Vikipēdija

Timurs

Timurs (persiešu: تیمور, Timūr, Temür, burtiski: ‘dzelzs’; dzimis 1336. gada 9. aprīlī, miris 1405. gada 18. februārī), arī Timurs Klibais (تيمور لنگ‎, Timūr-e Lang) jeb eiropeizētajā versijā — Tamerlans, bija mongoļu cilmes tjurku valdnieks, Samarkandas emīrs, viens no lielākajiem iekarotājiem cilvēces vēsturē, 14. gadsimtā sakāva Zelta Ordu un iekaroja lielu daļu Āzijas (ieskaitot Horezmu, Horasānu, Aizkaukāzu, Irānu un Pendžabu). Timurīdu dinastijas un Timurīdu lielvalsts izveidotājs.

Timurs
Timūr, Temür
Samarkandas emīrs
Amatā
1370. gads — 1405. gada 18. februāris
Priekštecis emīrs Huseins
Pēctecis sultāns Halils
Dzimšanas dati 1336. gada 9. aprīlī
Keša, Čagatataja haniste (tagad Valsts karogs: Uzbekistāna Šahrisabza, Uzbekistāna)
Miršanas dati 1405. gada 18. februārī (68 gadu vecumā)
Otrara, Timura lielvalsts (tagad Karogs: Kazahstāna Kazahstāna)
Apglabāts Gūr-e Amīr mauzolejs, Samarkanda
Dinastija Timurīdi
Tēvs Taragajs
Māte Tekina
Reliģija sunnītu islāms

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis kā Timurs Taragaja dēls no Barlasu dzimtas (Tāmūr ibn Tāraġaiyi Bārlās) 1336. gada 9. aprīlī Kešā (mūsdienu Šahrisabza), ap 80 km uz dienvidiem no Samarkandas. Sākotnēji Timurs bija kavalērijas vienības vadītājs Kešas pilsētas karadraudzē (pilsētas galva Hadži Barlass bija viņa tēvocis). Aktīvi piedalījās politiskajās intrigās un pretendentu uz troni cīņās par varu, atbalstot te vienu, te otru. Kaujās Seistānā (mūsdienu Afganistānas dienvidrietumos) zaudēja divus labās rokas pirkstus un guva smagu kājas savainojumu (tā dēļ visu atlikušo mūžu izteikti kliboja), iegūstot iesauku "Timurs Klibais".

1360. gadā hans Tugluk-Timurs iecēla viņu par savu vietvaldi Kešā, un sākās Timura cīņa pret tēvoci, kurš vairākkārt centās atgūt zaudēto pilsētu. Pateicoties karavadoņa dotībām, kara veiksme bija Timura pusē, viņa karaspēks aizvien pieauga un visai drīz viņš atļāvās dumpoties pat pret pašu Čagataīdu ulusa hanu (1366. gadā sadumpojās, 1368. gadā izlīga, 1369. gadā atkal sacēlās). 1370. gada 10. aprīlī viņa varu atzina un viņam uzticību zvērēja visi Maverannahras (reģions starp Sirdarjas un Amudarjas upēm Centrālāzijā) noijoni un emīri, līdz ar to vara nonāca Timura rokās.

 
Timura lielvalsts aptuvenās robežas

Tā kā, saskaņā ar Jasu, par ulusa hanu Juaņu impērijā varēja būt tikai Čingishana pēctecis, viņš saglabāja titulu emīrs, par monarhu ieceļot "marionešu hanus" (Sujurgamišs hans 1370-1388, Mahmuds hans 1388-1398 un Satuks hans 1398-1405) un par galvaspilsētu izvēloties Samarkandu. Attiecīgi, būdams absolūti suverēns valdnieks, de iure pozicionēja sevi kā Juaņu dinastijas vasali impērijas sastāvā.

Pirmos savas valdīšanas gadus Timurs veltīja valsts un kārtības atjaunošanai (emīru separātisma apspiešanai, Čingishana izdoto likumu — Jasas, — ievērošanas atjaunošanai utt.). 1379. gadā iekaroja atšķēlušos Horezmu, 1380. gadā uzsāka Persijas (mūsdienu Irāna) iekarošanu, 1381. gadā ieņēma savulaik atšķēlušos Heratu (mūsdienu Afganistānā). Neskaitot sīkākus pierobežu konfliktus un iekšējās soda ekspedīcijas, viņš Čagataīdu ulusa teritorijas atjaunošanai rīkoja trīs karagājienus: t. s. "trīsgadu" (1386), "piecgadu" (1392), "septiņgadu" (1399).

