Sparta (pilsēta)

Sparta (sengrieķu: Σπάρτη) ir pilsēta Grieķijā. Izvietota 210 metru virs jūras līmeņa Eirotas upes labajā krastā lejpus Inusas ietekas Eirotā. Atrodas Peloponēsas dienvidu daļā 153 km uz dienvidrietumiem no Atēnām, 28 km uz austrumiem no Kalames un 49 km uz dienvidiem no Tripoles. Pilsēta ir Spartas dēma administratīvais centrs, Lakonijas nomē, Peloponēsas perifērijā. 2011. gadā pilsētas municipalitāte tika apvienota ar sešām blakus esošajām municipalitātēm, kā rezultātā kopējais iedzīvotāju skaits sasniedza 35 259 cilvēkus, no kuriem 17 408 dzīvoja pašā pilsētā.

Sparta
Grieķijas pilsēta
Σπάρτη
Mūsdienu Sparta.
Sparta
Koordinātas: 37°04′26″N 22°25′46″E
Valsts	Grieķija
Perifērija	Peloponēsa
Reģionālā vienība	Lakonija
Platība
• Kopējā	84,5 km2
Augstums	210 m
Iedzīvotāji (2011. gadā)
• kopā	17 408
• blīvums	206/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indekss	231 00
Sparta Vikikrātuvē

Sparta ir Eirotas ielejas lauksaimniecības rajona tirdzniecības centrs. Šeit atrodas sīki tekstila, tabakas un ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi. Pilsētā darbojas arheoloģijas muzejs.

Etimoloģija

Ir sengrieķu mīts, ka pilsētai nosaukums ir dots par godu mitoloģiskā ķēniņa Lakedemona sievai, kuru sauca Sparta. Viņa bija viena no divām ķēniņa Eirota meitām (otru sauca Tiasa). Pēc Pausānija atstāstītā nostāsta, viņas tēvs, kam nebija vīriešu kārtas mantinieka, atstāja savu valsti savam brālim Lakedemonam. Kļūstot par ķēniņu, viņš nomainīja valsts nosaukumu par Lakedemonu un dibināja pilsētu Spartu, kuru nosauca savas sievas vārdā. Laulībā viņa dzemdēja Amiklu un Euridiku, Argosas ķēniņa Akrisija sievu. No viņas atzara nāk Spartas ķēniņš Tindarejs un tā brālis Ikarijs, kā arī viņu bērni Klitemnestra, Dioskūrs un Penelope.

Pats senākais rakstiskais avots, kas attiecas uz Lakedemonu, ir lineārajā B rakstā mikēniešu valodā minētais ra-ke-da-mi-ni-jo, "lakedemonietis", kas ir ekvivalents grieķu alfabētā rakstītajam Λακεδαιμόνιος [Lakedaimonios] (latīņu: Lacedaemonius).

Ģeogrāfija

Sparta atrodas Lakonijā, Peloponēsas dienvidaustrumos. Senā Sparta bija uzcelta Eirotas krastā, kas apgādāja to ar dzeramo ūdeni. Eirotas ieleja ir dabīgs cietoksnis, kur no rietumiem to nodala Taigets (2,407 m) bet no austrumiem Parnons (1,935 m). Ziemeļos Lakonija no Arkādijas ir atdalīta ar augstienēm, kas sasniedz 1000 m augstumu. Šīs dabisko nocietinājumu augstienes Spartai deva priekšrocības, un nodrošināja to, ka Sparta nekad netika izlaupīta. Kaut arī Spartai nav izejas pie jūras, taču 43 km no tās atrodas pilsēta Gitija, kas izvietota pie Lakonijas līča un kalpoja par galveno Spartas ostu.

Vēsture

Arheoloģiskie dati liecina, ka Spartas apkārtne bija apdzīvota no 4. gadu tūkstoša pr.Kr., īpaši pie Eirotas upes. Šie senākie atradumi (keramika) pie Spartas, kas datēti ar vidējo neolītu, bija atrasti Kufovuno apkārtnē, apmēram divus kilometrus uz dienvidrietumiem no Spartas.

