Vikipēdija

Staņislavs Rubinčiks

Staņislavs Rubinčiks (dzimis 1940. gada 23. janvārī Orehovozujevā, miris 1981. gada 5. aprīlī Rīgā) bija bērnu rakstnieks, kas kopš 1946. gada dzīvoja Latvijā. Pēc studijām LVU 1963. gadā sāka strādāt par gidu Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojā, līdztekus publicēja bērnu pasakas un stāstus. Latvijas rakstnieku savienības biedrs kopš 1978. gada, Rīgas vēstures pārzinis, pirmā jaunākajā vēsturē bērnu pasaku formā uzrakstītā Rīgas ceļveža autors, bibliofils. 1972. gadā kļuva par Rakstnieku savienības konkursa laureātu par mazas formas daiļliteratūras darbiem.[1]

Staņislavs Rubinčiks
Станислав Лазаревич Рубинчик
Staņislavs Rubinčiks savā mājas bibliotēkā.
Staņislavs Rubinčiks savā mājas bibliotēkā.
Personīgā informācija
Dzimis 1940. gada 23. janvārī
Orehovozujevā, Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1981. gada 5. aprīlī (41 gads)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, tulks
Valoda krievu valoda
Rakstīšanas laiks 20. gadsimts
Žanri pasaka
Temati vēsture, piedzīvojumi
Augstskola Latvijas Universitāte
Apbalvojumi žurnāla "Rosme" konkursa laureāts,
Rakstnieku savienības konkursa laureāts
Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts                        Infokaste

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Ģimene un bērnība labot šo sadaļu

Staņislavs Rubinčiks dzimis 1940. gada 23. janvārī Orehovozujevā, Maskavas apgabalā, Krievijā tekstīlražošanas inženiera-tehnologa Lazara Rubinčika un viņa sievas, ķīmiķes Zinaīdas (dzimusi Mordvinova) ģimenē. Drīz Lazaram piedāvāja darbu Uzbekistānā un ģimene pārcēlās uz turieni.[2] 1942 gada jūnijā Lazaru iesauca armijā.[3] Zinaīda palika Uzbekistānā ar diviem dēliem — Staņislavu un viņa jaunāko brāli Oļegu (dz. 1941.g.). Trīs gadu vecumā Staņislavam diagnosticēja acu infekciju, zēnam izņēma vienu aci, otrai acij redze pasliktinājās.[4][5]

Pēc kara Lazaram Rubinčikam piedāvāja darbu specialitātē Latvijā. Vispirms ģimene apmetās Liepājā, kur Staņislavs apmeklēja 8. Liepājas krievu sākumskolu un vijoles klasi Bērnu mūzikas skolā Liepājas mūzikas vidusskolas paspārnē (tagad — Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola). Pēc pāris gadiem no mūzikas skolas nācās atteikties — zēnam bija grūti saskatīt notis.[2] Vēlāk ģimene pārvācās uz Jūrmalu, pēc tam — uz Rīgu, kur gandrīz līdz dzīves beigām Lazars strādāja rūpnīcā «Rīgas manufaktūra». Viņš ieviesa vairākas tehnoloģiskas inovācijas — kvalitātes uzlabošanas paņēmienus.[6]

Visa Staņislava bērnība bija saistīta ar grāmatām. 1957. gadā rakstītajā skolas raksturojumā, Staņislavam mācoties 9. klasē, par viņu ir teikts: «Stundās ir ļoti aktīvs. Viņam patīk literatūra, vēsture, ģeogrāfija. Skolnieks daudz lasa, dažreiz tas nāk par sliktu mācībām citos priekšmetos». Kā teica pats Staņislavs, sacerēt stāstus viņš sācis, tiklīdz iemācījies rakstīt.[4] 1956. gadā avīzē “Sovetskaja molodjož” («Советская молодёжь») ir publicēts pirmais viņa raksts par skolēnu darbu laukos.[7]

1958 gadā Staņislavs Rubinčiks absolvēja Rīgas darba jaunatnes skolu un iestājās Saratovas ekonomikas institūta Uzskaites un ekonomikas fakultātē, bet pēc gada — Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes vakara nodaļā, kuru pabeidza 1963. gadā. Paralēli viņš strādāja Rīgas vagonbūves rūpnīcā par meistaru.[2]

