Ungārijas vēsture

Ungārijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Ungārijas teritorijā.

Maģāru migrācija 9. gadsimtā no Ugras zemes cauri mūsdienu Ukrainai uz Panonijas līdzenumu (divi varianti).

Pirmsākumi

9. gadsimta otrajā pusē somugru grupas valodā runājošie maģāri ieceļoja Panonijas līdzenumā. Maģāri izcēlās ar kareivīgumu, tie terorizēja visas apkārtējās kaimiņu tautas, līdz 955. gadā tos pie Lēčfeldas smagi sakāva vācieši. Vācu karalis Otons I pakļauto maģāru teritorijai piešķīra markgrāfistes statusu, tādējādi padarot to par politisku struktūrvienību vācu kontrolē.

Ungārijas karaliste

Ungārijas karaliste 1190. gadā.

1001. gadā Ungārija pieņēma kristietību un Ištvāns I tika kronēts par karali. 1091. gadā pēc Horvātijas karaļa Stepana II nāves Ungārijas karalis Lāslo I Ārpāds pieteica pretenzijas uz Horvātijas karalistes troni un iebruka tajā. No 1102. gada Horvātija tika apvienota personālūnijā ar Ungāriju.

Osmaņu atkarībā

Ungārija sadalīta starp Habsburgu un Osmaņu lielvalstīm (1683).

1526. gadā pēc Mohāčas kaujas Ungārija tika sadalīta. Valsts centrālo daļu laika gaitā iekļāva Osmaņu impērijā, Rietumdaļā par karali tika pasludināts Ferdinands I Hābsburgs. Austrumi un ziemeļi palika jaunā karaļa Jānoša I kontrolē, šajā teritorijā izveidojās Transilvānijas hercogiste kurai nācās kļūt par Osmaņu impērijas vasaļvalsti.

Hābsburgu atkarībā

Laikā no 1683. gada sagrāves Vīnes kaujā līdz 1699. gadam osmaņu karaspēks tiek pilnībā padzīts no Ungārijas un lielākās daļas Centrāleiropas. Ungārija kļuva par Hābsburgu monarhijas daļu, bet Transilvānijas hercogiste — par Hābsburgu vasaļvalsti.

Ungārijas juridiskais statuss līdz pat 17. gadsimta vidum bija stabila autonomija, kurā visa ārpolitika bija tieši pakļauta monarham (tā kā šis bija konfliktu laiks ar osmaņiem, Hābsburgi bija ieinteresēti ungāru magnātu atbalstā). Regulāri sapulcējās ungāru kārtu pārstāvji parlamentā, muižniecība saglabāja varu vietējās pašpārvaldes orgānos — komitātu sapulcēs (skat. Kārtu pārstāvniecība).

Taču, sākot ar 17. gadsimta 60. gadiem ungāru parlaments sāka uzstāties pret Hābsburgiem. 1666.—1667. gados Francs Vjašelelena organizēja sazvērestību ar mērķi atdalīties no Hābsburgu zemēm, 1670.—1671. gados Vīnes valdība atklāja vēl vienu ungāru muižnieku sazvērestību. Ungārijā tika dislocēts austriešu karaspēks. Augstākā vara tagad pārgāja imperatora vietvalža rokās, parlaments tika atlaists. Masveidā iebrauca austriešu ierēdņi, kas sāka kontrolēt un vadīt vietējās pašpārvaldes. Ar imperatora pavēli tika izformēts ungāru robežapsardzes karaspēks.

1672. gadā sākās ungāru un slovaku sacelšanās Imres Tekei vadībā un atbrīvotajās teritorijās nodibināja neatkarīgu valsti (1684.—1685. gados impērija šo valsti likvidēja). Lai kaut cik atgūtu savas pozīcijas, imperators atjaunoja parlamenta darbību. Turku un dumpinieku valdījumus imperators piešķīra austriešu muižniekiem, šādi veidojot atbalstītāju slāni pašā Ungārijā. Pēc asiņainām un veltīgām cīņām parlaments 1687. gadā atzina Hābsburgus par Ungārijas karaļu dinastiju.