Vēlās bronzas laikmetā, Mikēnu periodā netālu no Spartas, Terapnā, tika dibināta mikēniešu apmetne. Iespējams tur atradās lielāka pils, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, jo šeit vēlāk, 5. gadsimtā pr.Kr. tika izveidots menelajons, Menelaja un Helēnas kulta vieta, kas netieši norāda uz šo pili kā Menelaja varas centru senatnē.

Pašā Spartā arheoloģiskie dati norāda uz apmetnes izveidošanos ap 1000. gadu pr.Kr., t.i. apmēram 200 gadus vēlāk pēc mikēniešu civilizācijas sabrukuma. Forrests uzskata, ka četras apmetnes, kas zināmas kā Mesoja, Kenosura, Pitana un Limnas, kas pirms tam bija atsevišķas apdzīvotas vietas, apvienojās, izveidojot vienotu spartiešu polisu. Divas tuvāk akropolei esošās apmetnes bija primāras, bet pārējās divas attālākās apmetnes tika dibinātas vēlāk.

Laika posmā starp 8. un 7. gadsimtu pr.Kr. spartiešu vidū valdīja savstarpējās cīņas un nelikumības, par ko liecināja gan Hērodots, gan Tukidīds. Šāds stāvoklis nevarēja turpināties ilgi, un pēc Likurga iniciatīvas tika veiktas politiskas un sociālas reformas. Šīs reformas deva pamatu klasiskās Spartas izveidei.

Spartiātu valdošā šķira turējās pie uzskatiem, ka vienīgā vīriešu cienīga nodarbe, ir karš. Tāpēc pēc pilnīgas Lakonijas pakļaušanas, tie sāka karot ar kaimiņiem. Un pirmā no tā cieta Mesēnija. Divu Mesēnijas karu rezultātā spartieši pakļāva Mesēniju un visu Peloponēsas dienvidu daļu.

Grieķu-Persiešu karu laikā tā bija jau viennozīmīgi atzīts līderis grieķu pilsētvalstu starpā. Vēlāk gan tā daļēji zaudēja savu nozīmi, kad atēnieši organizēja sazvērestību, lai likvidētu tās valstiskos pamatus. Turklāt, lielu postu nodarīja spēcīga zemestrīce 464. gadā pr.Kr., daļēji iznīcinot pilsētu.

Kad Peloponēsas karā Sparta uzveica Atēnas, tā sagādāja sev bezprecedenta hegemoniju visā Grieķijas dienvidu daļā. Taču šī hegemonija beidzās ar sakāvi Leiktru kaujā, kad 371. gadā pr.Kr. tās spēkus sakāva Tēbu karaspēks Epaminonda vadībā. Kopš tā laika Sparta vairs nespēja atjaunot savu militāro pārākumu, un ar laiku 2. gadsimtā pr.Kr. tā iekļāvās Ahajas līgā.

146. gadā Ahajas karā Sparta aktīvi nepiedalījās, kad Ahajas līgu uzvarēja romiešu karavadonis Lūcijs Mummijs. Tā rezultātā Sparta kļuva par brīvu pilsētu (romiešu izpratnē) un dažas Likurga institūcijas tika atjaunotas. Pilsēta kļuva par savdabīgu apskates objektu romiešiem, kas brauca uz šejieni apskatīties savādās spartiešu tradīcijas. Taču sākotnējās perieku kopienas Spartā netika atjaunotas. Sparta saglabāja daļēju autonomiju līdz imperatora Diokletiāna provinču reformām 297. gadā. Bet 375. gadā spēcīga zemestrīce šajā rajonā radīja pilsētai lielus postījumus. 396. gadā Alarihs izlaupīja Spartu, taču vēlāk tā tika atjaunota, kaut arī pilsēta kļuva mazāka, nekā iepriekš. Pēc Spartas iekļaušanās Romas impērijā likās, ka spartiešu askētiskais dzīvesveids ir izgaisis, un valdīja dīkdienība un greznība. Taču ar kristietības ienākšanu notika atgriešanās pie morālām vērtībām un 5. gadsimtā bija pieminēts Lakedemonas bīskaps. Tempļi tika pamesti vai pārveidoti baznīcās tā, ka visas pagānisma pēdas izzuda līdz 5. gadsimta beigām.

