Niklāvs Strunke
Niklāvs Strunke (1894–1966) bija latviešu gleznotājs, grafiķis, darbojies vitrāžā, scenogrāfijā, rakstījis par mākslu (arī ar pseidonīmu Palmēnu Klāvs), viens no oriģinālākajiem māksliniekiem latviešu modernistu paaudzē.
| Niklāvs Strunke | |
|---|---|
 Niklāvs Strunke 1926. gadā | |
| Dzimis |
1894. gada 6. oktobrī Krievijas Impērija, Gostiņina(tagad  Polija) |
| Miris |
1966. gada 13. oktobrī) Itālija, Roma |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība |
| Mākslas virziens | kubisms, ekspresionisms, konstruktīvisms |
Biogrāfija
labot šo sadaļu
Dzimis 1894. gada 6. oktobrī Gostiņinā (Polijā) Krievijas Impērijas armijas apakšvirsnieka ģimenē. 1903. gadā pārcēlās uz Valmieru pie tēva māsas, kur 1909. gadā pabeidza Liepiņa proģimnāziju. No Valmieras topošais mākslinieks pārcēlās uz Pēterburgu pie tēva, kur 1909.–11. gadā mācījās Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā pie Nikolaja Rēriha un Ivana Biļibina (1909–1911). 1910. gadā dažus mēnešus papildināja prasmes Jana Ciongļinska studijā un Mihaila Bernšteina mākslas studijā (1911–1913), kuri abi piederēja pie "kreisā kubistu novirziena”. 1913. gadā devās uz Rīgu un iestājās Jūlija Madernieka studijā, kur mācījās līdz 1914. gadam. Piepelnījies par krāsotāju meistariem, darināja ilustrācijas pie A. Lāča, sāka ilustrēt pasakas. 1914. gadā atgriezās Pēterburgā, kur mācījās Šervuda un Bernšteina mākslas studijā. Grafikas tehnikas Strunke apguva pie Vasilija Matē Pēterburgas Mākslas akadēmijas darbnīcā 1915. gadā.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Strunke brīvprātīgi iestājās 6. latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku nodaļā. 1917. gadā Strunke ieradās Cēsīs, tad Valkā, tad atgriezās Pēterburgā, no kurienes ar svešiem dokumentiem nokļuva Viļņā. Pēc Latvijas SPR nodibināšanas 1919. gada sākumā atgriezās Rīgā, kur strādāja par grafiķi, veidoja grāmatu vākus un zīmēja metus Maskavas latviešu teātrim. Pievienojās novatoriskajai, franciski ievirzītajai "Ekspresionistu grupai", kas pārtapa par "Rīgas mākslinieku grupu" (pameta to 1920. gadā). 1919. gadā noformēja 1. maija svētkus Rīgā. Papildināja prasmes Rīgas Tautas augstskolā.
1923. gadā devās uz Berlīni (veidoja gleznas, zīmējumus un grāmatu ilustrācijas), 1923. gadā piedalījās Lielajā Berlīnes mākslas izstādē. 1923. gada rudenī devās uz Romu, Florenci un Kapri salu. Itālijā Strunke dzīvoja līdz 1925. gada jūlijam. 1926. gadā viņš otrreiz devās uz Itāliju, dzīvoja Florencē, veidoja akvareļus, eļļas gleznas, ilustrācijas pasakām. 1933. gadā Strunkem piešķīra Trīju Zvaigžņu ordeni (IV pakāpes virsnieks). 1940. gadā sarīkoja savu mākslinieciskās darbības 25 gadu jubilejas izstādi.
Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Personālizstādes Karlstadē (1945), Malmē (1947) un Lundā (1948), piedalījās igauņu un latviešu mākslinieku izstādē Stokholmā (1946) un Hamburgas dziesmu svētku izstādē (1964). Personālizstādes Stokholmā sarīkotas 1927., 1952. un 1962. gadā.
Miris 1966. gada 13. oktobrī Romā.
Daiļrades raksturojums
labot šo sadaļuN. Strunkem blakus kubisma, konstruktīvisma iespaidiem bija būtiska interese par Itālijas mākslu, latviešu tautas mākslu. Piedalījās "Rīgas mākslinieku grupas" izstādēs. Gleznoja klusās dabas, portretus, ainavas. Nozīmīgs ieguldījums grāmatu grafikā (A. Brigaderes "Spēka dēls" 1923., "Melnās pasakas" 1925., V. Plūdoņa "Eža kažociņš" 1927., A. Čaka "Umurkumurs" 1932. u.c.) Bija daudzu apgāda "Valters un Rapa" izdoto grāmatu vāku un ilustrāciju autors. Laikposmā no 1920. līdz 1944. gadam viņš uzzīmēja vairāk kā 700 grāmatu vāku, ilustrēja ap 30 romānu, dzejas vai pasaku grāmatu, darbojās kā dekorators Nacionālajā teātrī, Strādnieku teātrī, Nacionālajā operā (dekorācijas ap 40 uzvedumiem), strādāja lietišķajā mākslā (stikla gleznojumi Rīgā un Siguldā), ap 50 zīmējumu porcelāna apgleznošanai J. Jesena porcelāna fabrikai. 1933. gadā Strunke kopā ar gleznotāju Erastu Šveicu izveidoja porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Ripors” (saīsinājums no “Rīgas porcelāns”).[1] Strādāja stājglezniecībā. Rakstīja kritikas un apcerējumus par mākslu.
Literatūra
labot šo sadaļu- Dzintra Andrušaite. Niklāvs Strunke. Versija par Palmēnu Klāvu. - Valters un Rapa: Rīga, 2002., - 227 lpp., ISBN 9984-595-71-4
- Māksla un arhitektūra biogrāfijās. / red. A. Vanaga — Rīga, 2000. — 3. sēj.
- Siliņš J. Latvijas māksla 1915—1940. — Stokholma, 1988. — 1. sēj.
- Latviešu futūrists un tradīciju noliedzējs Niklāvs Strunke — jaunatklātās teorētisko uzskatu liecības (Latvian Futurist and anti-traditionalist Niklāvs Strunke — newly discovered theoretical statements) // Materiāli par latviešu un cittautu kultūru Latvijā / Ed. by Inguna Daukste-Silasproģe. — Zinātne: Rīga, 2003. — P. 101—109.
- Niklāvs Strunke. Sast. Laima Slava, tekstu aut. Aija Brasliņa, Valdis Villerušs, Ilze Martinsone, Edīte Tišheizere, Niklāvs Strunke, Pāvils Johansons, Laima Slava, Laila Strunke. Rīga: Neputns, 2021. 824 lpp.: il., ISBN 978-9934-601-12-5
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Rīgas porcelāns. 3.daļa – Darbnīcas. Porcelāns Art Deco stilā | Laikmeta zīmes» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-11-29. Skatīts: 2023-11-03.