Artemīdas Ortijas svētnīca
Artemīdas Ortijas svētnīca (grieķu: Ιερό της Ορθίας Αρτέμιδος) ir arhaiska svētvieta Spartā, Grieķijā, kas klasiskajā laikā tika veltīta Artemīdai. Tā bija viena no svarīgākajām reliģiskajām vietām Spartas pilsētvalstī, un to turpināja izmantot līdz pat 4. gadsimtam,[1] kad visi nekristīgie kulti Romas impērijā tika aizliegti un šī aizlieguma pārkāpēji tika vajāti. Svētnīca daudzu gadsimtu garumā vairākas reizes tika postīta un atjaunota, un pašlaik šeit ir savākts daudz artefaktu, kas ļauj vēsturniekiem labāk saprast to, kas tajā laikā šajā vietā notika.
| Artemīdas Ortijas svētnīca | |
|---|---|
| Ιερό της Ορθίας Αρτέμιδος | |
 Artemīdas Ortijas tempļa drupas | |
  Artemīdas Ortijas svētnīca | |
| Atrašanās vieta |
 Lakonija, Grieķija |
| Koordinātas | 37°04′58.2″N 22°26′07.2″E / 37.082833°N 22.435333°EKoordinātas: 37°04′58.2″N 22°26′07.2″E / 37.082833°N 22.435333°E |
| Veids | svētnīca |
| Vēsture | |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | drupas |
| Publiska piekļuve | piekļuve ierobežota |
Svētnīca labot šo sadaļu
Ortijas (Ὀρθία) kults bija kopīgs tiem četriem ciemiem, kas sākotnēji izveidoja Spartu: Limnā, kurā tā atradās, Mesojā, Kenosurā un Pitanā. Vēsturnieki uzskata, ka hronoloģiski tas radās pēc pilsētas dievietes Atēnas Poliouhas (Πολιοῦχος) "pilsētas aizbildnes" vai Halkioikas (Χαλκίοικος) "bronzas nama".[2]
Svētnīca atrodas Peloponēsā, senajā Spartā, netālu no Eirotas upes. Šo vietu neskāra upes plūdi, izņemot pašus lielākos plūdus, kas sākās 6. gadsimta sākumā. Pēc tam, kad plūdi šai vietai bija nodarījuši būtiskus postījumus, svētnīcu ar smilšu palīdzību pacēla līdz ūdenim nesasniedzamam augstumam, izveidojot segai līdzīgu kārtu, un izolējot zem tās atrodošos artefaktus. Tiek uzskatīts, ka svētnīca tika uzcelta ap 700. gadu pr.Kr. Pašas senākās relikvijas, keramikas fragmenti no Grieķijas tumšajiem laikiem, norāda uz to, ka ka kults, domājams, pastāvēja no 10. gadsimta pr.Kr., bet ne agrāk.
Otrais templis tika uzcelts ap 570. gadu pr.Kr., iespējams, Spartas Leona un Agasikla kopējā valdīšanas laikā, kad militārie sasniegumi nodrošināja finansējumu, taču tas tika pārvietots uz ziemeļiem un uzcelts uz vecā tempļa daļas un tagad ir orientēts dienvidaustrumu virzienā. Altāris un templis ir celti no kaļķakmens, un orientēti tāpat, kā iepriekšējās celtnes, kas celtas uz izveidotās smilšu kārtas. Norobežojošā siena arī tika palielināta un šajā etapā ieguva taisnstūra formu. Otrais templis, izņemot altāri, pilnībā tika pārbūvēts 2. gadsimtā pr.Kr., Hellēnisma laikā. Neilgi pirms tam, kad šī vieta tika pamesta, romieši ap templi un altāri uzcēla teātra kaveju, bet pēc tam uzstādīja jaunu altāri, lai apkalpotu diamastigozes (sengrieķu: διαμαστίγωσις) skatītājus.[3]
Kults labot šo sadaļu
Templī tika rīkotas dažādas svinības, un vienas no pirmajām bija Meiteņu gājiens. Tika uzskatīts, ka šīs svinības radās tad, kad templis tika pašā sākumā atvērts. Nav zināmas detaļas, kas notika šo svinību laikā, taču uzskata, ka Spartas meitenes pienesa dāvanas Artemīdai, kad tās dziedāja dziesmas Partenosai. Tika atrasti daudzi uzraksti, kas veltīti šīm svinībām, kas liecina par nopietnību, ar kādu tika pielūgta dieviete.
