Svilpis
Svilpis jeb sarkankrūtītis (Pyrrhula pyrrhula) ir neliels žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas mājo Eirāzijā.[1] Kā liecina putna latviskie nosaukumi, citu vidū tas izceļas gan ar savu dziedāšanas (jeb pareizāk būtu sacīt — svilpošanas) prasmi, gan ārējo izskatu. Izšķir 10 svilpja pasugas,[2]
| Svilpis Pyrrhula pyrrhula (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
 Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Dzimta | Žubīšu dzimta (Fringillidae) |
| Ģints | Svilpji (Pyrrhula) |
| Suga | Svilpis (P. pyrrhula) |
 Svilpis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
.jpg)
.jpg)
Svilpis izplatīts visā Eiropā un pāri Āzijas mērenās joslas teritorijai līdz pat Kamčatkai. Areāla Āzijas daļa plešas pāri Sibīrijas dienvidiem, ietverot arī Kazahstānas ziemeļaustrumus, Mongolijas ziemeļus un Ķīnas ziemeļaustrumus. Ārpus Eiropas sastopams arī vietām Turcijā un Irānas ziemeļos.[3]
Svilpis galvenokārt ziemo ligzdošanas teritorijā, tomēr vairums tālāk ziemeļos mītošo populāciju veic tuvākus vai tālākus klejojumus uz dienvidiem, arī ārpus ligzdošanas areāla.[3] Reizēm ieklejo Ziemeļāfrikā (Marokā un Alžīrijā), Islandē un ASV.[1]
Latvijā
labot šo sadaļuSvilpis Latvijā ir diezgan parasts ligzdotājs un ziemotājs. Daļa putnu rudenī aizklejo un citi ielido no ziemeļiem. Ceļošanas laikā parasts, bet skaits gadu no gada svārstās. Latvijā mājo nominālpasuga P. p. pyrrhula.[3]
Izskats un pazīmes
labot šo sadaļuSvilpis ir neliels, masīvs dziedātājputns ar spēcīgu, konisku knābi. Ķermeņa garums 15,5—17,5 cm, spārnu plētums apmēram 25 cm, svars 24—38 g.[4][5]
Piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņam ir tēraudpelēka mugura un koši sarkanas krūtis un vēders. Mātītei mugura gaiši pelēka (nedaudz tumšāka kā pavēdere), vēders un krūtis rozīgi pelēki. Abiem dzimumiem ir melna galva, pazode, spārnu lidspalvas un aste ar zilu metālisku spīdumu, balta vēdera lejas daļa un zemaste. Uz spārniem plata, gaiši pelēka vai balta josla. Knābis melns, kājas un acis brūnas. Jaunie putni brūnāki nekā mātīte, kā arī tiem nav melnā galvas apspalvojuma.[4][5]
Pasugas savstarpēji atšķiras ar apspalvojumu. Piemēram, Sahalīnā dzīvojošās pasugas P. p. rosacea tēviņam sarkani ir tikai vaigi un pakakle, bet vēders un krūtis rozīgi brūni kā mātītei.
Uzvedība
labot šo sadaļu
_(4612522613).jpg)
Svilpis uzturas zemieņu un zemu kalnu lapu koku, skujkoku un jauktu koku mežos (ar priedēm, eglēm un lapeglēm), krūmājos, parkos un dārzos, arī viršu tīreļos, ceļmalās un krūmainās tīrumu malās.[1][4]
Svilpis visu gadu uzturas pa pāriem vai nelielos ģimeņu bariņos. Pavasarī reizēm veido barus, kuros ir apmēram 50, retāk vairāk kā 100 īpatņi. Svilpis kopumā ir ļoti uzmanīgs un grūti novērojams putns, uzturas koku zaros, ļoti reti uz zemes. To vieglāk atpazīt pēc dziesmas, kas skan līdzīgi aprautu svilpju skaņām.[6]
Barošanās
labot šo sadaļuSvilpis galvenokārt barojas ar sēklām, asniem un pumpuriem. Tas nolaižas zara galotnē un lēnām pārvietojas virzienā uz stumbru, pa ceļam noknābjot pumpurus. Tā kā barojas arī ar augļu koku pumpuriem, tad augļu dārzos var kļūt par kaitēkli. Tomēr ar pumpuriem barojas tikai pavasarī, kad trūkst sēklu. Labprātāk barojas ar nātru, skābeņu un kazeņu, kā arī ligustra, bērza un oša sēklām. Barojas arī ar bezmugurkaulniekiem.[1][5][6] Ziemā svilpis barojas arī putnu barotavās.
Ligzdošana
labot šo sadaļuSvilpji veido monogāmus pārus. Riesta laikā tēviņš baro mātīti. Ligzdošanas sezona tipiski ilgst no aprīļa beigām līdz septembra vidum. Ligzdu būvē mātīte, bet tēviņš pienes materiālus. Tā vīta no sausas zāles, saknītēn, sūnām, ķērpjiem un lapām, novietota uz vaļīgi sakrautas žagaru pamatnes. Atrodas biezos krūmos, kazenājos un sausseržos, vai uz plakana skujkoku zara, apmēram 0,5—5 m augstumā virs zemes.[1][4][5]
Sezonā 2—3 perējumi. Dējumā 4—7 gaiši zilas olas ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 12—14 dienas, perē tikai mātīte. Tēviņš to tikmēr baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Putnēni tiek baroti ar sēklām un kukaiņiem. Sēklu atnešanai svilpjiem ir īpaši vaigu maisi, kas atrodas zem knābja pamatnes, mēles katrā pusē. Jaunie putni izlido 12—18 dienu vecumā.[1][4][5][6]
Sistemātika
labot šo sadaļu
Svilpim ir 10 pasugas:[2]
- Pyrrhula pyrrhula pyrrhula — nominālpasuga, sastopams Eiropā (izņemot rietumus), līdz Sibīrijas centrālajai daļai;
- Pyrrhula pyrrhula caspica — sastopams Azerbaidžānā un Irānas ziemeļos;
- Pyrrhula pyrrhula cassinii — sastopams Sibīrijas austrumos;
- Pyrrhula pyrrhula cineracea — sastopams no Sibīrijas rietumiem un Kazahstānas ziemeļaustrumiem līdz Sibīrijas austrumiem un Ķīnas ziemeļaustrumiem;
- Pyrrhula pyrrhula europaea — sastopams Rietumeiropā;
- Pyrrhula pyrrhula griseiventris — sastopams Kuriļu salās un Japānas ziemeļos;
- Pyrrhula pyrrhula iberiae — sastopams Francijas dienvidrietumos, Pireneju pussalas ziemeļos;
- Pyrrhula pyrrhula pileata — sastopams Lielbritānijā;
- Pyrrhula pyrrhula rosacea — sastopams Sahalīnā;
- Pyrrhula pyrrhula rossikowi — sastopams Turcijas ziemeļaustrumos un Kaukāzā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 IUCN: Pyrrhula pyrrhula
- ↑ 2,0 2,1 World Bird List: Finches, euphonias, longspurs, Thrush-tanager, 2018
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika: Svilpis Pyrrhula pyrrhula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 4. martā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Nature Gate: Bullfinch
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 «Oiseaux-birds: Eurasian Bullfinch». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 5. novembrī. Skatīts: 2018. gada 5. martā.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 ADW: Pyrrhula pyrrhula