Tā, kā tirdzniecības ceļi vairs negāja caur Grieķiju, reģions ar ierobežotiem resursiem piedzīvoja pagrimumu. 590. gadā Peloponēsā notika slāvu cilšu iebrukums. Monemvasijas hronika stāsta, ka Spartas iedzīvotāji pameta pilsētu un pārcēlās uz drošākām vietām, piemēram Monemvasiju. Pēc slāvu iebrukuma daļa pārcēlās uz Sicīliju. Spartas atrašanās vieta tika atzīta par nedrošu arī lielā attāluma dēļ līdz ostai. Taču arheoloģiskie dati liecina, ka pilnībā Sparta netika pamesta un palika apdzīvot visu slāvu iebrukuma laiku. Spartas senās baznīcas akropolē tika aktīvi izmantotas un kļuva par nocietinātās pilsētas daļu, kas bija apdzīvota un turpināja maksāt meslus slāvu iekarotājiem. 805. gadā romiešu valdnieks Korintā uzsāka karu pret slāviem, daļēji iznīcinot un daļēji paverdzinot tos, atbrīvoja Peloponēsas grieķus no barbaru varas un ļāva grieķiem pretendēt uz savām zemēm. Daudzi slāvi tika deportēti uz Anatoliju, bet Anatolijas, Sicīlijas un Kalabrijas grieķi pārcelti uz Peloponēsu. Visa pussala tika iekļauta jaunā tēmā ar galvaspilsētu Korintā. Pēc Krētas atbrīvošanas 961. gadā no musulmaņu varas, kas tur bija dibinājuši Krētas emirātu un nodarbojās ar pirātismu un kristiešu gūstīšanu, Peloponēsa, ieskaitot Spartu piedzīvoja zināmu uzplaukumu.

Ap 970 gadu un līdz pat savai nāvei šeit sludināja Svētais Nikons Metanoīts. Viņš Spartā dibināja trīs dievnamus un vienu klosteri. Pilsētas galvenais dievnams, Sv. Nikolaja bazilika bija viena no vietām, no kurienes viņš evaņģelizēja vietējos iedzīvotājus. Viņš kļuva par Spartas un Lakonijas aizbildni. Līdz 9. gadsimta beigām Peloponēsa kļuva grieķiska ne tikai kultūras, bet arī administrēšanas ziņā. Bet Sparta turpināja klusi pastāvēt visus agros viduslaikus, līdz Ceturtā Krusta kara rezultātā 13. gadsimtā neielauzās latīņi.

Pēc tam, kad Morejā ieradās franku krustneši, tie ieraudzīja nocietināto pilsētu Lakedemonu (Spartu). 1210. gadā pēc desmit dienu aplenkuma latīņi ieņēma pilsētu. Sparta jeb Lakedemona, kā toreiz to sauca, kļuva par valdnieka galveno rezidenci, no kurienes notika karagājieni iekarot apkārtējās zemes. Taču 1249. gadā, pēc Mistras dibināšanas uz Taigta atradzes (ap 5 km uz ziemeļrietumiem no Spartas), Sparta kļuva mazapdzīvota, kaut arī turpināja pastāvēt. Tādējādi gandrīz sešu gadsimtu laikā tieši Mistra kļuva par Lakonijas centru. Bet Sparta palika tikai kā neliela provinces pilsētiņa netālu no Mistras.