 
Osmaņu sultāns Bajazets I gūstā pie Timura

1386. gada karš ar Zelta Ordas hanu Tohtamišu noslēdzās ar 1389. gada iebrukumu Septiņupes mongoļu zemēs līdz Irtišai ziemeļos un Julduza kalnu grēdai austrumos. Ziemeļu robežu stabilitāti nodrošināja straujš reids 1391. gadā jau pašās Zelta Ordas zemēs, sasniedzot Volgu. Tā sauktajā piecgadu karā viņš 1392. gadā ieņēma teritorijas ap Kaspijas jūru, 1392. gadā Rietumpersiju, Bagdādi un Aizkaukāzu. Tam sekoja jauns iebrukums Zelta Ordas zemēs, Tohtamiša sagrāve kaujā pie Terekas un viņa vajāšana Ordas vasaļu — krievu kņazistu, — zemēs. 1396. gadā Timurs atgriezās Samarkandā, bet jau 1397. gadā iecēla savu jaunāko dēlu Šahruhu par Horasānas, Seistānas un Mazanderānas vietvaldi (pārējie dēli bija iesaistīti valsts pārvaldē jau iepriekš: Omārs kā vietvaldis Farsā, bet Mirans kā vietvaldis Azerbaidžānā un Aizkaukāzā). 1398. gadā sākās Timura karagājiens uz Indostānas pussalu, ieņemot Deli un 1399. gadā sasniedzot Gangas krastus, nemēģinot anektēt iekarotās zemes.

Tā sauktais "septiņgadu karš" sākās līdz ar Mirana slimību un haosu viņa pārvaldītajā provincē. Timurs atcēla prātā jukušo dēlu no amata un pāris straujos reidos sagrāva provincē iebrukušos kaimiņus. 1400. gadā osmaņu sultāns, Kosovas iekarotājs Bajazets I Zibenīgais (بايزي اول‎ — Bâyezid-i evvel) sagrāba Arzindžanu, kur valdīja Timura vasalis. Timurs uzsāka karagājienu uz rietumiem. Vispirms sagrāva Ēģiptes sultāna armiju, jo viņš kā Tohtamiša sabiedrotais 1393. gadā lika nogalināt Timura sūtni, iekarojot Sivasu Mazāzijā un Alepo, bet 1401. gadā — Damasku. 1402. gada 20. jūlijā Timura karaspēks sakāva osmaņus kaujā pie Ankaras (pats sultāns krita Timura gūstā un atlikušo dzīvi pavadīja ieslēgts būrī, kas bija piekārts emīra dzīru zāles vidū, viesiem par izsmieklu). Izpostīta bija visa Mazāzija (pat Smirna, kas piederēja neitrālajam Joanītu bruņinieku ordenim). Nākamajā, 1403. gadā Mazāzijas rietumdaļu Timurs atdāvināja atpakaļ Bajazeta dēliem, savukārt austrumdaļu saskaldīja provincēs un pievienoja savai valstij: par vietvaldi Bagdādē ieceļot Mirana dēlu Abu-Bekru, bet Azerbaidžānā — viņa brāli Omāru.

Pats Timurs atgriezās Samarkandā un sāka gatavoties karagājienam uz Ķīnu, lai atjaunotu no turienes izdzītās Juaņu dinastijas varu. 1405. gadā viņš ar nepieredzēti lielu karaspēku ieradās pie savām austrumu robežām, Otraras cietoksnī (netālu no Arisas ietekas Sirdarjā), kur piepeši saslima un nomira (literatūrā pieņemts uzskatīt, ka 19. februārī, savukārt uz kapa plāksnes minēts 15. februāris).

Timuru apglabāja Samarkandā Gūr-e Amīr mauzolejā.[1]

Atskaņas mūsdienu kultūrā

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Великая тайна жесткого "Хромого" — kapa atvēršanas dalībnieka Malika Kajumova atmiņas (krievu val.)

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Timurs&oldid=4187653"