Sirreālisms

Sirreālisms (franču: surréalisme — 'pārreālisms' jeb 'virsreālisms') ir modernistiskās mākslas virziens, kas aptver literatūru, glezniecību, tēlniecību, kino. Sirreālisma mākslinieki nodarbojās ar "pārreālo", t.i., gara pasauli, kas atrodas līdzās ierastajai realitātei. Tāpat kā dadaisti, arī sirreālisti uzskatīja, ka Pirmā pasaules kara šausmu cēlonis ir industriālā revolūcija un racionālais prāts, tāpēc glābiņš jāmeklē iracionālajā sapņu pasaulē.

Sirreālisms radās Francijā, kur tas attīstījās no aktīvās dadaisma kustības, taču izplatījās uz visdažādākajām valstīm, ieskaitot Dienvidslāviju, Argentīnu, Ēģipti, Japānu utt.

Par sirreālisma beigām pastāv dažādi viedokļi — ka tas beidzās līdz ar Otro pasaules karu, līdz ar Andrē Bretona nāvi, ka tas pastāv joprojām, utt. 1969. gadā Žans Žistērs publicēja darbu "Ceturtais dziedājums", kurā pasludināja sirreālismu par mirušu.

Sirreālisma raksturojums

Renē Magrita glezna Ceci n'est pas une pipe ("Šī nav pīpe", 1928/29)

Sirreālisms vērsts uz šai realitātei līdzāspastāvošu citu realitāti, kurā nozīmīgākais ir gars.

Nozīmīgākie šī mākslas virziena ietekmes avoti ir:

• primitīvā māksla kā tādas pašizpausmes forma, kuru neietekmē prāts,
• viduslaiku kultūra, kurā lielāka nozīme ir garīgajam, nevis fiziskajam,
• alķīmija,
• Hieronīma Bosa glezniecība, kurā patiesi pastāvošais simboliski saplūst ar iedomāto,
• vācu romantisms, kas pievēršas indivīda gara dzīvei,
• Hēgeļa dialektika,
• Isidors Dikoss jeb grāfs Lotreamons (viņam pieder sirreālistu bieži atkārtotā rinda "skaists kā negaidīta šujmašīnas un lietussarga tikšanās uz operāciju galda"),
• Artūrs Rembo,
• intuitīvisma filozofija,
• marksisma dialektika,
• psihoanalīze (pats Freids gan sirreālistus kritizēja, sacīdams, ka viņu vairāk interesējot nevis viņu bezapziņa, bet gan apziņa, — ar to viņš pauda, ka automātismu, ko sirreālisti uzskatīja par bezapziņas paudēju, ietekmēja viņu "es" un tāpēc būtu kļūda sirreālisma mākslu uzskatīt par bezapziņas produktu).

Sirreālisti zināmā psihoanalīzes un Anrī Bergsona filozofijas iespaidā uzsver bezapziņas nozīmi īstena mākslas darba radīšanā, visai radikāli noliedz mākslas racionālismu, loģiku.

Vēsture

Vārdu "sirreālisms" pirmoreiz minēja Gijoms Apolinērs (1880–1918) 1917. gadā baleta "Parāde" programmiņas piezīmēs, kur viņš sirreālismu nosauc par "jaunā gara" (esprit nouveau) manifestāciju sērijas sākumpunktu, kā arī lugā "Teiresija krūtis" (tā tika uzvesta 1917. gadā, un to uzskata par vienu no pirmajām sirreālisma lugām). Tajā šis vārds parādās lugas apakšvirsrakstā ("Sirreālistiska drāma divos cēlienos ar prologu") un prologā, kur šis jēdziens skaidrots (Apolinērs rosina atgriezties pie dabas, bet to neatdarināt, kas arī, viņaprāt, izsaka sirreālisma būtību).

Vislielākā loma sirreālisma attīstības vēsturē ir Andrē Bretonam, kurš iepriekš bija arī Parīzes dadaistu grupas vadītājs. Arī daudzi citi nozīmīgi sirreālisti sākotnēji bijuši dadaisti, piemēram, Filips Supo, Pols Eliārs, Luijs Aragons, Žaks Prevērs utt.

Sirreālisma nozīmīgākā atšķirība no dadaisma ir pastiprinātā interese par cilvēka bezapziņu un it sevišķi tās izpausmēm sapņos. Pats Bretons bija studējis medicīnu un psihiatriju.