Kults Spartā bieži izmantoja maskas, kas imitē dažādu dzīvnieku izskatu. Tas notika tāpēc, ka īpašu dzīru laikā, sauktām par Artemīdas Sirakūzu svētkiem, ap Artemīdu varēja riņķot dažādas būtnes, un bija svarīgi, ka viena no tām bija sieviete-lauvene. Sakarā ar to, kad templī tika pienesti veltījumi, tajā skaitā dzīvnieki, Spartā lācis skaitījās svarīgs simbols. Tika izteikts pieņēmums, ka Artemīda Ortija un lācis ir savā starpā saistīti tādējādi, ka tam ir sakars ar mātēm un bērnu dzimšanu.
Tā kā Artemīda ir saistīta ar dabas un barības idejām, viņa tiek uzskatīta arī par auglīgu. Daudzos mītos tā ir attēlota kā persona nimfu sabiedrībā, kas kalpo viņai kā dižciltīga ģimene kopā ar satīriem, kas ir atnākuši no Dionīsa. Tāpēc sievietes jaunības gados kļūst ļoti cēlas attiecībā uz kultu.
Bija uzskats, ka jaunas sievietes, kas praktizē kultu, ievēro šķīstumu, bet tās dejoja savu deju tādā veidā, ka tas tika vērtēts nepiedienīgi un ļoti hiperseksualizēti. Bija arī atzīmēts, ka sieviešu dejas laikā Artemīdas kulta statuja tika uz laiku no svētnīcas aizvākta.
Zēni uzskatīja, ka svētnīcā spēlē trīs veidu spēles. Pirmā un arī otrā spēle skaitījās dziesmu kaujas vai labākās mūzikas sacerēšana, bet pēdējā spēle skaitījās medības, un šai spēlei bija vajadzīgi 10 cilvēki.
Diamastigoze labot šo sadaļu
Vīrieši arī pagodināja grieķu dievieti, kas izpaudās tā, ka efēbi diamastigozes laikā tika sisti ar pātagām pie tempļa altāra. Sengrieķu ģeogrāfs Pausānijs diamastigozes izcelsmi apraksta tā:
| “ |
Vietā, kas saucas Limneja, atrodas Artemīdas templis. Šeit atrodas viņas koka tēls, kuru, kā runā, kādreiz Orests un Ifigēnija nolaupīja no Tauridas. Pēc lakedemoniešu stāstiem, šo tēlu Orests pārveda uz šo pilsētu, kurā viņš valdīja. Un man šis stāsts liekas ticamāks, nekā atēniešu stāsts. Kāda jēga bija Ifigēnijai atstāt to statuju Brauronā? Un kāpēc atēnieši, kad taisījās pamest šo valsti, nepaņēma līdzi uz kuģi arī šo statuju? Bet taču vēl tagad ir plaši izplatīts gan vārds, gan šīs Taurijas dievietes pielūgsme, ka kapadoķieši, kas dzīvo pie Melnās jūras, apgalvo, ka šī statuja atrodas pie viņiem. Arī mīdieši pretendē uz to, ka tā ir pie viņiem, kuriem ir Artemīdas-Anaitīdas templis. Un tagad mums būtu jātic, ka atēnieši mierīgi uzņēma to, ka šī statuja kļuva par mīdiešu trofeju?! Tā taču Brauronas tika aizvesta uz uz Sūzām, bet beigās Selevks to uzdāvināja sīriešu Laodiķejas iedzīvotājiem, un tiem tā pieder līdz šai dienai. Par to, ka Artemīdas Ortijas koka statuja Lakedemonā tika atvesta no barbariem, kā liecība man kalpo sekojošais: pirmkārt, šo statuju atradušie Astrabaks un Alopeks, Irbas bērni, Amfisfena dēls, Amfikleja mazdēls, Agida mazmazdēls, tūlīt pat sajuka prātā; otrkārt, kad Limnas spartieši, Kenosuras, Mesojas un Pitanas iedzīvotāji sāka pienest tai upurus, tie tika novesti līdz strīdiem, bet pēc tam līdz savstarpējām slepkavībām, un tajā laikā, kad daudzi nomira pie paša altāra, pārējie gāja bojā no slimības. Pēc visa tā viņiem tika paziņots dieva vārds – slacināt