužu partijai, pieprasot politiskas pārmaiņas valstī. Premjerministrs un Ungāru Darbaļaužu partijas ģenerālsekretārs aizbēga uz Maskavu. Par jauno premjerministru kļuva Imre Naģs, bet par jaundibinātās Ungārijas Sociālistiskās Strādnieku Partijas ģenerālsekretāru - vēlākais valsts vadītājs Jānošs Kādārs. Jaunā valdība formāli veica AVH izformēšanu un deklarēja to, ka vēlas izstāties no Varšavas pakta un atjaunot brīvas vēlēšanas. Oktobra beigās cīņas bija rimušās un situācija valstī sāka stabilizēties.

Apspiešana

Parīzes miera līgums noteica, ka PSRS ir tiesības uzturēt Ungārijā karaspēku sakariem ar Austrijā esošo karaspēka kontingentu. 1956. gada 15. maijā tika parakstīts līgums par Sabiedroto karaspēka izvešanu no Austrijas un Austrija kļuva par neitrālu valsti, tāpēc vairs nebija pamata PSRS armijas esamībai Ungārijā. Tomēr dienu iepriekš, 14. maijā, tika nodibināta Varšavas līguma organizācija, kurā piedalījās arī Ungārija un PSRS karaspēkam saglabājās juridisks pamats atrasties Ungārijas teritorijā.

Sākotnēji PSKP CK politbirojs ar Hruščovu priekšgalā izrādīja gatavību uzsākt sarunas par padomju karaspēka atvilkšanu no Ungārijas, tomēr drīz tika izlemts, ka ir nepieciešams ar spēku pilnībā apspiest Ungārijas sacelšanos. Lielā mērā tas notika pēc PSRS vēstnieka Ungārijā Jurija Andropova iniciatīvas, kas noorganizēja Jānoša Kādāra vizīti Maskavā. Viņam paziņoja, ka jau ir pieņemts lēmums gāzt Ungārijas valdību ar tajā stacionētās Padomju armijas palīdzību.

Pāri PSRS-Ungārijas robežai 4. novembra rītausmā tika ievests liels papildus padomju armijas militārais kontingents, bet Padomju armijas kontrolē esošā Solnokas raidstacija paziņoja, ka varu pārņem Kādāra vadītā "Revolucionārā Strādnieku un Zemnieku valdība". Ungāru patriotu pretošanās turpinājās līdz pat 10. novembrim. Imre Naģs un citi Ungārijas valdības vadītāji patvērās Dienvidslāvijas vēstniecībā Budapeštā līdz 22. novembrim, kad viņi saņēma atļauju brīvi izbraukt no okupētās Ungārijas. Tomēr PSRS VKD darbinieki viņus apcietināja tūlīt pēc vēstniecības atstāšanas un izveda no valsts. Plaši aresti un denunciācijas turpinājās vēl vairākus mēnešus pēc sacelšanās apspiešanas. Līdz 1957. gada janvārim PSRS ieceltā Ungārijas valdība likvidēja visu publisko opozīciju.

Imre Naģs pakārts Budapeštā 1958. gada 16. jūnijā, atteicies lūgt apžēlošanu.

Sekas

Piemiņas plāksne ar nāvi sodītajiem 1956. gada Ungārijas revolūcijas vadītājiem

Vairāk nekā 2 500 ungāru un 700 Sarkanās armijas karavīru gāja bojā konflikta laikā, ap 200 000 ungāru devās bēgļu gaitās. Imre Naģs un citi revolūcijas vadoņi tika slepeni tiesāti un 1958. gada 16. jūnijā sodīti ar nāvessodu pakarot. Sākumā viņus apglabāja cietuma pagalmā, bet pēc vairākiem gadiem slepus pārapbedīja Budapeštas Jaunajā kapsētā. Padomju Savienības rīcība lika mainīt domas daudziem Rietumu marksistiem, kuri vēl nesen aktīvi bija atbalstījuši padomju kontroli pār Centrāleiropu.

Publiskas diskusijas par šo revolūciju Ungārijā bija aizliegtas vairāk nekā 30 gadus, bet pēc politiskā atkušņa iestāšanās astoņdesmitajos gados, tā ir bijusi intensīvas izpētes un debašu objekts. Kopš Trešās Ungārijas Republikas pasludināšanas, kas notika 1989. gadā, 23. oktobris ir valsts brīvdiena.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 1956. gada Ungārijas revolūcija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)