Agrārā reforma ir zemes īpašuma sistēmas pārveidošana, kas visbiežāk tiek veikta plašā mērogā izsniedzot valsts zemi vai zemi, ko pirms tam ir atsavinājusi valsts, tās iedzīvotāju privātīpašumā. Agrārā reforma norisinājās pārejot no feodālisma uz kapitālisma sabiedrību.

īs reformas mērķis parasti ir pārvaldīt zemi tā, lai tā būtu pieejama plašākam cilvēku lokam, bieži vien iekļaujot zemniekus un mazo lauksaimnieku slāni. Reformas var ietvert zemes sadalīšanu lielākos īpašumos, zemes nacionalizāciju, īpašuma tiesību maiņu, zemes iznomāšanas sistēmas uzlabošanu un atbalstu lauksaimniekiem.

Agrārās reformas vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Anglijā un Francijā, tika īstenotas 17.—19. gadsimtā. Lielākajā daļā Eiropas, tai skaitā arī Latvijā, agrārās reformas gan notika vien 20. gadsimta sākumā. Latvijā agrārā reforma īpaši būtiska bija pēc Pirmā pasaules kara un neatkarības iegūšanas, kad tika veikti plaši pasākumi, lai atjaunotu un stiprinātu lauksaimniecību. Šīs reformas ietvēra zemes konfiskāciju no lielajiem īpašniekiem un tās sadalīšanu sīkākos gabalos, kurus piešķīra bezzemniekiem vai maziem zemniekiem. Agrārās reformas bija būtisks faktors valsts ekonomiskajā attīstībā un sociālajā stabilitātē.