Ankaras kauja

Ankaras kauja notika 1402. gada 20. jūlijā Čubukas laukā pie Ankaras un tajā Osmaņu impērijas sultāns Bajezids I karoja pret Timura impērijas valdnieka Timura turkiem-mongoļiem.

Ankaras kauja
Daļa no: Osmaņu un Timura impērijas kari
Datums 1402. gada 20. jūlijs Vieta Čubukas lauks pie Ankaras Iznākums Izšķiroša Timura impērijas uzvara
Dalībnieki
Timura impērija	Osmaņu impērija
Komandieri
Timurs	Bajezids I †
Spēki
140'000	85'000
Zaudējumi
15'000—25'000 nogalināti un ievainoti	15'000—40'000 nogalināti un ievainoti

Pirmsākumi

Turku-mongoļu vadonis Timurs bija kļuvis par varenāko mongoļu valdnieku kopš Čingishana laikiem. Viņš bija cēlies no kādas Turkistānas tjurku augstmaņu ģimenes atzara un pēc ilgas un nepārtrauktas karošanas bija atkal apvienojis sadrumstaloto Čingishana impēriju.

1390. gadā Timurs bija iekarojis Gruziju un Armēniju, kad par viņa kaimiņvalsti kļuva Osmaņu impērija. Abu valstu starpā izcēlās tieši militāri konflikti. Pēc tam, kad Bajezids I, piedraudot ar karu, pieprasīja no kāda turku emirāta atlīdzību par to, ka viņi bija pārgājuši Timura ietekmē, Timurs šādu rīcību uztvēra kā personīgu apvainojumu un 1400. gadā izlaupīja Osmaņu impērijā Sebastes pilsētu (tag. Sivasa). Bajezids bija ļoti saniknots un sapulcinājis savus spēkus, devās ar karaspēku stāties pretī Anatolijā iebrukušajam Timuram. Pirms konflikta abu valstu vadītāji apmainījās ar savstarpēju apvainojumu vēstulēm, kas vēl vairāk saasināja attiecības abu starpā.

Karaspēks

Interneta lapā [1] teikts: „Karaspēki bija pēc skaita aptuveni vienādi. Tomēr atsevišķu aculiecinieku teiktais norāda uz to, ka Timura karaspēkā bija vairāk par miljonu karavīru. Patiesais skaits visdrīzāk bija ap 200’000. Turklāt, Bajezida armija bija aptuveni tādā pašā skaitā kā Timuram, tomēr tie bija pārsvarā kājinieki, bet Timuram tie pārsvarā bija jātnieki un viņam pat esot bijuši daži indiešu ziloņu jātnieki.”

Kauja

Kauju sāka Osmaņu impērija ar vispārēju uzbrukumu, kuru atvairīja Timura kavalērijas strēlnieki. Tika nogalināti vairāki tūkstoši uzbrucēju, bet pārējie padevās Timuram. Čubukas upīte — abu armiju galvenais ūdens avots — jau pirms kaujas tika aizdambēta, lai Timura armijai būtu ūdens krātuve un tā rezultātā Osmaņu armija palika bez jebkādas ūdens apgādes. Pēdējā cīņa notika pie Čatala kalna. Osmaņu armija, kas bija nomocīta no slāpēm, tika sakauta, bet Bajezids I paguva ar dažiem tūkstošiem jātnieku atgriezties tuvējos kalnos. Tomēr Timurs jau bija paspējis kalnus aplenkt un drīz sagūstīja Bajezidu I.

Iznākums

Sākumā eiropieši iedrošināja Timura ienākšanu. Ir pat nostāsts par to, ka dženovieši esot izkāruši uz Galatas sienām mongoļu karogu kā zīmi Timura atbalstam. Tomēr vēlāk, kad Timurs dažus mēnešus bija grāvis Osmaņu varu Anatolijā, vairums eiropiešu sāka uztraukties par to, ka varētu kļūt par nākamajiem upuriem.

Ankaras kaujai bija īslaicīgs iespaids uz Balkānu politiskajām norisēm, jo tajā laikā Osmaņi šajā reģionā bija ieguvuši ievērojamu ietekmi. Sakarā ar Timura iebrukumu tika pārtraukts Konstantinopoles aplenkums un, lai pretotos iespējamam tālākam iebrukumam, spēki tika pārcelti prom no Balkāniem.

Šīs kaujas iznākums sadalīja valsti vairākās daļās, jo Bajezida I dēli bija palikuši dzīvi. Vairums Osmaņu turku pārcēlās uz impērijas Eiropas daļu un sākās pilsoņu karš Bajezida četru dēlu atbalstītāju grupu starpā. Šāda pagaidu Osmaņu valsts pavājināšanās apturēja Bizantijas impērijas pilnīgu sagrāvi un attālināja Balkānu iekarošanu.