Sirreālisms literatūrā

Žurnāla La Révolution Surréaliste pirmā numura vāks (1924. gada decembris)

Sirreālisms radies Francijā 20. gs. divdesmitajos gados, kā literatūras virzienam tam pamatā dadaisms, lai gan sirreālisma elementi atrodami arī iepriekšējo laiku literatūrā. Par sirreālisma pamatlicējiem literatūrā uzskatāmi franču dzejnieki Andrē Bretons (1924. gadā publicējis "Sirreālisma manifestu", izstrādājis t.s. automātiskās rakstīšanas tehniku), Pols Eliārs, Luijs Aragons. Spilgtas sirreālisma iezīmes nepārprotami saskatāmas arī Franca Kafkas īsprozā.

Bretons uzskatīja, ka pirmais sirreālisma darbs ir "Magnētiskie lauki" (Les Champs Magnétiques, 1921), kas bija viņa un Filipa Supo kopdarbs, taču jau pirms tam Bretons, Supo un Aragons žurnālā Littérature bija publicējuši ar automātisma rakstīšanas metodes palīdzību tapušus darbus, kā arī sapņu aprakstus.

Liela nozīme sirreālisma literatūras attīstībā bija tieši no dadaistiem pārņemtajai automātiskajai raksīšanas metodei, kuras mērķis bija atainot uz papīra cilvēka gara plūdumu bez saprāta ietekmes, morāliem vai estētiskiem apsvērumiem utt. Sirreālisma mākslas radīšanā svarīgs bija arī gadījums (piemēram, sirreālisti mākslas radīšanai izmantoja spēli, kurā katram kaut kas jāuzraksta vai jāuzzīmē uz papīra, tad tas jāpadod tālāk un jāatkārto, utt.) un bezapziņa, jo tajos izpaudās sirreālisma "gara pasaule".

Būtiskākais literatūrā bija tieši nepastarpināts pārdzīvojums un spilgtas emocijas, tāpēc bieži sastopama parādība bija ārkārtīgs sajūtu sakāpinājums. Sirreālisma autori dažkārt simulēja psihiskas slimības vai ārprāta murgus, tā it kā pietuvojoties neapzinātajam un izvairoties no saprāta kontroles, lai arī šajos gadījumos mērķis nebija aptumšots gara stāvoklis, bet gan nepastarpinātā veidā radušies mākslas darbi (Vienīgā atšķirība starp ārprātīgo un mani ir tā, ka es neesmu ārprātīgs. — Salvadors Dalī).

Latviešu literatūrā sirreālisma iezīmes atrodamas Alijas Baumanes, Veltas Sniķeres, Jura Helda, Edvīna Raupa un citu autoru dzejā, Jāņa Einfelda prozā.

Jāpiezīmē, ka pirmie sirreālisti literatūru nicināja, jo uzskatīja, ka tajā nav iespējams iztikt bez saprāta klātbūtnes (viņi apgalvoja, ka nodarbojoties ar "ne-literatūru").

Sirreālisms glezniecībā

Arī glezniecībā sirreālisms pamatā rodas Francijā. Pazīstamākie sirreālisma gleznotāji ir Salvadors Dalī, Renē Magrits, Makss Ernsts, taču spēcīgas sirreālisma iezīmes vērojamas jau holandiešu mākslinieku Hieronīma Bosa (ap 1450–1516) un Pītera Brēgela Vecākā (1525–1569) darbos. Andrē Bretons ārkārtīgi augstu vērtēja Pablo Pikaso darbus, taču Pikaso sirreālisma kustībai nepievienojās.

Paralēli automātiskajai rakstīšanai sirreālisma ietvaros radās arī tādas metodes kā automātiskā zīmēšana, automātiskā gleznošana, nospiedumu tehnika jeb dekalkomānija, zīmuļa švīkāšana pa lapu, kas atrodas uz nelīdzenas virsmas, u.tml.

Sirreālisms kino

Luiss Bunjuels tiek uzskatīts par visredzamāko sirreālisma pārstāvi. Viņa 1928. gadā kopā ar Dalī veidotā filma "Andalūzijas suns" (Un chien andalou) ir sirreālisma klasika. No Austrumeiropas autoriem redzamākais pārstāvis ir čehu multiplikators Jans Švankmajers. Pastāv uzskats, ka kinorežisora Deivida Linča filmas zināmā mērā ir sirreālistiskas.

Sirreālisma iezīmes kino specifikas dēļ parādās ļoti daudzu režisoru daiļradē.

Ārējās saites

• Andrē Bretona "Sirreālisma manifesta" fragmenti portālā Satori.lv
• Sirreālisms mākslā
• Andrē Bretona sirreālisma manifests angļu valodā Arhivēts 2010. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē.
• Andrē Bretona lekcija "Kas ir sirreālisms?" angļu valodā Arhivēts 2016. gada 7. februārī, Wayback Machine vietnē.