Daiļrade labot šo sadaļu

No 1960. gada Staņislavs Rubinčiks pastāvīgi publicēja rakstus Latvijas laikrakstos kā ārštata autors. Kopš 1964. gada viņš publicēja arī savus literāros darbus — bērnu stāstus un pasakas. Tajā pašā laikā viņš strādāja par ekskursiju vadītāju Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojā, un tūristiem palika atmiņā kā asprātīgs, dzīvespriecīgs, zinošs, sabiedrisks stāstītājs.[4]

Arī savas pirmās grāmatas viņš veltījis pilsētai. 1969. gadā izdevniecība “Liesma” publicēja pirmo Rubinčika grāmatu “Pasakas par pilsētas transportu un gailīti” («Сказки о городском транспорте и петушке»), tās līdzautors — O. Slepkovs[8]. 1971. gadā tajā pašā izdevniecībā iznāca viņa pasaku krājums “Jaungada egļu mežs” («Лес новогодних ёлок»)[9] un viņa krievu valodā tulkotā L. Vāczemnieka grāmata “Silta šķēle” («Теплый ломоть»). Vēlāk S. Rubinčiks tulkojis Imanta Ziedoņa pasakas.[4]

Grūtības dzīvē ienesa veselība — 1970. gadu sākumā S. Rubinčiks pilnībā zaudēja redzi. Bibliofilam tas bija smags pārbaudījums. Grāmatas viņam lasīja sieva Irina, kura arī rūpējās par mazo meitu (dzimusi 1968. gadā). S. Rubinčiks darbojās Latvijas neredzīgo biedrībā. Veiksmīga acu operācija redzi daļēji atjaunoja.[2]

1973. gadā izdevniecība “Liesma” publicēja pasaku krājumu “Pasakas par Vecrīgu un citi zvirbuļa Riči stāsti.”(«Сказки о Старой Риге и другие истории воробья Ричи»). Ilustrācijas veidoja toreiz vēl pavisam jaunā māksliniece Jeļena Antimonova. «Grāmata sanāca ne īsti tāda, kādu es gribētu, bet pie Vecrīgas tēmas es vēl ceru atgriezties”,— S. Rubinčiks atcerējās autobiogrāfijā.[2] Grāmata “Pasakas par Vecrīgu” ir Rīgas kinostudijā uzņemtās leļļu animācijas filmas pamatā.[2] Grāmatu plānoja izdot citās valodās, bet pēc graujošas recenzijas, kas tika publicēta kādā Maskavas izdevumā, viss apstājās. Vēstulē savam draugam A. Erenburgam 1975. gada novembrī S. Rubinčiks rakstīja: "Gribēja manu grāmatu “Pasakas par Vecrīgu” izdot [vēl] trijās valodās (angļu, vācu, latviešu un krievu), bet nekas nesanāca. Gluži otrādi, vienā no Maskavas žurnāliem parādījās ķengu raksts par šo grāmatu, ko uzrakstīja mans bijušais ekskursiju biroja kolēģis…»[4]

1976. gadā izdevniecība “Liesma” laida klajā S. Rubinčika stāstu “Trešais ceturksnis” («Третья четверть») par skolas dzīvi[10]. Daži varoņi un atgadījumi ir autobiogrāfiski. Priekšvārdu uzrakstījusi Regīna Ezera.[4]

1978. gadā S. Rubinčiks kļuva par Latvijas rakstnieku savienības biedru[11]. Tajā pašā gadā izdevniecībā “Liesma” iznāca Jāzepa Osmaņa antoloģija “Latvijas rakstnieki bērniem”, kurā tika analizēta Latvijas bērnu literatūras vēsture un apkopotas rakstnieku biogrāfijas un darbi. Grāmatā tika minēti divi rakstnieki, kuriem dzimtā valoda bija krievu. Viens no viņiem bija S. Rubinčiks.[12]