18. gadsimta sākums pagāja nemitīgos ungāru muižnieku dumpjos, līdz 1741. gadā imperators uz mūžīgiem laikiem atbrīvoja feodāļu zemes no nodokļiem. Tika atjaunota muižnieku vara komitātu sapulcēs. Komitātu sapulces, kuru rokās bija administratīvā un tiesu vara, bija sava veida autonomas republikas, kuras centrālajai varai pakļāvās visai nosacīti — tikai valsts, mēroga jautājumos. Šī kārtība tika likvidēta tikai Marijas Terēzes laikā (1740—1780).

Austroungārijas lielvalsts ungāru kroņa daļa (Transleithania, zaļganās krāsās).

Marijas Terēzes valdīšanas laikā Ungārijā 1767. gadā tika veikta agrārā reforma, kuras rezultātā tika likvidēta dzimtbūšana. Ķeizara Leopolda II valdīšanas laikā 1791. gadā ungāru valoda, līdz ar vācu un latīņu, tika apstiprināta kā oficiāla valsts valoda.

Austroungārijas sastāvā

1848. gada revolūcijas laikā Ungārijā sākās sacelšanās pret Hābsburgiem, kura pārauga neatkarības karā. 1849. gadā ar Krievijas Impērijas palīdzību austriešiem izdevās uzvarēt ungārus. 1867. gadā tika noslēgts kompromisa līgums, nodibinot dubultmonarhiju — Austroungāriju.

Pēc Pirmā pasaules kara

Ungārijas sadalīšana pēc Trianonas miera līguma (1920).

Pēc Pirmā pasaules kara Austroungārija beidza pastāvēt un 1918. gada 13. novembrī Belgradā Ungārija parakstīja pamiera līgumu ar Antanti. 1919. gada martā izveidojās Ungārijas Padomju republika, kas uzsāka karu ar jaundibināto Čehoslovākiju, lai atgūtu Slovākiju un centās sakaut Rumānijas karaspēku, lai atgūtu Transilvāniju. 1919. gada 4. augustā rumāņu armija ieņēma Budapeštu. Saskaņā ar 1920. gadā noslēgto Trianonas līgumu Ungārija zaudēja 72% teritorijas un aiz tās robežām palika vairāk nekā 3 miljoni ungāru.

1938. gada novembrī pēc Minhenes vienošanās Ungārija atguva Slovākijas un Karpatu Rutēnijas dienvidu daļu un 1939. gadā, pēc tam kad Trešais reihs ieņēma atlikušo Čehoslovākijas daļu, arī pārējo Karpatu Rutēnijas daļu. 1941. gadā Ungārija piedalījās iebrukumā Dienvidslāvijā, atgūstot vēl daļu teritorijas, kā arī piedalījās Vācijas uzbrukumā Padomju Savienībai. 1944. gadā Ungārija sāka pamiera sarunas ar Sabiedrotajiem, kā rezultātā vācu karaspēks okupēja Ungāriju. 1945. gadā Ungāriju okupēja PSRS karaspēks. Saskaņā ar 1947. gada Parīzes miera līgumu Ungārija zaudēja 1938.—1941. gadā atgūtās teritorijas.

PSRS satelītvalsts

1947. gadā Ungārija kļuva par PSRS satelītvalsti ar nosaukumu Ungārijas Tautas Republika. 1956. gadā notika sacelšanās pret Ungārijas komunistisko režīmu un tās Padomju Savienības atbalstīto politiku, kuru apspieda PSRS armija. Ap 20 000 cilvēku tika nogalināti un 250 000 devās bēgļu gaitās. No 1968. gada Ungārijas komunistu režīms piedzīvoja liberalizāciju.

Neatkarības atjaunošana

1989. gadā Ungārijā notika miermīlīga pāreja uz demokrātiju, tika atļautas politiskās partijas (bez valdošās) un atvērta robeža ar Austriju. 23. oktobrī no valsts nosaukuma tika svītrots vārds "Tautas". 1990. gada maijā notika pirmās brīvās parlamenta vēlēšanas. 2004. gada 1. maijā Ungārija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.