altāri ar cilvēku asinīm. Sākotnēji upurēja to, uz kuru krita loze, bet Likurgs to nomainīja ar efēbu šaustīšanu, un altāris tādā veidā tika slapināts ar cilvēku asinīm. Pie visā tā klāt stāvēja priesteriene, turot rokās koka tēlu. Tā kā tēls pēc izmēriem ir mazs, tad tas ir ļoti viegls, taču gadījumā, ja šaustītāji sit efēbu vāji, sargājot vai nu viņa skaistumu, vai arī augsto stāvokli, tad priekš priesterienes šis koka tēls kļūst smags, un viņa ar pūlēm spēj to noturēt. Tad viņa sāk šaustītājiem pārmest un teikt, ka viņu dēļ tā jūt smagumu. Tā turpina ar cilvēku asinīm apmierināt šo statuju pēc Taurijas upurēšanas. Viņu sauc ne tikai par Ortiju (Taisni stāvošo), bet arī par Ligodesmu (Vītolu sasieto), jo tā tika atrasta vītolu krūmā, un vītolu zari, visapkārt to apņemot, balstīja statuju vertikāli taisni. |
” |
Ortijas kults izveidoja diamastigozi (no διαμαστιγῶ / diamastigô, "nežēlīgi sist"), kur efēbi tika šaustīti, kā to apraksta Plutarhs, Ksenofonts, Pausānijs un Platons. Uz altāra tika nolikti sieri, un pieaugušie ar pātagām tos sargāja. Savukārt, jaunieši mēģināja tos satvert, nebaidoties no pātagu cirtieniem. Tas bija darīts priekš to, lai sagatavotu pusaudžus no jaunības dzīvei, ar kuru tie sastapsies gan kā pieaugušie, gan kā karavīri. Tas skaitījās kā veltīšanās rituāls.
Romas periodā, pēc Cicerona teiktā, rituāls kļuva par asiņainu izrādi, reizēm pat līdz nāvei, ar skatītājiem no visas impērijas. 3. gadsimtā priekš to tika uzcelts amfiteātris, lai izvietotu skatītājus. Libanioss norāda, ka šī izrāde piesaistīja ziņkārīgos vēl 4. gadsimtā.
Votīvie veltījumi labot šo sadaļu
Veltījumi dievietei, kas tika atrasti svētnīcā, visbiežāk bija nelieli, taču lielā daudzumā. Arhaiskajā periodā šie veltījumi parādījās daudzās variācijās un formās, kas liek domāt, ka šie priekšmeti nebija speciāli izvēlēti kā kaut kas, kam varētu būt saistība ar pielūdzamo dievieti. Tā vietā uzskatīja, ka veltījumi bija izvēlēti vairāk no personīgā skatupunkta, nevis no kaut kā reprezentatīva attiecībā pret godājamo. Dāsnuma ideja bija svarīgāka par pašu dāvināto priekšmetu un tā saistību ar dievieti.
Lakonijas svētnīcās bieži varēja gatavot veltījumus no svina un veidot dažādas formas, no kurām izplatītākā bija vainaga forma. Daudzus šādus vainagus varēja atrast sasietus kopā ar pārpalikušo vadu. Šādi veltījumi sastāda virs 100000 svina priekšmetus (pašlaik glabājas Liverpūles kolekcijās), kas bija atklāti Artemīdas Ortijas svētnīcas arheoloģiskajos izrakumos. Populārākās formas svētnīcā attēloja karavīrus, sieviešu tēlus, olimpiskos dievus, muzikantus un dejotājus. Kas attiecas uz dzīvnieku tēliem, tad bieži tie bija brieži, kas tieši ir saistīti ar medībām.
Miniatūras vāzes, vēl viens votīvo veltījumu tips, svētnīcā pirmo reizi parādījās arhaiskā laika sākumā. Daudzas no atrastajām sīkajām vāzēm bija izgatavotas ar rokām, bet tajā pat laikā citas bija gatavotas uz ripas un ar osām sānos. Visbiežāk miniatūrās vāzes netika krāsotas, taču reizēm varēja atrast melni krāsotas vāzes.