1978. gadā iznāca nākamais viņa stāsts “Ceļasomā atrastais manuskripts” („Рукопись, найденная в саквояже”, izdevniecība “Liesma”) par pazudušās vēsturisku romānu autora Sergeja Minclova bibliotēkas meklēšanu[13][14]. Pašus ražīgākus radošās dzīves gadus S. Minclovs pavadīja Latvijā. Galvenais grāmatas varonis — vidusskolnieks — gandrīz nejauši kļūst par bibliotēkas meklēšanas detektīvstāsta dalībnieku un iepazīstas ar Rīgas grāmatu mīļotāju pasauli. Daudziem tēliem bija reāli prototipi, kurus S. Rubinčiks visai precīzi raksturojis. J. Antimonovas zīmētajām ilustrācijām arī ir portretlīdzība ar pazīstamiem Latvijas grāmatu kolekcionāriem.[4]

Nākamās grāmatas ideju S. Rubinčikam ieteica viņa draugs, rakstnieks Valentīns Pikulis. Staņislavs nolēma veltīt vēsturisku stāstu 18. gadsimta Krievijas apgaismotājam Nikolajam Novikovam. Viņā S. Rubinčiks saskatīja radniecisku dvēseli — personību, kas veltīja dzīvi tam, lai cilvēki varētu un gribētu lasīt grāmatas. Masonu tēma, ar kuru N. Novikovs aizrāvās dzīves pēdējā posmā, piešķīra stāstam intrigu. Trīs gadi pagāja, vācot vēsturiskus materiālus arhīvos un bibliotēkās. Tai bija jākļūst par pirmo S. Rubinčika grāmatu pieaugušo auditorijai. Viņš aizrautīgi ķērās pie rakstīšanas. Par grāmatas ilustratori bija jākļūst rakstnieka 12 gadus jaunajai meitai — Janai Rubinčikai, kura sapņoja kļūt par mākslinieci un apmeklēja tēlnieces Vijas Mikānes un gleznotāja Jura Ģērmaņa studijas. Tomēr iecere palikta neīstenota: pēc ilgstošas slimības S. Rubinčika dzīve aprāvās 41 gada vecumā 1981. gada 5. aprīlī.[4]

Darbi labot šo sadaļu

S.Rubinčika literārie darbi tika publicēti latviešu, krievu un citās valodās Latvijas un citās PSRS izdevniecībās un preses izdevumos[15].

2022.gadā S.Rubinčika pasakas tika pasniegtas Latvijas Radio-4 raidījumos[16].

Grāmatas labot šo sadaļu

  • Сказки о городском транспорте и петушке. Rīga: Liesma 1971.
  • Лес новогодних елок. Rīga: Liesma 1971.
  • Сказки о Старой Риге и другие истории воробья Ричи. Rīga: Liesma 1973.
  • Третья четверть. Rīga: Liesma 1976.
  • Рукопись, найденная в саквояже. Rīga: Liesma 1978.