Pēc Konstantinopoles iekarošanas turki iebruka Morejā un 1460. gadā to iekaroja, ieskaitot Spartu. 1687. gadā Spartu un lielu Peloponēsas daļu iekaroja venēciešu un ģermāņu algotņu armija Frančesko Morozini vadībā. Jaunie Peloponēsas saimnieki atbalstīja lauksaimniecības un vietējās ražošanas attīstību. Taču tie bremzēja tās nozares, kas tieši konkurēja ar itāļu ražotājiem. Tas ietekmēja Mistras un Spartas ekonomiku, kas lielā mērā bija saistīta ar zīda ražošanu. Taču 1715. gadā turki atkaroja pilsētu un 70 dienu laikā spēja izdzīt venēciešus no Peloponēsas.

19. gadsimta sākumā Sparta būtībā bija neliels ciemats ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, kas dzīvoja starp senās pilsētas drupām Mistras ēnā. 1834. gadā pēc grieķu neatkarības kara karalis Ottons izdeva rīkojumu, kas paredz šo apdzīvoto vietu padarīt par pilnvērtīgu pilsētu. Pilsētas jaunās apbūves plānu izveidoja bavāru arhitekts Frīdrihs Štauferts, pamatojoties uz neoklasiskas pilsētas plānojumu, kādi tajā laikā dominēja Eiropā. Pilsēta tika apbūvēta blakus senās Spartas akropoles drupām, kas atradās ziemeļos no mūsdienu apbūves un kļuva par vietējo apskates objektu. Jaunās apbūves galvenā īpatnība ir simetriskie kvartāli, kas atduras pret seno akropoli un daļēji to ieskauj. Pilsēta bija paredzēta 100.000 iedzīvotāju skaitam. Sparta un Lakonija kopumā pirmajos neatkarības gados sekoja pārējās Grieķijas liktenim. Kaut arī ieplānotais netika līdz galam godprātīgi īstenots, Sparta joprojām paliek par pilsētu ar labu plānojumu, ar kokiem plato ielu malās, parkiem un lieliem laukumiem, kā arī ar daudzām senām celtnēm, kas ir saglabājušās labā stāvoklī.

Pēc Spartas atjaunošanas daudzi Mistras iedzīvotāji pārcēlās dzīvot uz Spartu. 1907. gadā Spartā sāka būvēt dzelzceļu. 1930. gados tika noasfaltētas ielas un izveidots ūdensvads. Tādējādi tā pārvērtās par mūsdienīgu pilsētas centru. Mūsdienās Sparta ir raksturīga provinciāla pilsēta, kuras ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu pārstrādi, kā arī uz tūrismu. Tā kļuva par Lakonijas ekonomisko, administratīvo un kultūras centru.

Tūrisms

Pilsētas centrā atrodas arheoloģijas muzejs. Uzcelts 1874—1876 gados (arhitekts G. Kacaross), lai eksponētu Panajotisa Stamatakisa vietējo arheoloģisko atradumu koekcijas, tas bija pirmais grieķu muzejs provinciālā pilsētā.

Pilsētas katedrāle atrodas Spartas dienvidrietumu daļā.

Senās Spartas drupas atrodas pilsētas ziemeļu daļā. Ieejot caur akropoles dienvidu vārtiem, rietumos atrodas rotonda, teātris un Atēnas Halkiojkas templis. Pie akropoles ziemeļu izejas atrodas pilsētas seno mūru paliekas, Astrabaka heroons un Likurga svētnīca, bet austrumos atrodas Artemīdas Ortijas svētnīca.

Uz ziemeļiem atrodas Osiosa Nikonasa klostera baznīca (10. gadsimts).

"Leonīda kaps" jeb Leonidajons ir 5. gadsimta pr.Kr. kaļķakmens celtne, iespējams Leonīda I vārdā nosaukts templis, kas atrodas 19. gadsimtā izplānotās jaunās pilsētas teritorijā.

Bez arheoloģijas muzeja Spartā ir Olīvu un grieķu olīveļļas muzejs, Manousakejo pilsētas un tautas sadzīves muzejs, kā arī divas mākslas galerijas (Kumantarejos un Angakis).