Tika konstatēts, ka svētnīcā tika izmantoti veltījumi no keramikas, kas tika veidoti individuāli un bija dažādās formās un izmēros. Vieni no unikālākajiem keramikas veltījumiem, kas bija atrasti Ortijas svētnīcā, bija maskas, kuras, domājams, bija izveidotas imitējot cilvēku sejas. Bija uzskats, ka šīs votīvās maskas ideāli pieguļ cilvēku sejai, taču dažas atrastās maskas izrādījās mazāka izmēra.
Arheoloģiskie pētījumi labot šo sadaļu
Šo vietu atklāja Britu arheoloģijas skola 1906-1910. gadu izrakumu laikā Lakonijā pēc tam, kad zemē pie upes šajā vietā tika atrastas rotaļu figūras u.c. miniatūri priekšmeti. Tajā laikā neizrakto Spartas vietu prezentēja vienīgi romiešu teātris, kas lielā mērā bija izlaupīts pēc mūsdienu Spartas dibināšanas 1834. gadā. Arheologi R.M.Dokinza vadībā ātri vien atrada grieķu klātbūtnes liecības. Dokinzs rakstīja: "Romiešu teātri bija viegli aizsargāt... liels daudzums seno objektu, kas pateicoties tai skaidrībai, ko tie izlēja primitīvās Spartas sakarā, piešķīra šiem izrakumiem lielu nozīmi". Tika atklāta gara, nepārtraukta arheoloģisko slāņu secība. Bija atzīmēti divi atsevišķi apgabali, kas tika izmantoti izrakumu pilnīgai veikšanai. Tie tika apzīmēti kā A tranšeja un B tranšeja. A tranšeja nosedza svētnīcas dienvidu daļu, ejot cauri amfiteātim. B tranšeja bija nosprausta tikai 10 metrus no A tranšejas, kas turpinājās uz dienvidiem, nosedzot infrastruktūras visas daļas.
A tranšeja sniedza daudz artefaktu, kuri, domājams, bija dievietei ziedotie priekšmeti, kas atradās dziļi zemē zem teātra kavejas. Pats pārsteidzošākais atklājums A tranšejā bija masku pārbagātība, kas, kā tika uzskatīts, bija saistītas ar kultu. B tranšeja bija izrakta pārāk tālu no galvenā apgabala, spriežot pēc nedaudzajiem atradumiem tajā. Tranšejās atrastie artefakti iekļāva keramiku, ģeometriskas formas vāzes, rotaļu figūriņas, skulptūras un daudz ko citu.
Pati senākā cilvēku darbības liecība tika konstatēta pašos tumšajos dubļos, kas bija pildīti ar daudziem artefaktiem, kuri atradās tieši zem tempļa altāra. Artefaktu gūzmu tādā pārbagātībā nevarēja atrast nekur citur šajā vietā, kā vienīgi tur, kur, domājams, pielūdza dievieti. Atrastās paliekas, ieskaitot kaulus, skaitījās saistītas ar kultu, un bija atklāts, ka šīs ir dzīvnieku paliekas, kas tika ugunī upurēti Ortijai.
Bez Britu muzeja, nozīmīga veltījumu daļa bija izvietota Apvienotās Karalistes Liverpūles Pasaules muzejā, kur ir eksponēti veltījumi no dažādiem tempļa pastāvēšanas periodiem, sākot no 8. gadsimta pr.Kr. līdz 3. gadsimtam, kad templis pārtrauca savu darbību. Kaut arī ir informācija, kas liek domāt, ka svētnīca sāka darboties daudz vēlāk par 8. gadsimtu pr.Kr., jo lielākā veltījumu daļa tika ierakta zemē ilgi pirms 7. gadsimta pr.Kr. vidus. Veltījumi var tikt datēti ar 5. gadsimta pr.Kr. beigām, kur vislielākais veltījumu daudzums bija atrasts no 6. gadsimta pr.Kr. beigām.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Lévy, Edmond. (2003). Sparte : histoire politique et sociale jusqu'à la conquête romaine. Éd. du Seuil. ISBN 2-02-032453-9.
- ↑ Robbins, Emmet (1982). "Heracles, the Hyperboreans, and the Hind: Pindar, "OL." 3". Phoenix. 36 (4): 295–305.
- ↑ Efrosyni Boutsikas; Clive Ruggles (2011). "Temples, Stars, and Ritual Landscapes: The Potential for Archaeoastronomy in Ancient Greece". American Journal of Archaeology. 115 (1): 55.