Periodika labot šo sadaļu

  • Малиновое варенье (pasaka) - laikraksts «Советская молодёжь», 04.07.1965.g.  
  • Jau dzirdēta pasaka - žurnāls «Dadzis» Nr.16, 15.08.1965.g.
  • Noziegums un sods (humoreska) - žurnāls «Dadzis» Nr.18, 1965.g.
  • Сказка о жирафе - laikraksts «Советская молодежь», Nr.161, 1966.g.
  • Muzikālais krokodils un universālais zaķis (pasaka)- žurnāls «Dadzis» Nr.2, 15.01.1966.g.
  • Mēness (pasaka)– laikraksts “Padomju jaunatne”, Nr.184, 1966.g.
  • Сказка о петушке - laikraksts «Советская молодежь», Nr.193, 1967.g.
  • Mētelis (stāsts) - žurnāls «Dadzis» Nr.7, 04.01.1967.g. (pārraidīts Latvijas Radio raidījumā «С добрым утром»).
  • Сережа Волков (pasaka) -  laikraksts «Советская молодежь», 01.06.1968.g., laikraksts «Юный ленинец», Nr.24, 1969.g. moldāvu valodā, bērnu žurnāls «Zīlīte», Nr.3, 01.03.1974.g.. (Pēteris Vilkavs)
  • Сказка о троллейбусе (Pasaka par trolejbusu) – bērnu žurnāls «Zīlīte», Nr.12, 01.12.1968.g.
  • Море любви (humoreska) - laikraksts «Советская молодежь», Nr.237, 1968. g.
  • Синий зверь (pasaka) - laikraksts «Советская молодежь», Nr.63, 30.03.1969.g.
  • Страна трех холмов (pasaka) - laikraksts «Советская молодежь», Nr.106, 01.06.1969.g.
  • Лес новогодних елок (pasaka) - laikraksts «Советская молодежь», Nr.1, 1.01.1970.g.
  • Волшебная улыбка (pasaka) - laikraksts «Советская молодежь», Nr.1, 1.01.1971.g.
  • Писатель (stāsts) - laikraksts «Советская молодежь», Nr.104,  30.05. 1971.g.
  • Сказки о Старой Риге (pasaka) - laikraksts «Советская молодежь», Nr.169, 29.08.1971.g.
  • Сказка о жирафе – žurnāls «Пионер» Nr. 4, 1971.g. gruzīnu valodā
  • Сказка про летающего кота – žurnāls «Rosme»; laikraksts  «Советская молодежь», Nr.158, 13.08.1972.g.; bērnu Vissavienības žurnāls «Веселые картинки» 1974.g.
  • Парикмахерская сказка - laikraksts «Советская молодежь», Nr.5, 08.01. 1972.g.
  • Karaliene Lora (pasaka), Pīļkaķis (stāsts) – žurnāls «Rosme». Daiļliteratūras konkursa godalgotie darbi, Nr.11, 1972.g., 12,-13.lpp.
  • Kā Rīdzeni pazemē ieslodzīja (pasaka) – žurnāls «Rosme»  Nr.13, 1973.g., 13.-14.lpp.
  • Vecrīgas pasaka (multfilmas scenārijs) - žurnāls «Rosme» Nr.6, 1976.g.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ timenote.info
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Jāna Rubinčika. «Станислав Рубинчик». www.russkije.lv, 2023-04-25. Skatīts: 2023-06-02.
  3. ↑ «Рубинчик Лазарь Михайлович :: Память народа». pamyat-naroda.ru. Skatīts: 2023-06-02.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 Rakitjanskis, Anatolijs (2010). "Посвящение Станиславу Рубинчику". Рижский библиофил: 5-32. ISBN 5-86830-114‑5.
  5. ↑ R. Bērziņa. «Pasaka - zināšanu krātuve un jūtu audzinātāja». www.periodika.lv. Padomju Ceļš (Ogre), Nr.43, 1969-04-10. Skatīts: 2023-06-02.
  6. ↑ R. Kirhenšteins. «VISU TU IZGATAVOS no ražošanas atkritumiem». www.periodika.lv. Rīgas Balss, Nr.9, 1965-01-13. Skatīts: 2023-06-02.
  7. ↑ С. Рубинчик. «Школьники в колхозе». periodika.lv. Советская молодежь, 1956-09-21. Skatīts: 2023-06-02.
  8. ↑ L. Sokolovska. «Ko pastāstīja zvirbulis Riči». periodika.lv, 1975-08-11. Skatīts: 2023-12-08.
  9. ↑ «Jaunumi grāmatniecībā». periodika.lv. Literatūra un māksla. 1971-04-17. Skatīts: 2023-12-08.
  10. ↑ V. Predbailo. «Izdevusi «Liesma»». periodika.lv. Rīgas Balss, 1976-05-24. Skatīts: 2023-12-08.
  11. ↑ «LATVIJAS RAKSTNIEKU SAVIENĪBAS BIEDRI». periodika.lv. 1984-01-01. Skatīts: 2023-12-08.
  12. ↑ Valdemārs Ancītis. INFORMĀCIJA PAR LATVIEŠU BĒRNU RAKSTNIEKIEM. Rīga : Karogs, 1.marts.
  13. ↑ V. Predbailo. «Izdevusi «Liesma»». periodika.lv. Rīgas Balss, 1978-03-27. Skatīts: 2023-12-08.
  14. ↑ «JAUNUMI GRĀMATNIECĪBĀ». periodika.lv. Literatūra un Māksla. 1978-03-17. Skatīts: 2023-12-08.
  15. ↑ BIRUTA KALNAČA. «Kas palicis nepateikts?». periodika.lv. Literatūra un Māksla, 1982-08-27. Skatīts: 2023-12-08.
  16. ↑ «Станислав Рубинчик - "Сказки о Старой Риге и другие истории воробья Ричи". Часть 1». lr4.lsm.lv. Skatīts: 2023-12-08.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Staņislavs_Rubinčiks&oldid=3966070"